Evaņģēliski luteriskā baznīca Latvijas PSR 1945. gadā
Situācija 1945. gada sākumā
Otrā pasaules kara beigās Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca (LELB) otro reizi piedzīvoja, kā Padomju vara pārņem kontroli. 1944. gada 13. oktobrī krievu karaspēks ieņēma Rīgu. Kopumā 120000 – 130000 latviešu devās bēgļu gaitās uz Rietumeiropu (Vāciju, Austriju, Dāniju, Zviedriju).
1945. gada sākumā Latviju – izņemot tā saukto „Kurzemes katlu” – bija okupējusi Sarkanā armija. Kurzeme pilnībā tika pakļauta 1945. gada maijā. Jaunā Padomju vara bija iedibināta. Līdz ar Padomju okupācijas atjaunošanu Latvijā radās pagrīdes partizānu kustība, kas pretojās okupācijai.
Padomju okupācijas atjaunošana 1944. gada rudenī nozīmēja, ka atgriežas 1940.–1941. gada valsts īstenotā politika arī attiecībā uz reliģiju. Padomju Savienības konstitūcijas 124. pantā un Latvijas PSR konstitūcijas 96. pantā bija paredzēta kulta brīvība, kura liedza kristīgām baznīcām sabiedrisko statusu, kāds tām bija iepriekš, un kura radīja ierobežojumus reliģijas praksē.
Lai arī Padomju politika attiecībā uz reliģiju bija kļuvusi iecietīgāka kopš 1943. gada – īpaši uz pareizticīgo baznīcu, kura sniedza lielu atbalstu kara laikā, – taču komunistu partija nekādā ziņā nebija atmetusi cīņu par t.s. zinātnisko materiālismu.
Antireliģisko propagandu Rīgas radio jau sāka raidīt 1945. gadā. Drīz pēc otrās Padomju okupācijas sākuma Padomju Latvijā iznāca lieli literatūras izdevumi, kas izplatīja komunistu ideoloģiju, tomēr antireliģiskā literatūra 1944. – 1945. gadā netika publicēta lielos apjomos. 1945. gadā publicētie darbi galvenokārt bija veltīti materiālistiskās filozofijas pamatiem.
Voldemārs Šeškens, kas bija norīkots strādāt par Reliģisko kulta lietu pilnvaroto Padomju Latvijā, ieradās šeit kopā ar Sarkano Armiju. Šeškens, kura ģimene, iespējams, sākotnēji nākusi no Latgales, bija Padomju ierēdnis, kam bija ciešas saiknes ar Valsts drošības komiteju, tā ka Latvijas valdības kontrolei viņš nebija pakļauts.
Šeškens ieradās tikko ieņemtajā Latvijā burtiski pa Sarkanās armijas pēdām. 1944. gada oktobrī viņš jau rosīgi darbojās Daugavpilī, kur viņš tika norīkots, lai šai posmā pārzinātu Romas katoļu lietas Latvijā.
14. oktobrī viņš sniedza ziņojumu Maskavai par Romas katoļu ticīgo un vecticībnieku problemātisko situāciju. Līdz ar Rīgas ieņemšanu Šeškens ieradās Rīgā. Reliģisko kulta lietu pārvalde sāka savu darbību pilsētas centrā Kirova ielā (iepriekš Elizabetes iela) 57–11.
Protams, ka pārvaldē viss notika krievu valodā, un šai valodā LELB – institūcijai, kuras locekļi praktiski bija tikai latviski runājošie, – bija turpmāk jākontaktējas ar pārvaldi. Šeškens cītīgi ziņoja par baznīcu darbu Poļanskim Maskavā un skaidroja problēmas, kas radās. Viņa ziņojumi parasti bija slepena informācija.
74 gadus vecais LELB arhibīskaps Teodors Grīnbergs bija paudis vēlēšanos palikt Rīgā, gluži kā pirmā komunisma terora laikā 1940. – 1941. gadā. Taču vācu drošības dienests (SD) viņu deportēja līdz ar citiem ievērojamiem Latvijas baznīcas vadītājiem uz Vāciju 1944. gada rudenī.
Tā kā arhibīskaps Grīnbergs bija spiests pamest Latviju, viņu aizvietoja Rīgas prāvests, Konsistorijas loceklis Edgars Bergs, kuru Grīnbergs iecēla par savas vietas izpildītāju 1944. gada augustā. Tomēr arī Bergs saņēma vācu okupācijas varas norādījumus pamest Rīgu 27. septembrī. Bergs paņēma sev līdz uz Ventspili vairākus mācītājus, daļu no Konsistorijas arhīviem, kā arī arhibīskapa bagāžu.
Ventspilī viņš veidoja Konsistorijas aizstājējorganizāciju, kas darbojās vietējās draudzes telpās (Tirgus ielā). Taču tas nebija uz ilgu laiku, bet tikai līdz 11. oktobrim, jo arī Bergs devās uz Vāciju. Vēl uz Vāciju bija devušies arī citi Konsistorijas locekļi – profesors Kārlis Kundziņš un Jelgavas prāvests Jēkabs Ķullītis.
1945. gada sākumā LELB vadītājs bija Rīgas Trīsvienības baznīcas mācītājs Kārlis Irbe. Dzimis 1885. gadā, teoloģiju studējis Tērbatas universitātē no 1904. līdz 1908. gadam. 1909. gada jūnijā bija izlaidums un 1910. gadā viņš tika ordinēts un turpināja savas studijas Berlīnes un Leipcigas universitātē 1911. gadā. No 1920. gada viņš kalpoja par Rīgas Trīsvienības baznīcas mācītāju un Latgales iecirkņa prāvestu no 1922. līdz 1936. gadam.
Latvijas neatkarības laikā Irbe aktīvi iesaistījās valsts politiskajā dzīvē, tika ievēlēts par Latvijas saeima deputātu kā Kristīgi Nacionālās partijas pārstāvis no 1922. līdz 1925. gadam. Viņa tēvocis, kuru arī sauc Kārlis Irbe, bija pirmais LELB bīskaps no 1922. līdz 1931. gadam.
Kad prāvests Edgars Bergs 1944. gada 27. septembrī pameta Rīgu, mācītājs Kārlis Irbe no Rīgas Trīsvienības baznīcas, būdams vienlaikus arī LELB otrais sekretārs, tūdaļ sāka savu arhibīskapa vietas izpildītāja darbu.
Arhibīskaps Grīnbergs jau bija Irbi izvēlējies par savu aizvietotāju 1940. gadā, ja gadījumā ar viņu kas notiktu šajos politiski un sociāli sarežģītajos apstākļos. 1944. gada rudenī Padomju Latvijā vēl bez Irbes no Grīnberga izvēlētajiem aizvietotājiem bija palicis vienīgi prāvests Alberts Virbulis.
Kandavas prāvests Alberts Virbulis 1944. – 1945. gada ziemu bija pārdzīvojis tā sauktajā „Kurzemes katlā”, savā darbā Konsistorijā viņš atgriezās 1945. gada 10. jūlijā. Tomēr viņš Konsistorijas sanāksmes apmeklēja tikai sešas reizes laikā, kad Irbe pildīja arhibīskapa amatu.
No 1945. gada 3. oktobra līdz 1946. gada 13. februārim viņš nepiedalījās Konsistorijas darbā. 1945. gadā LELB Konsistorijas locekļi bija K. Irbe, A. Virbulis, prāv. Pauls Rozenbergs, māc., Lic.teol. Arturs Siļķe un vienīgais lajs, mantzinis Krišjānis Šlosbergs.
Baznīcas galvenā mītne un Konsistorija 1944. gada oktobrī tika pārvietota no Vecpilsētas uz dzīvokli Kirova ielā 37–5. Nākamajā naktī pēc Rīgas ieņemšanas 13. – 14. oktobrī Baznīcas galvenajās telpās Vaļņu ielā izcēlās ugunsgrēks, kas bez visa cita iznīcināja arī baznīcas arhīvus. Turklāt, dodoties prom uz Vāciju, vācieši paņēma līdz vairākas grāmatas no baznīcas arhīva.
Konsistorijas darbība, kuru vadīja Irbe un kantora lietas kārtoja Roberts Prūsis un Klāra Baumane, atsākās 1944. gada oktobrī tajā pašā ielā, kur atrradās Latvijas PSR reliģisko kulta lietu pārvalde. Irbem baznīcas vadītāja amatā tagad bija jārēķinās ar realitāti, ka īstais “reliģisko lietu komisārs” Latvijā bija Voldemārs Šeškens. Tomēr Irbe bija spēcīga personība, apņēmības pilns vadīt pēc saviem uzskatiem, acīmredzami – ar izteiktu vēlmi baznīcu vadīt pēc “vecās kārtības”.
Konsistorijas sanāksmes un oficiālie lēmumi tika rūpīgi dokumentēti protokolos ļoti lietišķā stilā. Baznīcas vadītāju diskusijas un viedokļi par tajā laikā valdošo politisko un sociālo atmosfēru šajos protokolos neparādījās, tā apgrūtinot Padomju varas centienus atrast pierādījumus par inkriminētām “pretpadomju” aktivitātēm baznīcas darbā.
Krievu valoda arvien vairāk un vairāk kļuva par oficiālo kontaktu valodu ar Padomju iestādēm. Tika pieprasīti dažādi personu apliecinoši dokumenti, ceļošanas atļaujas mācītājiem, dīvaini lūgumraksti un prasības, kas jāiesniedz varas iestādēm, tāpat arī dažādas atļauju formas, kas tikai palielināja birokrātijas apjomu.
Baznīcas administrācijas organizācija
Irbes vadītajai Konsistorijai 1945. gadā bija jārisina daudz praktisku jautājumu. Svarīgs uzdevums bija draudžu reģistrācija jaunajā padomju sabiedrībā. Jaunajā politiskajā un sociālajā situācijā visām draudzēm bija jāpārreģistrējas, lai pakļautos padomju likumiem par reliģiju. Padomju Latvijas valdība 1945. gada 27. martā izdeva norādījumus par reliģisko kopienu reģistrāciju.
Komunistu līderis Vilis Lācis, kā arī Voldemārs Šeškens parakstīja šos norādījumus, kas tagad noteica ārējās vadlīnijas reliģiskām aktivitātēm. 1945. gadā Konsistorija Irbes vadībā lēma informēt draudzes par reģistrēšanās lietām. Irbe to visu darīja bez īpašas aizrautības. Irbes turēšanās pie “vecās kārtības” arī šajā gadījumā no Reliģisko lietu pilnvarnieka puses tika uzskatīts kā vēl viens vainu pastiprinošs apstāklis.
Draudžu reģistrācija sākās 1945. gadā. Jau 1945. gada vasarā dažas Rīgas draudzes bija ievēlējušas draudzes padomi. Dažas draudzes tika reģistrētas laikā, kad Irbe vēl pildīja arhibīskapa pienākumus. Baznīcai bija jāpakļaujas jaunajai sistēmai par spīti tam, ka tas nozīmēja strukturālas izmaiņas, kuras nebija tās interesēs.
Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāte bija darbojusies no 1943. – 1944. gadam. Ar padomju varas atjaunošanu 1944. gada rudenī teoloģijai vairs nebija vietas Latvijas Universitātē. Lielā mācītāju trūkuma dēļ Irbe tūlīt 1944. gadā centās izveidot LELB Teoloģisko Institūtu. Nodoms neizdevās.
1945. gada februārī Šeškens lēma, ka Institūta jautājums vēl nevar tikt risināts, jo uzskatīja, ka LELB valdošā atmosfēra nebija piemērota, taču svarīgākais bija tas, ka varas iestādes neuzticējās Irbem kā baznīcas vadītājam. 1945. gada novembrī Konsistorija vēlreiz mēģināja īstenot šo pašu plānu, kas bija iesniegts gadu iepriekš. Taču arī tagad nekas nenotika. Irbem nebija iespēju šo jautājumu atrisināt.
Par spīti tam, ka Irbe nevarēja nodibināt Teoloģijas Institūtu, 1944. – 1946. gadam Konsistorijā atsevišķi studenti nokārtoja eksāmenus, kas nebija nokārtoti iepriekš. Eksaminētāji bija pasniedzēji, kas bija iecerēti Institūtam, piemēram, Roberts Feldmanis, kas pārbaudīja studentu zināšanas baznīcas vēsturē. Šīs aktivitātes, protams, nespēja aizstāt Teoloģisku Institūtu. Tādējādi baznīcas vadītāju ieceres nevarēja īstenoties, jo tām pretojās varas iestādes.
Irbes plāns izveidot Teoloģijas Institūtu bija labi saprotams, jo mācītāju trūkumus bija ļoti akūta problēma, kuras galvenais iemesls bija daudzu mācītāju bēgšana uz rietumiem 1944. gadā.
Pēc baznīcas vēsturnieka Edgara Ķiploka sniegtām ziņām LELB mācītāju statistika pēc II pasaules kara bija šāda: 1944. gada Baznīcas kalendārā ir 243 mācītāju vārdi. Trīs mācītāji tika nogalināti kara beigās. Pirms Padomju okupācijas mira vēl trīs mācītāji. Laikā no 1944. – 1945. gadam tika ordinēti 18 mācītāji.
14 mācītāji emigrēja uz Zviedriju, 129 uz Vāciju. Viens mācītājs nomira Vācijā pirms kara beigām. Tikai 115 mācītāju palika Latvijā. Latvijas baznīca pazaudēja 55% no savas garīdzniecības, kas devās bēgļu gaitās. Zaudējums bija vēl jo jūtamāks, jo vairākums no bijušās Konsistorijas devās uz ārzemēm.
Astoņi no prāvestiem devās bēgļu gaitās, tas ir, 57%. Jelgavas prāvestu, 83 gadus veco Jāni Reinhardu, nošāva krievu karavīri 1944. gada augustā. 1944. gada 27. septembrī nošauts tika arī Valkas prāvests Ernests Kronbergs. Dobeles prāvests Jānis Strautmanis nomira 1944. gada 31. oktobrī. Galu galā tikai trīs prāvesti palika savā amatā 1944. gada rudenī – Pauls Rozenbergs (Rīgas iecirknis), Ādolfs Zemnieks (Sēlpils) un Alberts Virbulis (Kandava). Tas viss nozīmēja, ka 1944. gadā baznīca pazaudēja 4/5 Latvijas prāvestu.
Arī vairums Latvijas Teoloģijas fakultātes pasniedzēju devās uz rietumiem. Tikai trīs – prof. Alberts Freijs, pasn. Arturs Siļķe un pasn. Arnolds Zviņģis – palika Padomju Latvijā. II Pasaules kara beigās Padomju Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca bija spiesta sākt baznīcas atjaunošanu situācijā, kurā bija pazaudēti vairākums tās vadītāju un teoloģisko mācībspēku, kā arī vairums tās mācītāju.
Latvijas luterāņu baznīcas situācija 1944. gadā bija valdošo sociālo apstākļu rezultāts. Baznīca cieta no hroniska mācītāju trūkuma un tai bija daudz tādu draudžu, kur pa vairākām draudzēm bija tikai viens mācītājs. Irbe īpaši centās nodrošināt lielo Rīgas draudžu vajadzības. No otras puses, 1945. gada vasarā Konsistorija pārcēla vairākus mācītājus no Kurzemes uz citām vietām Latvijā. Daži jauni mācītāji sāka savu kalpošanu 1944. – 1945. gadā.
Viens no tiem bija Romāns Šmits, kas saņēma ordināciju 1945. gada 7. oktobrī. Vairāki teoloģijas studenti no Konsistorijas saņēma tiesības kalpot baznīcā kā Dieva vārda kalpi.
Blakus bēgļu problēmai vēl mācītāju skaitu bija samazinājis tas, ka varas iestādes atsevišķus mācītājus ielika cietumā. 1944. gada pēdējos mēnešos un 1945. gadā ieslodzījumā nonāca māc. Pēters Martens, Oto Dzintars, Zelmārs Cīrulis, Fricis Rozenvalds un Jānis Kundziņš.
Turklāt māc. Herberts Rīsbergs, kura sievu apcietināja un pārvietoja uz Komi apgabalu, sekoja līdzi savai sievai un izceļoja no Padomju Latvijas. 1945. gadā nomira māc. Verners Reķis. Pēdējā viņa kalpošanas vieta bija Lubānā, bet viņš arī apkalpoja četras draudzes Latgales prāvesta iecirknī.
Draudžu dzīve „Kurzemes katlā”
Liels skaits latviešu bēgļu daļu 1944. – 1945. gada ziemas pavadīja „Kurzemes katlā”, pirms bēga tālāk uz rietumiem. Šī teritorija aptvēra Grobiņas, Kandavas, Kuldīgas un Piltenes iecirkni, kā arī deviņas draudzes no Dobeles iecirkņa (36% no draudzēm).
40% no mācītājiem šajos četros iecirkņos bija devušies uz rietumiem, savukārt šīs deviņas draudzes no Dobeles iecirkņa zaudēja 60% no garīdzniecības. Vairāki mācītāji un teoloģijas studenti no citiem Latvijas reģioniem kalpoja šajā reģionā, daži no tiem tur palika arī pēc padošanās padomju varai 1945. gada maijā.
To, ka te atradās daudz mācītāju, apliecina fakts, ka 1945. gada jūnijā Kurzemē bija 45 ordinēti mācītāji un četri teoloģijas studenti ar pro venia concionandi tiesībām, apmēram 40% no kopējā mācītāju skaita, kas bija palikuši Padomju Latvijā.
1945. gada 5. janvārī arhibīskaps Grīnbergs nodibināja Pagaidu Konsistoriju Lausā (Vācijā), lai vadītu un koordinētu luterāņu baznīcas darbu Kurzemē. Pagaidu Konsistorijas vadība bija nodota Tukuma mācītāja, prāvesta un LELB Pagaidu Konsistorijas locekļa Alberta Virbuļa rokās. Par viņa vietnieku tika iecelts Jānis Birģelis, savukārt sekretāra pienākumus uzticēja māc. Romānam Vanagam. Pagaidu Konsistorijas mītnes vieta toreiz bija Kuldīgā.
Māc. Jānis Birģelis, kas bija kalpojis Rīgā (1921–1944), nomira Liepājā 1945. gada 30. martā. 1945. gada aprīlī Konsistorijas sanāksmē piedalījās arī Hugo M. Grīvāns un Leopolds Roze, jo Konsistorijai bija vajadzīgi jauni locekļi.
1945. gada februāra beigās Pagaidu Konsistorija, nodrošinot baznīcas administratīvā darba turpināšanos „Kurzemes katlā”, apstiprināja par pagaidu prāvestiem Romānu Vanagu Kuldīgas iecirknī un Ernestu Liepu Grobiņas iecirknī.
Vadīt Piltenes prāvesta iecirkni uzticēja Jānim Birģelim. “Kurzemes arhibīskaps” Alberts Virbulis turpināja savu kalpošanu Kandavas iecirknī. Kad nomira Birģelis, Hugo M. Grīvāns tika ievēlēts par Piltenes prāvestu.
Baznīcas vadība Kurzemē darīja visu, ko spēja, lai organizētu baznīcas darbu šai reģionā grūtajos apstākļos tādā veidā, lai garīgās aktivitātes varētu turpināties bez kavēkļiem. Konsistorijas oficiālās sanāksmes notika tikai divas reizes 1945. gada pavasarī, bet Konsistorijas sekretārs, Kuldīgas prāvests Romāns Vanags, rūpējās par praktisko lietu kārtošanu, darbodamies no Konsistorijas un prāvesta mītnes Kuldīgā.
1945. gada pavasarī Konsistorija nosūtīja pāris apkārtrakstu draudzēm un mācītājiem. Sanāksmē, kas norisinājās februāra beigās, Konsistorija lūdza draudzēm iesniegt kādu statistisku informāciju par savu darbību.
Pāris jaunu mācītāju saņēma savu ordināciju, uzturoties „Kurzemes katlā”: Žanis Sviķis tika ordinēts 1944. gada 9. oktobrī Ventspilī, bet Roberts Akmentiņš tika ordinēts 1945. gada 11. aprīlī. 1945. gada aprīlī Kurzemes reģionālā Konsistorija piešķīra trim teoloģijas studentiem pro venia concionandi tiesības.
Agrā 1945. gada februārī (7.–8. febr.) mācītāju grupa no Kandavas un Piltenes prāvesta iecirkņiem sapulcējās Ārlavā. Šo tikšanos bija sagatavojuši māc. Alberts Bērziņš no Ārlavas un kopā sasaucis prof. Alberts Freijs, kas Kurzemē bija ieradies 1944. gada rudenī. Ducis mācītāju un teoloģijas studentu sapulcējās Ārlavas baznīcā, savukārt Bērziņu un Freiju pavadīja citi, tādi kā – Hugo M. Grīvāns, Kārlis Dzenis, Žanis Dambis, Nikolajs Plāte, Jānis Saulītis, Pēteris Briedis, Edgars Krūmiņš un Valfrīds Sīre.
Freijs šai sanāksmē runāja par “Ticību un cilvēku domām”. Sanāksme galvenokārt nodarbojās ar praktiskiem jautājumiem draudzes darbībā, piemēram, sprediķu tekstiem un Kristību, laulību, bēru u.c. kārtību. Izcēlās diskusijas par attiecībām ar luteriskās baznīcas vadītājiem Rīgā, jo Kurzeme galu galā bija izolēta un norobežota no galvaspilsētas. Sapulce nosūtīja savus sveicienus mācītājiem, kas palikuši Rīgā.
Par spīti ārkārtējiem apstākļiem baznīcas dzīve Kurzemē turpinājās samērā normāli visu 1944. – 1945. gada ziemu. Ja arī kāds mācītājs bija devies prom uz Vāciju vai Zviedriju, tas parasti tika aizvietots ar citu, kas ieradās 1944. gada rudenī no kādas citas vietas Latvijā.
Mācītājs Pēteris Kamols no Rucavas, kura dēli un meitas bija aizbēguši uz Zviedriju, no 1944. gada 11. novembra līdz 1945. gada 10. maijam atradās vācu apcietinājumā, jo viņu uzskatīja par līdzvainīgu bērnu aizbēgšanā. Kurzemes Konsistorija 1945. gada februārī aicināja mācītājus nepamest Latviju, bet palikt šeit. Dažas baznīcas vairs nevarēja izmantot reliģiskiem mērķiem, jo tās bija pārņēmusi vācu militārā pārvalde.
Baznīcas darbs sastapās ar īpašām grūtībām, kuras radīja militārā un sociālā situācija. Žēlsirdības darbs un dāmu komiteju darbs bija vērsts uz to, lai palīdzētu ievainotajiem kareivjiem. Tā, piemēram, 1945. gada Lieldienās Aizputes dāmu komiteja nosūtīja kādas 400 paciņas latviešu karavīriem frontē. Lielais bēgļu skaits, kas atradās Ventspilī 1945. gada sākumā, būdami ceļā uz Vāciju, bija liels izaicinājums baznīcai.
Hugo M. Grīvāns savās atmiņās stāsta, kā pilsētas baznīca bija piepildīta ar cilvēkiem, jo pirms savas dzimtenes pamešanas daudzi latvieši vēlējušies kristīt savus bērnus, salaulāties baznīcā un nākt pie Svētā Vakarēdiena. Mācības un sagatavošanās iesvētībām turpinājās lielo militāro un sociālo satricinājumu vidū.
Bēgļu skaits, kas devās caur Liepāju, tāpat bija liels, un mācītājiem bija daudz darba. Kuldīgas Sv. Annas baznīcā 1945. gadā no 8. līdz 11. aprīlim tika sarīkota evaņģelizācijas nedēļa, kuras laikā mācītāji sapulcējās uz tikšanos prāvesta vadībā. Māc. Oskars Blumbergs (Rendā) uzrunāja sapulcējušos, noturēdams teoloģisku priekšlasījumu par Vecās Derības tēmu. Roberta Akmentiņa ordinācija notika tieši šajā nedēļā.
Turklāt vēl 1944. – 1945. gada ziemā Kurzemes baznīcās tika sarīkoti vairāki mūzikas pasākumi un koncerti, kuros atskanēja garīga mūzika. Tāpat 1945. gada 6. maijā koncerti norisinājās Liepājā un Grobiņā. Mūzikas pasākumos, kurus sarīkoja Kuldīgas Sv. Annas baznīcā 11. februārī, 6. martā un 22. aprīlī, izpaudās latviešu izmisuma pilnās nojautas, un atskaņota tika kantāte “Dievs, Tava zeme deg!”
Kantāti atskaņoja arī citās Kurzemes baznīcās 1945. gada ziemā un pavasarī. Šis darbs, kas kļuvis par latviešu mūzikas klasiku, pauž tautas ciešanas un ilgas pēc brīvības. Kantātes teksta autors ir dzejnieks Andrejs Eglītis, kas devās bēgļu gaitās uz Zviedriju, savukārt mūzikas autore ir Lūcija Garūta.
Daudzi Kurzemē palikušie luterāņu mācītāji atbalstīja Latvijas Nacionālo komiteju, kuru vadīja ģenerālis Rūdolfs Bangerskis, kaut arī pastāvēja lielas bailes no Padomju Savienības. Viņi sarīkoja īpašus dievkalpojumus Liepājā aprīļa sākumā. Sv. Annas baznīcas dievkalpojumā, kurā sprediķi teica prāvesta vietnieks Liepa, klāt bija viens no šīs komitejas vadītājiem J. Andersons.
Profesors Alberts Freijs bija visaktīvākais nacionālajā un politiskajā jomā. Viņš ieradās Ventspilī 1944. gada rudenī, bet, kad viņa centieni bēgt uz Zviedriju neizdevās, viņš kopā ar savu ģimeni izlēma palikt Kurzemē un apmesties savā dzimtajā draudzē Talsos.
Draudzes mācītājs bija Augusts Saulītis, kuram Freijs sāka palīdzēt, uzņemoties daļu no dievkalpojumiem un kalpošanas draudzes pasākumos. Freijs mēģināja palēnināt bēgļu straumes uz Vāciju, viņš piedalījās arī Latvijas nacionālās valdības dibināšanas sagatavošanā 1945. gada pavasarī.
Tā kā nacionālie aktīvisti Kurzemē redzēja, ka Bengerska vadītā Nacionālā komiteja nav spējusi paveikt iecerēto, viņi strādāja pie tā, lai dibinātu Latvijas nacionālo valdību 1945. gada maija sākumā. Kad Bengerskis devās uz Vāciju, Kurzemē vēl joprojām palika vairāki aktīvisti, no kuriem ievērojamākais bija pulkvedis Rūdolfs Osis un arhitektūras eksperts J. Andersons. Maija sākumā dibinātajai Oša valdībai tomēr vairs nebija nekādas īpašas nozīmes valdošajos militārajos un politiskajos apstākļos.
Tālāk jaunā pagaidu parlamenta asambleja, Tautas Padome ar 73 vietām, kurai bija jāsanāk 1945. gada 8. maijā, tika atcelta Kurzemes aplenkuma dēļ. Ceļā uz šo sanāksmi parlamenta locekļu grupa 7. maijā noturēja sapulci Kuldīgā, kurā Alberts Freijs bija priekšsēdis.
Sapulcējušies nolēma no jauna pasludināt Latvijas neatkarību un atzīt Oša valdību par Latvijas nacionālo valdību. Kurzemes padošanās nozīmēja visu sapņu par Latvijas neatkarību sabrukumu. Pagaidu Kurzemes Konsistorija tika atlaista, un saikne ar Rīgas Konsistoriju atjaunota. Prāvests Virbulis atgriezās darbā Rīgas Konsistorijā 1945. gada jūlijā.
Irbes centieni garīgi atbalstīt un iedrošināt ticīgos
Visa 1945. gada laikā Irbe sūtīja apkārtrakstus mācītājiem un draudzēm, dodot norādījumus par baznīcas dzīves izkārtojumiem. 1945. gada janvārī viņš ziņoja par Konsistorijas pārvietošanu uz Kirova ielu, atsaucoties uz nodomiem par Teoloģisko Institūtu un cerību uz finansiālu atbalstu no draudzēm baznīcas centrālajai administrācijai, jo tās finansiālā situācija bija bēdīga. Tikai 1945. gada oktobrī Irbe deva draudzēm norādījumus par reģistrāciju jaunajā politiskajā un sociālajā situācijā.
No vienas puses, Irbe savās vēstulēs neieņēma tiešu nostāju attiecībā uz tā brīža politiskajiem un sociālajiem jautājumiem. No otras puses, viņš brīdināja ticīgos savā vēstulē, kas datēta ar 1945. gada 22. oktobri, no ļaunām runām un savstarpējas apmelošanas, kas bija aplinkus norāde uz spiegošanu, ko veica Valsts drošības komiteja.
Irbe bija noskumis par saviem tautiešiem, kas tikuši deportēti no savas dzimtenes un nonākuši ieslodzījumā, juzdami, ka tenkošana un ļaunas mēles viņus novedušas šai nelāgajā stāvoklī, un tāpēc cilvēkiem būtu jāatgriežas no saviem “ļaunajiem vārdiem”.
Skaidri un gaiši sakot, tas bija tiešs brīdinājums pret Drošības komitejas ziņotājiem. Nepārprotami, ka pēc savu kritisko uzskatu paušanas par Drošības komiteju un komunistu varu 1945. gada oktobrī Irbes stāvoklis šai jaunajā politiskajā un sociālajā situācijā kļuva sarežģītāks, nekā tas bija iepriekš.
Irbes galvenā rūpe, rakstot šīs vēstules, bija paust savu atbalstu ticīgajiem viņu psiholoģiski un garīgi smagajā situācijā, gan atsaucoties uz Bībeli, gan citējot to tieši. Irbes apkārtraksts 1945. gada 22. oktobrī beidzas ar vārdiem no Lutera himnas par garīgo cīņu “Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils”. 1945. gada decembrī Irbe sūtīja savu Jaunā gada apsveikumu LELB draudzēm, atsaucoties uz grūtajiem laikiem, kas cilvēkiem jāpiedzīvo.
Lai arī karš bija beidzies, grūtības nekādā ziņā nebija beigušās. Daudzas ģimenes svinēja Ziemassvētkus, ģimenes svētkus, ar izmisumu sirdī. Daudzi bija sarūgtināti savās veltajās cerībās no jauna sastapt savus trūkstošos ģimenes locekļus. Irbes apkārtraksts pauž skaidru un saprotamu atbalstu ģimenēm un saimēm, kam 1945. gads bija atnesis šaušalīgu pieredzi, kas saistījās ar Latvijas okupāciju un padomju varas nodibināšanos šajā zemē.
Tomēr uzsvars Irbes vēstulē bija uz garīgo vēstījumu un cerību, ko dod Bībele. Izredzes, ko tā kristiešiem atklāj, ir prieks, miers un cerība, ko sniedz Dieva vārds. Irbe atgādināja cilvēkiem par to, ka apustuļa Pāvila prieka sveiciens, ko tas sūtīja draudzei Filipos, bija nācis no cietuma (Fil. 4:4).
Šeškens par Irbes apkārtrakstiem informēja varas iestādes, kas reaģēja izteikti negatīvi un naidīgi. Reliģisko kulta lietu pārvalde 1946. gada janvārī lēma, ka apkārtraksti ir jāpārtrauc, ja nepieciešams, izmantojot kara cenzūras procedūru.
(Nobeigums turpmāk.)
Jouko Talonens*
*Lekcija nolasīta Lutera akadēmijā Rīgā 2005. gada 23. septembrī baznīcas vēstures konferencē, kuru organizēja Minsteres universitātes vēstures darba grupa. Formāta dēļ šīs lekcijas zemsvītras piezīmes nav publicētas.