Bišofs Māris. My Latvia, too. – R.: Atēna, 2006. – 114 lpp. – il.
Savējie un svešie, sliktie un labie. Nu, Iņ un Jaņ galu galā. Pasaules, tās lietu un parādību polaritātes satracinātajiem ļaudīm gluži vai aktuālākais ir jautājums par dažāda veida identitāti. Tūlīt pēc paēšanas un jumta virs galvas. Un īpatnējā kārtā šim mūsu pasauli balstītājam trešajam valim ir patoloģiska iedaba apdraudēt abus savus primārākos kolēģus.
Gadās jau, protams, ka ļaudis plēšas arī lielāka gaļas gabala un labākas dzīves vides dēļ, bet tādai cīņai ir ļoti uzskatāms iemesls un mērķis – tikt pie dāsnākiem medību laukiem vai siltākas vietiņas zem saules un miers. Ļoti skaidrs mērķis. Savukārt ar identitāti ir daudz problemātiskāk.
Pilnīgi iracionālā kārtā vienkārši tāpēc, ka tas otrs ir cits, tas tiek sists nost, un tādējādi iegūtā dienišķās maizes piedeva vai jauna teritorija ir tikai bonuss, suvenīrs. Paēdušais un savu kaktiņu, savu stūrīti ieguvušais tūdaļ pat un neizbēgami nododas „savējo–svešo” spēlei, kuras iznākumā nereti tiek zaudēts gan dienišķais proviants, gan vieta, kur cepuri uzkārt.
Identitāte, ieskaitot nacionālo identitāti, ir bīstama spēle, tomēr nav iespējams to nespēlēt. Jo dzīve ir konfesionāla, tā prasa izšķiršanos, tā pieprasa apliecību, tā neizbēgami nozīmē arī atteikšanos no kaut kā un pat šā vai tā noraidīšanu. Jautājums vien ir, kādi būs šīs spēles noteikumi, kāds būs tās temperaments? Kādi būs tās (neizbēgamo) pretstatu pāri?
Piemēram, „dedzīgs – sadedzinošs” vai „dedzīgs – siltumu dodošs”? „Par patiesību pārliecināts – despots” vai „par patiesību pārliecināts – augstsirdīgs”? Tā mūsdienās plašsaziņas vareno manipulāciju un plurālisma ideoloģijas ietekmē „fundamentālists” ļoti pamatīgi ir iesakņots pārī ar „terorists un varmāka”, lai gan šai spēlē pilnīgi noteikti ir iespējams cits pāris – „fundamentālists – jaukais kaimiņš, dzīves un līdzcilvēku mīlētājs”.
Bet ne – spēles noteikumu izkopšanas vietā nosacītas pretējās puses spēlētāji karo ar savu identitāti pret citu identitāti: fundamentālists – fū, pē, slikts! Spēles iznākums? Bail pat iedomāties, bet par nosacīta puslaika rezultātu – kritušajiem, izvarotajām, postu, pagrimumu, bailēm, maizes un jumta zaudēšanu dramatiskā mērogā – varat palasīt vai jebkurā preses izdevumā.
Lūk, un tādēļ – mūsu pasaules identitāšu čempionāta civilizētu noteikumu dēļ – es vēlos izcelt Māra Bišofa zīmējumu grāmatu „Arī mana Latvija” (My Latvia, too). Tīri principiāli es to negribu saukt par karikatūru grāmatu, lai gan iespējams (neesmu speciālists – nemāku spriest), ka pēc parametriem tā atbilst šim žanram.
Karikatūra ir pārspīlējums. Caricatura itāliešu valodā burtiski nozīmē pārkrautu vezumu. Un gruzīt Bišofs nevienu pilnīgi noteikti netaisās. Man viņa darbi gan šai grāmatā, gan visur kur citur atstāj pilnīgi pretēju iespaidu: atbrīvotību, vieglumu, nepiespiestību un arī nemēģināšanu piespiest citus. Noņemot dažādus aplikumus, autors nonāk līdz latvieša… Nu, ne nu gluži līdz dvēselei, bet līdz tādai kā atpazīstamai, vispārināmai cilvēcībai.
Tas specifiski latviskais – krokoti svārki, kokle, dainu skapis, šādi tādi ornamenti un cits „garnīrs” ir tāds kā mīlīgs kuriozs. Ne tādēļ šie ķipari būtu nīstami, ne apņirdzami, ne pataisāmi par bubuļiem. Gauži cilvēcīgas ir mūsu vājības, saprotami ir gan prieki, gan bēdas, īpatnības, protams, ir īpatnējas, bet tās tikpat labi var saukt arī par kolorītu – mūsdienās visnotaļ pieprasītu preci ar augstu pievienoto vērtību.
Grāmatas nosaukums un tajā rodamie paskaidrojošie tekstiņi ir angļu valodā. Acīmredzot mērķauditorija ir tūristi un citi interesenti, kā arī vietējie iedzīvotāji dažādās dāvināšanas situācijās. Protams, pati M. Bišofa tēlu valoda ir gana universāla un ieteicama jebkuram un jebkādās devās. Teicams, asprātīgs un jauks ieguldījums mūsu (lai kas tie „mēs” arī būtu) kopā sadzīvošanā.
Didzis Meļķis