Tā Jēzus atkal nonāca Kānā Galilejā, kur bija pārvērtis ūdeni par vīnu. Bija kāds ķēniņa galma vīrs, kura dēls gulēja slims, Kapernaumā. Dzirdējis, ka Jēzus no Jūdejas atnācis uz Galileju, tas nogāja pie Viņa un lūdza Viņu, lai Tas nāktu un dziedinātu viņa dēlu, jo tas gulēja uz miršanu. Jēzus viņam sacīja: “Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat.” Galma vīrs Viņam saka: “Kungs, nāc, pirms mans dēls mirst.” Jēzus viņam saka: “Ej, tavs dēls ir dzīvs.” Galma vīrs ticēja vārdiem, ko Jēzus viņam teica, un aizgāja. Vēl viņam ceļā esot, viņa kalpi viņam nāca pretī un ziņoja, ka viņa dēls ir dzīvs. Tad viņš apjautājās pie viņiem pēc stundas, kad tam kļuvis labāk. Tie viņam stāstīja: “Vakar ap septīto stundu drudzis viņu atstājis.” Tad tēvs saprata, ka tas bijis tanī pašā stundā, kad Jēzus viņam bija teicis: “Tavs dēls ir dzīvs.” Un viņš kļuva ticīgs ar visu savu namu. Šī jau bija otra zīme, ko Jēzus darīja, atnācis no Jūdejas Galilejā. (Jņ 4:46-54)
Kā gan ikviens no mums vēlētos redzēt to, kam mēs ticam! Varbūt tomēr kaut kā pēkšņi uzplaiksnīs un mēs redzēsim – mūsu acīm tad atklāsies nevis šī šaurās telpas, kurās mēs svinam mūsu dievkalpojumus – debesu mielasta ģenerālmēģinājumus, – bet gan pats lielais Debesu mielasts Ķēniņa pilī, kurp mēs esam aicināti Viņa Dēla kāzās.
Pēkšņi pavērsies plašas marmora zāles, jo daile un pati pilnība ir krasā pretstatā tam, kas ir mūsu acu priekšā. Taču Dieva vārdā apsolītais piepildījums paliek aizklāts mūsu miesīgām acīm. Mēs to varam vērot ticībā. Jo ticība ir – drošība par neredzamo, cerība uz gaidāmo.
Bet ko nozīmē – vērot ticībā? Tas nozīmē to pašu, ko dzīvot ticībā. Tas nozīmē dzīvot būdiņā un redzēt visus tos trūcīgos apstākļus, bet būt drošam par gaidāmo pili. Savā sirdī gaidīt un svinēt to ik brīdi, bet it īpaši kopā ar ticības brāļiem un māsām dievkalpojumā.
Dzīvot ticībā nozīmē – piedzīvot grūtus apstākļus un neveiksmes, slimības un nespēku un būt drošam par gaidāmo godību, brīvību no grēka un no nāves. Kur gan mēs to visu būtu redzējuši ar miesīgām acīm? Nekur! Bet mēs to esam dzirdējuši no Dieva vārda un pieķeramies šim Vārdam tik cieši, ka varam izturēt pārbaudījumus, grūtības, tas ir, katrs to krustu, kāds nu kuram ir savā dzīvē.
Tāpēc dzīvot ticībā nozīmē – vingrināties pieķerties Dieva vārdam un nekam citam. Tāpēc ir svarīgi, ka šis Dieva vārds atskan skaidri: tā kā to ir mācījis pats Dieva Dēls Jēzus Kristus – mūsu Kungs un Pestītājs, augsti teikts un godāts pāri visam šeit laikā un tur mūžībā. Ja Viņa mācība ir skaidra, tad varam zināt, ko īsti tā māca un kāpēc visam pāri ir svarīgi turēties pie Dieva vārda.
Savukārt pieķeršanās vispirms ārējām lietām rada nepareizu ticību, kas nav balstīta Dieva vārdā. Vai tā būtu mācītāja personība vai dievnama sienas, vai draudzes ietekme un varenība, vai brīnumainas zīmes, vai paša dievbijīgie pārdzīvojumi un sajūtas. Ja mēs spējam ticēt tikai šo zīmju dēļ, tad patiesībā tā nav pareiza ticība, jo tādai ticībai zūd pamats, līdzko šīs ārējās lietas sagrūst.
Un tas reiz notiks: visi varenie dievnami grūs, un izbeigsies arī reliģisko organizāciju godība, arī reiz iespaidīgo mācītāju darbība apsīks, arī paša dievbijīgās sajūtas pēkšņi izplēnēs kā rīta rasa; pazudīs spēks un veselība kā lapotne rudens vēja brāzmās. Viss zudīs, arī debess un zeme… Kur tad būs tava ticība, ja tā būs pieķērusies šīm lietām? Tā būs vējā, un arī tu pats stāvēsi kails.
Taču Dievs negrib, lai ar tevi tā notiktu – lai tava ticība paietu līdz ārējo zīmju un godību un tu pēcgalā stāvētu viens un izmisis. Viņš tevi māca pieķerties nevis ārējām lietām, bet Dieva vārdam – jo viss sabruks un izdils, bet Kristus vārdi paliks. Lūk, kāpēc mūsu Kungs mūs māca savā ticības dzīvē atraisīties no ārējām lietām un mācīties jo cieši pieķerties Viņa vārdam.
Tu bieži domā, ka tavā dzīvē ir tik daudz likstu, un vaicā: kāpēc ir smagi un sarežģīti apstākļi un nepiepildās daudzas cerības, kur ir apsolītā uzvara pār netaisnību un ļaunumu, kur ir orķestri un kur ir ziedi? Bet, ja viss tā piepildītos, vai tev vajadzētu vairs ticības?
Taču Dievs negrib atstāt tevi vienu un kailu. Viņš grib tev dot visu labu – patiesi labu. Un ticība ir tas patiesi labais, ko Dievs dod. Tā tev dāvā Jēzus taisnības drēbes. Tas ir neparasts apģērbs, kuru ir jāmācās valkāt.
Ir jāmācās, kā staigāt tajā ne tikai vieglos laikos, staltos dievnamos, bet grūtos brīžos, tumsas spēku uzmācībā, pēdējā stundā. Ir jāmācās, kā apliecināt savu Dieva vārdā stingri iestiprināto ticību ne tikai greznu altāru priekšā, bet arī grūtos apstākļos. Jo var pienākt brīdis, kad tā būs jāapliecina arī dēmonu, ļauno garu un paša tumsas kunga – velna – priekšā, kurš var nākt pat pēdējā brīdī, lai apsūdzētu.
„Mēs zinām: kad mūsu laicīgais telts mājoklis būs nojaukts, tad mums ir ēka no Dieva, mājoklis, kas nav rokām taisīts, bet mūžīgs debesīs. Šeit mēs nopūšamies, ilgodamies būt ietērptiem savā mājoklī, kas ir no debesīm, tiešām, ja būsim ietērpti, tad nebūsim kaili. Šinī teltī būdami, mēs nopūšamies un panesam grūtības, jo negribam tapt izģērbti, bet pārģērbti, lai to, kas mirstīgs, pārņem dzīvība. Bet Dievs ir tas, kas mūs tam sagatavojis, Viņš arī mums devis Garu par ķīlu. Tāpēc mēs arvien turam drošu prātu un zinām: kamēr mājojam miesā, mēs esam svešumā, tālu no Tā Kunga. Jo mēs dzīvojam ticībā, ne skatīšanā” (2. Kor. 5:1-7).
Kad Jēzus Kristus staigāja pa Palestīnas pilsētām – Jūdeju, Samariju un Galileju, Viņam sekoja ļoti daudz cilvēku. Viņš darīja daudz brīnumainu zīmju. Viņš dziedināja slimos, ietekmēja dabas spēkus, aiztrenca dēmonus, pārvērta ūdeni vīnā… Šo brīnumu dēļ Viņam arī daudzi ticēja.
Jēzus gan zināja, cik daudz vērta ir tāda ticība. Viņš arī zināja, ka tad, kad Viņam būs jānes krusts uz Golgātu, tādu cilvēku, kas viņam tic, būs tikai mazs pulciņš. Visi, kuru ticība būs bijusi balstīta ārējas zīmēs, nevis Dieva vārdā, būs atkrituši. Šajā ticības pārbaudē Jēzu aizliedza pat paši tuvākie cilvēki, kuri stāvēja Viņam līdzās un bija godājuši Viņu par savu mācītāju un par savu skolotāju, bija solījušies iet ar Viņu kopā kaut nāvē.
Jēzus dzīve attiecas arī uz tevi, jo tu, kas nāc Kristus draudzē, uzklausi Dieva vārdus, saņem sakramentus – skaidrus un neviltotus, esi ticīgs cilvēks. Tātad – Jēzus māceklis. Bet mācekļi seko savam Meistaram visur viņa pēdās. Tava ticības dzīve iet Jēzus pēdās. Kristus draudzi, Viņa baznīcu pazīst pēc tā, vai tā iet sava Kunga pēdās. Šī iešana jeb sekošana Jēzum šīs dzīves gaitā vēl nav liela un spoža kā triumfa gājiens. Kristus baznīca nav šīs pasaules triumfētāju federācija.
Nepieciešama baznīcas pazīme ir tā, ka kopā ar Jēzu tiek nests arī krusts. Tā piedzīvo apsmieklu, tā piedzīvo daudzu novēršanos, nodevības. Tajā nav nekā no redzamās godības. Kā mūsu necilajā otrā stāva augšistabā šeit: te nav nekā no Debesu mielasta krāšņuma. Redzamā veidā nav – bet ticībā un tās neredzamajā klātbūtnē šeit ir visas lietas, visi apsolījumi, kādus Dievs mums Kristū ir devis!
Dieva vārdā, kuru mēs klausāmies, Jēzus miesā un asinīs, ko saņem ar Sakramenta maizi un vīnu – neredzamā veidā te ir visa tā pilnās un Dieva apsolītas gaidāmās godības ieskanēšanās. Te ir daudz vairāk nekā lielo dievnamu un katedrāļu redzamajā diženumā: jo te ir patiesības vārds: svēts un tīrs, skaidri mācīts un tāpēc drošs un uzticams. Tas mums dod ticību, ceļ to mūsos un stiprina.
Evaņģēlija lasījumā mēs lasām tieši par to: Jēzus, nākdams no Jeruzālemes cauri Samarijai, devās atpakaļ uz Galileju. Tas bija novads, kurā Viņš bija uzaudzis. Kāna Galilejā bija pilsēta, kur Jēzus bija ielūgts kāzās un ļoti izlīdzēja kāzu rīkotājiem, proti, kad tiem aptrūkās vīna, Viņš ūdeni pārvērta vīnā.
Tas bija liels brīnums, ārēji redzama zīme, ko piedzīvoja daudz cilvēku. Kad Jēzus bija Jeruzālemē, arī tur bija daudz brīnišķīgu un Jēzus dievišķo spēku apliecinošu notikumu. Daudzi cilvēki no Galilejas tur bija klāt un tos redzēja. Kad Jēzus atkal tur ieradās, tie Viņu uzņēma ar lielu jo lielu sajūsmu. Tomēr Viņu ticība galvenokārt balstījās tikai ārējās brīnumainās zīmēs.
Tā bija vāja un nepastāvīga ticība. Drīzāk tā bija tik vien kā cilvēku ziņkārība par zīmēm. Jēzus sludinātajos vārdos un mācībā daudzi tā īsti neieklausījās, nedz gribēja tos saprast. Tieši tāpēc šī mācība cilvēkiem bieži šķita savāda un neizprotama. Mīļie, tas attiecas ne tikai uz tām senajām dienām, bet vistiešākā veidā arī uz mūsu dienām – uz mūsdienu draudzēm un visu mūsu sirdīm.
Arī ķēniņa galma vīrs no Kapernaumas, tāpat kā daudzi citi, bija sācis ticēt Jēzum ārējo zīmju dēļ. Liels pārbaudījums bija skāris šā cienījamā vīra namu: viņa dēls gulēja uz nāvi slims.
Padzirdējis, ka Jēzus ir apmeties Kānā, galma vīrs steidzās viņam pretī. Ceļš no Kapernaumas līdz Kānai bija tāls, bet šīs vīrs to mēroja. Tā bija pēdējā cerība uz dēla glābšanu: Jēzus varētu vēl paspēt ierasties pie viņa mājās, nākt dēla istabā, uzlikt rokas viņam un darīt brīnumu.
Satiekot Jēzu, galma vīram ir jāpiedzīvo neparastas lietas. Ko Jēzus dara? Viņa apiešanās ar šo izmisuma pārņemto tēvu var šķist pat cietsirdīga. Viņš to uzreiz kaunina: „Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat.”
Tas, protams, reizē ir arī visu galilejiešu zīmēs balstītās ticības nosodījums, bet šajā gadījumā tas īpaši attiecas uz galma vīru. Mēs varam iedomāties, ko šajā brīdi sajūt galma vīrs. Ārprāts, Jēzus man atsaka, mana pēdējā cerība ir zudusi, manam mīļajam dēlam tagad būs jāmirst. Tomēr tagad pilnīgi sarūgtinātais un satriektais galma vīrs nenovēršas un lūdz Jēzu vēlreiz, lai Viņš dodas līdzi glābt viņa dēlēnu.
Šis ir ļoti dramatisks brīdis visā notikumā. Jēzus viņam saka: „Ej, tavs dēls ir dzīvs!” Ko tas šajā brīdī nozīmē? Pirmām kārtām galminieka ausīs un viņa zīmēs balstītajā ticībā Jēzus atbilde ir atteikums: tu ej, bet Es tomēr neiešu tev līdzi. Galminieks taču līdz šim nepazina Jēzus vārdu spēku, viņš ticējis tikai ārējām lietām, brīnumam. Viņaprāt, Jēzum ir jānāk uz viņa namu un ar kaut kādu ārēju darbību palīdzību jādara brīnums.
Vai Dieva Dēls varētu būtu tik nežēlīgs un atteikt, nepalīdzēt, ja Viņa spēkā ir pilnīgi viss? Nē, Jēzus neatsaka, taču Jēzus te grib dod arī skaidru norādi galminiekam (un arī mums visiem!) tev ir jāmācas ticēt bez redzēšanas. Tev ir jāmācās ticēt paļāvībā uz Manu vārdu! Es neatbalstu tavu ārējās lietās balstīto ticību!
Atcerēsimies evaņģēlija stāstu par neticīgo Tomu, kas teica, ka tikmēr, kamēr viņš neredz augšāmcelto Kristu un neaptausta naglu brūces ar savām rokām, viņš nevar ticēt. Kristus Savā žēlastībā deva viņam šo iespēju – Toms ieraudzīja augšāmcelto Kungu un apliecināja savu ticību Viņam, uz ko Viņš atbildēja: „Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic.” (Jņ. 20:29)
Un galma vīrs aizgāja, devās atpakaļ garo ceļu uz savām mājām Kapernaumā. Viņš bija piedzīvojis patiesas ticības svētību: būt drošam arī neredzot. Dieva vārds, kas viņam bija pasludināts, viņu bija atraisījis no nepastāvīgās, ārējās lietās balstītās ticības un devis patiesu – Vārdā balstītu ticību. Viņš pieķērās, burtiski pielipa šim „neticamajiem” vārdiem: „Ej, tavs dēls ir dzīvs.” Šis vīrs par to nevarēja pārliecināties, teiksim, kā mūsdienās pa mobilo telefonu.
Bet Jēzus vārds bija darījis brīnumu galminiekā. Viņš uzticējās neredzamajam. Jauniegūtā ticības drošība par to auga ar katru soli, kad viņš paklausīja Jēzus vārdam un devās mājupceļā: šis Vārds ir patiess, tas nevar melot, tas arī notiek, ko Tas saka. Vēl, viņam ceļā esot, viņš sastop arī laimīgos mājas kalpotājus, kas nes viņam pretī prieka vēsti, ka dēls ir dzīvs. Viņš bija atlabis tieši tajā brīdī, kad atskanēja šie Jēzus vārdi.
Mēs visi cauri šai dzīvei esam mājupceļā – atpakaļ uz savām īstajām mājam. Dieva vārds mums solījis brīnumu: tas izraus mūs cauri šai pasaulei un grēkam, bet beigās – arī nāvei. Drošā, Dieva vārdā balstīta ticība dod mums spēku tāpat kā galminiekam – doties laimīgam un drošam mājupceļā. Neticībā vai arī nepareizā ticībā šis mājupceļš nemaz nebūtu iespējams.
Mēs vienkārši sabruktu no izmisuma un dzīves bezjēdzības sajūtas. Kaut arī visapkārt plosās izmisums un nāve, esi arī tu laimīgs un drošs, kad tu dzirdi: visi tavi grēki tev ir piedoti, un kad saņem Jēzus miesas un asins Sakramentā doto zīmogu par tavu grēku piedošanu. Ej laimīgs uz mājām. Tu vēl nevari redzēt, kādas ir Dieva vārda sekas. Bet tas ir noticis tieši tajā pašā stundā, kad Jēzus tev to pateica. Jo šis vārds ir Dieva vārds.
Āmen.
Aigars Dāboliņš