Ransmairs Kristofs. Pēdējā pasaule. Ar Ovidija repertuāru. Tulkojusi Māra Poļakova. – R.: Jumava, 2005. – 232 lpp.
Interesantā kārtā ļoti „salamaniskas” noskaņas manī valdīja, lasot Kristofa Ransmaira „Pēdējo pasauli”. Viņa grāmatas galvenais varonis ir senais romiešu dzejnieks Ovidijs.
Viņš gan pats parādās pavisam nedaudzās lappusēs, bet tas šajā ziņā nav būtiski – grāmatā viss karājas nosacītības diegos. Jo viss mainās, un jebkas var nākamajā brīdī izrādīties kaut kas cits. To izsaka arī Ovidija slavenais darbs „Metamorfozas” jeb „Pārvērtības”.
„Pēdējās pasaules” sižets ir veidots ap kāda romieša ceļojumu uz zemi Melnās jūras ziemeļos, uz Tomu pilsētu, ko sauc arī par dzelzs pilsētu, jo tā atrodas pie dzelzs rūdas raktuvēm.
Ceļinieka ierašanās iemesls ir noskaidrot, vai galvaspilsētā nonākušās baumas par trimdā izsūtītā Ovidija nāvi ir patiesas, kā arī viņu dzen godkārība kļūt par „Metamorfozu” pēdējā, jau trimdā pabeigtā varianta atklājēju. Manuprāt, pietiekami intriģējoši, lai ar minimāliem izdevumiem (grāmatas cena) dotos Ovidija meklētājam līdzi.
Grāmata mani vedināja domāt par vairākām lietām. Varbūt pat pirmām kārtām – par pateiktā vārda spēku. Ransmaira aprakstītais Ovidijs kādu laiku spēlējas ar vārdiem jeb izmanto tos savu mazo, cilvēcisko mērķīšu labā.
Nu, gods, ievērība un tādā garā. Bet tā ir nelāga spēle, jo uguns kūrējam (publikas intereses radītājam) tā ir arī jāuztur, lai neizdzistu, un beigās ir pat grūti pateikt, kurš ar kuru spēlējas, kurš kuru lieto.
Ovidijs beidzot tam visam atmet ar roku un laikam jau bez kāda sevišķa nodoma vai viltības nolemj izteikt savu atskārsmi par tiešām nozīmīgo. Protams, nozīmīgākais, ko cilvēks ar savu saprašanu par pasauli var pateikt, ir tās nīcības apziņa, un tiklīdz Ovidijs to ir izteicis, tā tūdaļ pat piesaka savu patiesīgumu jeb iedarbojas uz dzejnieku pašu.
Jūlija Cēzara laika Romā runāt par visa nīcību un niecību bija bīstami. Varas centralizācija un imperatora nenovēršamā tuvošanās dieva statusam prasīja pretējo: pārliecību par stabilitāti un ilgstamību. Ovidijam tādas nebija, turklāt viņš savas šaubas izteica pietiekami publiski, tādēļ tika sodīts ar trimdu.
Lūk, šeit man savukārt prātā nāca savulaik mākslas vēsturnieces Austras Avotiņas teiktais „Latvijas Luterānī” par seno Romu – par tās burtiski nāvīgo nopietnību, par izmisīgo cenšanos panest it kā likteņa uzlikto varas un varenības nastu. Līdzīgi kā aizvien (tikai mazākā mērogā) ar šo kaiti sirgst mūsu pašu biezie.
Roma bija izvēlējusies pārņemt no pakļautajiem grieķiem kultūras un gaismas nesēju stafeti, kļūt par „tautu māti”, tikai pašu būtiskāko tā nebija sapratusi: bez patiesas dievbijības tas nozīmēja kļūt par nīcības māti. Un tās no grieķiem pārņemtais mantojums arī bija selektīvs – tajā neietilpa ne Sokrāta skepse, ne Heraklīta atziņa par visa mainīgumu.
Un Ovidijs jau neradīja neko oriģinālu – „Metamorfozas” ir grieķu mītu sistematizējums un pārstāsts par pasauli tās mainīgumā. Nevajadzēja jau tāpēc vien, ka laika gars bija pārpratumu vadīts, imperatoram Augustam Cēzaram mocīt Ovidiju. Bet izteiktajam vārdam ir spēks, un tas piepildās vispirms pie paša tā teicēja.
Pēc tam pie tiem, kas pēc tā šādu vai tādu iemeslu dēļ meklē. Un kā gan nemeklēsi, ja tas ir vispatiesākais no tā, kas ir? Jo labāk patiesas skumjas, nekā maldīgs prieks. „Par smiešanos man bija jāsaka: „Tu esi neprātīga!” un par prieku: „Kam tu deri?”” (Sal.māc. 2:2)
Vēl gana daudz pārdomu rodas, ļaujoties Ransmaira raitajam stāstījumam, ko ļoti sulīgā latviešu valodā ir pārcēlusi Māra Poļakova, bet neba nu visu vajag izteikt.
Didzis Meļķis