Sliktas valdības alegorija, Ambrogio LORENZETTI, 1340, Palazzo Pubblico, Siena, © Web Gallery of Art
Laicīgā valdība nav tik bīstama, kā garīgā, ja tā dara netaisnību. Jo laicīgā vara nekā nevar kaitēt – tai nav nekā kopīga ar sludināšanu, ticību un pirmajiem trijiem baušļiem. Turpretī garīgā vara kaitē nevien darīdama netaisnību, bet arī atstādama neizpildītu sava amata pienākumu un nodarbodamās ar ko citu – kaut arī varbūt pat labāku par vislabākajiem laicīgās varas darbiem.
Tādēļ ir nepieciešams pretoties gaīgajai varai, kad tā nerīkojas pareizi, un nevis laicīgajai – pat tad, ja tā darītu netaisnību. Jo nabaga ļaudis tic un seko tam, ko redz un dzird no garīgās valdības puses. Bet, ja tie neredz un nedzird neko, tad arī netic nekam un nedara neko – tādēļ, ka šī vara nav iedibināta nekādam citam nolūkam, kā vien – lai tautu ticībā vadītu pie Dieva.
Laicīgajai varai ar to visu nav nekāda sakara; lai ko tā darītu vai nedarītu, – mana ticība iet savu ceļu pie Dieva un darbojas pati par sevi, jo tai nav jātic tam, kam tic laicīgā vara.
Tādēļ arī laicīgā vara Dieva priekšā ir pavisam niecīga un Dievs to uzlūko kā pārāk nenozīmīgu, lai tās dēļ mēs pretotos, kļūtu nepaklausīgi un nevienprātīgi – vienalga, vai tā rīkojas taisnīgi vai netaisni.
Turpretī garīgā vara ir liels, nenovērtējams dārgums, un Dievs to uzlūko kā pārāk vērtīgu, lai pat visneievērojamākais kristīgais cilvēks klusēdams paciestu, ka tā kaut par mata tiesu atkāpjas no sava amata, nemaz nerunājot par to, ka garīgā vara nostātos pret sava amata pienākumu, kā to redzam mūsu dienās.
Luters