Evaņģēlists Jānis, GIOTTO di Bondone, 1320, Peruzzi Chapel, Santa Croce, Florence, © Web Gallery of Art
No evaņģēlijiem mēs esam mācījušies, ka Dieva Dēls nav nācis pasaulē, lai to tiesātu, bet glābtu. Šādi pats Jēzus raksturo savu misiju kādā sarunā ar jūdu valdības vīru, farizeju Nikodēmu. Tomēr ar to stāsts vēl nebeidzas, jo mēs lasām arī, ka Jēzus reiz nāks atkal redzamā veidā, taču šoreiz nevis lai glābtu, bet tiesātu pasauli. Citiem vārdiem sakot, tad žēlastības laiks būs beidzies un sāksies pati grandiozākā tiesa, kādu pasaule jelkad piedzīvojusi.
Protams, paštaisnie un skeptiski noskaņotie pasaulīgie mūsdienu cilvēki vairs negrib ticēt nedz tam, ka Jēzus varētu šo pasauli glābt, nedz arī tam, ka Viņš reiz to tiesās. To dzirdot, kristiešiem nevajadzētu nedz brīnīties, nedz apmulst, jo šaubīgu, skeptisku, neticīgu cilvēku nav trūcis nekad.
Jau Noasa laikā šādi ļaudis ar izsmieklu skatījās uz pravieti, kas būvēja šķirstu, un uzskatīja viņu par prātā jukušu. Tā neticīgi cilvēki izturas vienmēr visos laikos. Apustulis Pēteris raksta, ka īpaši daudz šādu „niknu smējēju” būs tieši pirms pašas lielās tiesas dienas. Tad daudzi dzīvos paši savās kārībās un sacīs: „..kur tad ir Viņa apsolītā atnākšana?” (2.Pēt.3:3-4)
Apustulis tūdaļ arī paskaidro, ka tā ir tikai Dieva žēlastība, kas šo dienu attālina, jo Tas Kungs savā pacietībā gaida uz cilvēku atgriešanos, negribēdams, lai tie ietu pazušanā. Tomēr Tā Kunga diena tuvojas! Tā nāks pēkšņi, kad cilvēki to gaidīs vismazāk. Tad „debesis ar lielu troksni zudīs, un pasaules pamati degdami izjuks un zeme un viss, kas uz tās radīts” (2.Pēt.3:10).
Bet, pirms tas notiek, apustulis mudina ticīgos saņemt katru dienu kā īpašu Dieva pacietības un žēlsirdības dāvanu, kas dota, lai tie iemantotu Debesis un tiktu izglābti no mūžīgas nāves ellē. Visu kristieša pašreizējo dzīvi Pēteris apraksta, kā Dieva apsolītās jaunās pasaules gaidīšanu, tādas pasaules, kur beidzot valdīs pilnīga taisnība un ticīgie varēs dzīvot mūžīgā priekā un svētlaimē. Tātad, lai gan mēs joprojām dzīvojam šajā pasaulē, tomēr kristieša ticība nav orientēta uz šo pārejošo pasauli, bet uz jauno, mūžīgo, kuru gaidām.
Ticības mērķis nav šajā pasaulē
Šajā sakarībā ir jāmin kāds liels pārpratums, proti, uzskats, ka ticība palīdz sasniegt labklājību, nodzīvot ilgu mūžu un iegūt citus labumus šajā pasaulē. Tā tas nav. Lai gan labklājība, veselība un panākumi var arī būt Dieva svētība, tomēr tie tādi var arī nebūt. Biežāk gadās, ka tieši ļauni un neticīgi cilvēki iemanto šīs pasaules labumus.
Dievs to pieļauj līdz noteiktam laikam. Tas pats sakāms arī par slimībām, nabadzību un nelaimēm, tās ne vienmēr ir jāuzlūko kā Dieva sods, lai gan tās var tādas arī būt. Tomēr bieži vien ticīgi cilvēki cieš velna un neticīgu cilvēku ļaunuma dēļ, bet Dievs to pieļauj, lai audzinātu un norūdītu sev ticīgos.
Lasot Svētos Rakstus un uztverot tos bez aizspriedumiem, redzam, ka Dievs ļoti nopietni brīdina kristiešus no pārmērīgas aizraušanās gan ar iznīcīgajiem pasaules priekiem, gan ar pasaules problēmu risināšanu, gan praktiski ar visu, kas ir svarīgs šai pasaulei, turpretī mērķtiecīgi virza ticīgo uzmanību uz mūžību. Ticības galējais mērķis neatrodas šajā pasaulē, bet gan mūžībā.
Ticības mērķis ir pats Dievs un ticīgā dzīve kopā ar Viņu. Tādēļ Raksti mūs brīdina no pieķeršanās šai pasaulei, sakot, ka šī pasaule un viņas kārība paiet, ka pasaule ir iznīcīga, ka šeit mums nav paliekama mājvieta, un mudina mūs gaidīt nākamo, mūžīgo pasauli un dzīvi tajā.
Pats Kristus un Viņa apustuļi bieži brīdina ticīgos no pieķeršanās šai pasaulei un laicīgajām lietām. Apskatīsim dažus no šiem brīdinājumiem.
Kristus vērš mūsu uzmanību prom no laicīgām pasaulīgām mantām uz mūžīgām lietām, sacīdams: „Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā un kur zagļi rok un zog. Bet krājiet sev mantas debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā un kur zagļi nerok un nezog.” (Mt.6:19)
Tāpat, skaidrodams savu līdzību par sējēju, Viņš brīdina kristiešus, lai tie uzmanās, ka šīs pasaules zūdīšanās un bagātības viltība nenomāc vārdu un viņi nepaliek bez augļiem (Mt.13:22). Tātad tieksme pēc bagātības sevī slēpj briesmas un draudus ticībai.
Arī apustulis Pāvils brīdina no tā, piemēram, jauno bīskapu Timoteju, sacīdams, ka patiesi lielu ieguvumu dod dievbijība ar pieticību. Mēs taču neko neesam pasaulē ienesuši, tāpēc neko nevarēsim arī iznest; bet, kad mums ir barība un apģērbs, tad ar to būsim apmierināti.
Bet tas, kas grib tapt bagāts, krīt kārdinājumā, top sasaistīts un nebrīvs, pakļaujas daudzām bezprātīgām un kaitīgām iegribām, kas gāž cilvēkus postā un pazušanā. Par to visu, Pāvils saka, ka mantas kārība ir visa ļaunuma sakne. Tiekdamies pēc mantas, cilvēks bieži nomaldās no ticības un pats sev nodara daudz sāpju (1.Tim.6:6-10).
Savā Augstā Priestera lūgšanā Jēzus apliecina, ka Viņš nav no šīs pasaules. Tādēļ pasaule ienīst Viņu un ienīdīs arī Jēzus mācekļus, jo ne Viņš, ne Viņa mācekļi nav no šīs pasaules. Tādēļ Jēzus lūdz Tēvu, lai Viņš pasargā mācekļus no šīs pasaules ļaunuma (Jņ.17).
Jēzus mīļais māceklis apustulis Jānis kristieša attieksmi pret pasauli paskaidro sīkāk. Jānis aizliedz kristiešiem mīlēt gan pasauli, gan to, kas ir pasaulē, apgalvojot, ka pasaules mīlestība nav savienojama ar Dieva mīlestību. „Ja kāds mīl pasauli, tad viņā nav Tēva mīlestības.” (1.Jņ.2:15) Jānis arī paskaidro kāpēc, jo „Viss, kas ir pasaulē,” viņš saka, ir „miesas kārība, acu kārība un dzīves lepnība”(1.Jņ. 2:16).
Tā Jānis atmasko visu, kas saistīts ar šo pasauli. Tur ir tikai – cilvēku tieksme pēc savas miesas kārību apmierināšanas, tas ir, iespējami labāk ēst, ģērbties un nodoties seksam. Tad tur ir vēl vēlēšanās ceļot pa pasauli un redzēt iespējami daudz cilvēka radīto lietu. To papildina tieksme pēc lepnas dzīves, proti, dzīvot tā, lai citi tevi par to apskaustu, godātu un bītos.
To visu pavada nemitīga cīņa cilvēku starpā. Tā ir cīņa par visām šīm lietām. Tas ir viss, kas ir šajā pasaulē! Vairāk neko piedāvāt tā nespēj. Cilvēks, kas nokļūst pasaules verdzībā, nepamana, ka tās visas ir īslaicīgas, pārejošas lietas, kas nekad nenes dziļu patiesu prieku un apmierinājumu. Pasaule iznīkst, tāpat kā visa tajā mītošā kārība. Turpretī tas, kas dara Dieva prātu, paliek mūžīgi, tāds ir apustuļa Jāņa secinājums (1.Jņ.2:17).
Ko no tā visa lai mācāmies?
Tikai vienu – nedzīsimies vairs pēc šīs pasaules lietām un goda. Labāk dzīsimies pēc debesu lietām un debesu goda, jo tās ir patiesas, paliekamas vērtības. Centīsimies to saprast un iemācīt saviem bērniem, lai tie neapmulstu šīs pasaules vilinājumu priekšā un nenokļūtu velna valgā. Centīsimies arī paši nepazaudēt ticības pamatu, uz kura stāv visa mūsu dzīve, lai nenotiktu kādu dienu tā, ka visa mūsu dzīves ēka sabruktu, jo būtu celta uz irdenajām šīs pasaules smiltīm.
Arvien tuvāk nāk tā diena, kad pavisam pēkšņi un negaidīti pasaules pamati degdami izjuks un zeme, un viss, kas uz tās radīts. Astronomiskās debesis sadegs ugunī un pasaules pamati karstumā kusīs. Nav vajadzīga īpaši spilgta iztēle, lai saprastu kā tas var notikt. Jau pašu cilvēku rīcībā mūsdienās ir pietiekami daudz tehnisku iespēju, lai šāds posts varētu notikt.
Mēs nezinām, kā tas notiks. Varbūt Dievs pieļaus, ka cilvēki savā ļaunumā iznīcina paši sevi vai arī Viņš pats pārdabiskā veidā ierosinās šo katastrofu, tomēr mēs zinām, ka tā nenovēršami nāks. Taču nenoskumsim par pasaules tiesas un soda dienu. Mēs pasauli nevaram glābt. Ar saviem brīdinājumiem un mācību mēs gan cenšamies izraut cilvēkus no nākošā posta liesmām, bet vairāk ko darīt nav mūsu spēkos un nav mums pavēlēts.
Mūsu Debesu Tēvs un mēs līdz ar Viņu gribam, lai visi cilvēki tiktu izglābti, bet glābšana nenotiek piespiedu kārtā. Tāpat kā Noass mēs būvējam savu ticības kuģi, brīdinām cilvēkus no Dieva soda un paši lēnprātīgi gaidām Dieva nolikto tiesas dienu, pēc kuras Viņš mums dos jaunas debesis un jaunu zemi.
Tā nebūt nav reliģiska fanātisma pārņemtu cilvēku iedoma, bet gan tas, ko pats Dievs mums Savā vārdā sacījis un apsolījis. Tam mēs varam ticēt pilnīgi droši. Protams, kristieši nedz tīksminās par gaidāmo pasaules sodu, nedz arī baidās no tā.
Šīs lietas nav viņu, bet gan paša Dieva ziņā. Tomēr paturiet tās arvien prātā, kad velns, miesa un pasaule jūs kārdina. Nepievērsiet pārāk daudz uzmanības un pūļu šīs pasaules lietām, kā Pāvils saka: „Nevelciet svešu jūgu ar neticīgiem.” (2.Kor.6:14)
Raugieties uz Debesīm un gaidāmo Dieva godību jaunajā pasaulē! Lai stiprinātos šajā vienkāršajā ticībā, cik vien iespējams bieži, dodieties pie Tā Kunga Galda un baudiet tur nākamās pasaules prieku. Baudiet vienīgās zāles pret nāvi! Sviniet Kristus uzvaru pār velnu un elli un esiet droši, ka kādu dienu jūs sēdēsit ar Viņu kopā pie Debesu galda un baudīsiet Viņa viesmīlību.
Tas, kurš nekad nav nedz melojis, nedz kļūdījies jums saka: „Mana Tēva namā ir daudz mājokļu. Ja tas tā nebūtu, vai Es jums tad būtu teicis: Es noeimu jums vietu sataisīt? Un, kad Es būšu nogājis un jums vietu sataisījis, tad Es nākšu atkal un ņemšu jūs pie Sevis, lai tur, kur Es esmu, būtu arī jūs.” (Jņ.14:1)
Mīļajam māceklim Jānim Jēzus pēc savas augšāmcelšanās deva iespēju redzēt to, kas notiks pēc tiesa dienas. Šis uzticamais liecinieks to ir darījis zināmu arī mums:
„Es redzēju jaunas debesis un jaunu zemi”, raksta Jānis, „jo pirmā debess un pirmā zeme bija zudusi, un jūras vairs nav. Un es redzēju svēto pilsētu, jauno Jeruzālemi, nokāpjam no debesīm no Dieva, sagatavotu kā savam vīram greznotu līgavu. Un es dzirdēju stipru balsi no torņa sakām:
„Redzi, Dieva mājoklis pie cilvēkiem, Viņš mājos viņu vidū, un tie būs Viņa ļaudis, un Dievs pats būs ar viņiem. Viņš nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo, kas bija, ir pagājis.” Tas, kas sēdēja goda krēslā, teica: „Redzi, visu Es daru jaunu.” (Jņ. atkl. 21:1-5)
Šis Jāņa redzējums ļauj kristietim priecīgi raudzīties ne tikai uz jauno baznīcas gadu, bet arī uz visu atlikušo dzīvi, ieskaitot vecumu, slimības un nāvi. Pasaule no tā izbailēs novēršas. Pasaule grib redzēt tikai veselo, stipro un jauno. Tā it kā apzinās un jūt savu iznīcību, no kuras tā neredz izeju.
Pasaule tiecas par katru cenu saglabāt jaunību vai to imitēt. Tā slēpj krunkas, pliku galvas vidu un kaunas no sava nespēka. Tomēr no vecuma un tā, kas tam seko pasaulīgie nespēj izvairīties – jaunība paiet, bet vecums ar tiem paliek. Turpretī ar kristieti ir pilnīgi citādi. Viņš var būt tāds, kāds viņš ir, jo viņš zina, ka viņa novecošana un pat nāve ir īslaicīga, pārejoša pārmaiņa – beigu beigās Tas Kungs viņu darīs pilnīgi jaunu.
Ak, kāds naivums! Kāda lētticība! – to dzirdot, skaudīgi ņirdz pasaule. Bet kādēļ tu smejies vecā ragana? Kādēļ atplet savu bezzobaino muti? Tu vari krāsoties un greznoties un izlikties, bet mēs tāpat redzam, ka tu kļūsti arvien vecāka, neglītāka un arī dumjāka. To tu nevari noslēpt! Jā, mīļā pasaulīt, tu paliec pavisam sagrabējusi un drīz Dievam neatliks nekas cits, kā tevi kā vecu krāmu iemest ugunī.
Turpretī mums, kristiešiem, ir tas, kā tev nav un nekad nebūs – mums ir mūžīga jaunība un nevīstošs skaistums. Tā nu, vecā pasaule, tu esi saderināta ar velnu, ietērpta viņa kankaros un tavas kāzas tiks svinētas ellē. Turpretī mūs kristiešus par savu līgavu ir izraudzījies Dieva Dēls Jēzus Kristus. Viņš pats ir ietērpis mūs brīnišķīgās kāzu drēbēs, pats klāj mums kāzu galdu un dod mūžīgas jaunības vainagu, nevīstošu skaistumu un nebeidzamu prieku Savā valstībā.
Ilārs Plūme