Pearcey Nancy. Total truth: liberating Christianity from its cultural captivity. Foreword by Philip E. Johnson. – Wheaton, Il.: Crossway Books, 2004. – 480 pp. – il.
Identitātes un sadzīvošanas jautājums labu laiku ir nodarbinājis arī amerikāņu pētnieci, žurnālisti un publicisti Dr. Nensiju Pīrsiju. Viņas sarakstītais bestsellers „Pilnīgā patiesība: kristietības atbrīvošana no kultūras gūsta” (Total truth: liberating Christianity from its cultural captivity) ir labs pierādījums tam, ka ļoti konkrēta pārliecība un dedzīgums nepavisam automātiski nenozīmē šaursirdīgu kareivīgumu.
Pīrsijas gadījumā tas nozīmē ļoti erudītu un daudzpusīgu „spēles” laukuma pārredzēšanu, gan labi apzinoties sevi, gan adekvāti saprotot citus un iezīmējot sadzīvošanas un varbūt pat zināmas saspēles iespējas. Grāmatas tēma, protams, ir patiesība, un tā neizbēgami nozīmē melu un maldu uzrādīšanu.
Lielie meli šai gadījumā ir ilgstošais pasaules sadalījums garīgajā un materiālajā sfērā, kur dažādos laikos viena no komponentēm ir tikusi izcelta uz otras rēķina, un ne pie kā laba tas parasti nav novedis.
Autore ļoti uzskatāmi atspoguļo šā duālā pasaulsuzskata svārstības cauri laikiem un paskaidro, kas, kurš, kā un kāpēc „materiālā–garīgā” pretnostatījumu ir veicinājis un šos svaru kausus svēris uz vienu vai otru pusi. Viņas vadībā šis ceļojums laikā un idejās ir tiešām aizraujošs un izglītojošs. Tam ir arī savi mīnusi, bet par to nedaudz vēlāk.
N. Pīrsija par mūsdienu rietumu pasaules lielo problēmu izvirza kristietības un reliģijas vispār izstumšanu no „īstās, reālās” dzīves sfēras. Ja citos laikos dažkārt pārliecīgs uzsvars ir bijis uz tā saukto garīgo svaru kausu, atstājot novārtā vai nelietīgi uzkundzējoties laicīgajai, mainīgajai, politiskajai dzīves jomai, kuru mūsdienās mēdz dēvēt arī par zinātnes jomu, tad mūsdienās un jau labu laiku iepriekš ir vērojams pretējais: īstās, reālās lietas ir taustāmā, redzamā, saožamā un citādi tveramā materiālā pasaule un tās sakarības, bet viss pārējais ir „filozofija” un privāti ieskati.
Ļoti daudzus gadus nostrādājusi tieši zinātnes analīzes žurnālistikā, autore vienkārši un ticami norāda uz mūsdienu zinātniskā pasaulsuzskata ideoloģiskumu. Lai gan mūsdienās zinātniskums apriori tiek uzskatīts par objektīvu un šīs „patiesības” nepieņemšana – par bīstamu un iznīdējamu tumsonību, tik vienkārši tas vis nav.
Pirmām kārtām mūsdienu zinātnes dažādās jomas vairākumā balstās uz evolūcijas teoriju un Darvina pieņēmumiem. Un tas pats par sevi ir pasaulsuzskats ar savu filozofiju un pat reliģiju, kas to pamato.
Tā nu no objektīvās zinātnes mēs drīz vien iegūstam jau gatavu un veselu pasaules ainu, kurā „pareizie” secinājumi ir zināmi vēl pirms veiktā novērojuma. Autore analizē un komentē arī vairākus skandalozus viltojumus, kuri ir notikuši it kā zinātnes, tomēr faktiski jau evolucionistu ideoloģijas vārdā. Tas viss kopumā sniedz diezgan vispusīgu ieskatu lietotās argumentācijas vēsturē un aktualitātēs.
Es pat nezinu, ko vēl vairāk par to šeit teikt. „Pilnīgā patiesība” iedarbojas tā, kā ir rakstīts: ļoti pilnīgi un aptveroši. Viss skaidrs, bet detaļas… To ir daudz, un to cienīga aprakstīšana praktiski izvērstos šīs grāmatas pārrakstīšanā. Vienu otru tās nodaļu nākotnē varētu lietot par pamatu kādam avīžrakstam. Tā teikt, ja Dievs vēlēs.
Protams, man nākas pateikt vismaz autores galveno domu, un tā tik tiešām ir skaidra: kristietis šai pasaulē var dzīvot ar pilnu krūti. Proti, itin kā nevajag atstāt smadzenes pie ieejas baznīcā, tā arī nevajag atstāt sirdi pie ieejas laboratorijā, universitātē vai pilsētas kanalizācijas sistēmā. Nu, kāds nu kuram attiecīgi tas aicinājums.
„Objektīvās” zinātnes un praktiskās rosīšanās nošķiršana no „subjektīvās” reliģijas un „vērtību” sfēras ir mākslīga un nereti arī melīga un liekulīga. Tiesa, pie šāda nošķīruma gan vēsturē, gan mūsdienās līdzvainīgi ir arī paši kristieši.
Piemēram, autorei ir sakāmi skumji un rūgti vārdi par tā dēvēto evaņģelikālo kristietību, kura savu kultūras mandātu ir apmainījusi pret subkultūras programmu. Un tas nudien nenāk par labu kristietības dialogam un sadzīvošanai ar pārējo pasauli.
Spriežot pēc mācītāja Ļedjajeva rīkotajiem hepeningiem un dažu citu izlēcieniem gan no kristietības, gan sekulārās pasaules un tās institūciju puses, šīs tēmas ir aktuālas arī mūsu pašu mājās. Attiecīgi arī Pīrsijas kundzes veikums – iesakāms lasīšanai un varbūt arī tulkošanai. Un šeit es nonāku pie jau pieteiktajiem grāmatas trūkumiem.
Var jau būt, ka vainojams ir mans snobiskums, bet grāmatas amerikāniskums mani bieži vien tracina. Autore kā tāda gādīga putnu mamma baro saviem pingvīniņiem labi sakošļātu putriņu no mutes mutē. Manis pēc grāmata varētu būt vismaz uz pusi plānāka bez visiem tiem bezgalīgajiem tēmas atkārtojumiem dažādās variācijās no sērijas „atkārtošana – zināšanu māte”.
Galu galā tas jau sācis līdzināties tam, pret ko šī grāmata ir rakstīta – indoktrinācijai spīdīgā žaketē tērpta evaņģelikāļu sludinātāja-peripatēta stilā. Bet, kā mūsdienās mēdz teikt, stilam šajā gadījumā nav izšķirīgās nozīmes – pakļaujiet savas slāpes! Un tās ir lielas.
Didzis Meļķis