Nedēļu pirms Ziemassvētkiem, 18. decembrī, savus ģimenes svētkus – vārdadienu – svin Latvijas Kristapi un Kristoferi, Kristeri un Kristi. Ieskatoties “Vārdadienu kalendārā”, šai pašā datumā sevi pieminētu var atrast arī daža laba latviešu personvārdu kopumā retāk sastopama varianta īpašnieks – Kristofors, Kristafors, Kristofs, Kristars, Kristers un Kristo.
Taču patiesībā ne jau vārdadiena ir iemesls, kāpēc tieši šobrīd pārdomāt, kādu vēsti vecāki saviem bērniem gribējuši dot, izvēlēdamies šādus vārdus. Kristiāniem un Krišjāņiem vārdadiena, starp citu, svinama pavisam citā gadalaikā, tomēr vispiemērotākais brīdis, lai apzinātos arī šajos vārdos (un to visnotaļ daudzajos variantos) iekļauto vecāku novēlējumu, varētu būt tieši pirms Ziemassvētkiem, pirms Jēzus Kristus dzimšanas dienas.
Dažam labam senam un pat ne tik senam personvārdam atklāt tā cilmi, secināt, ko tas nozīmējis, pirms vēl kļuvis par personvārdu, ir visai sarežģīti. Turpretim par Kristiānu un Kristoforu tā nevarētu teikt, šo vārdu cilme klasisko valodu zinātājam ir skaidri saskatāma un visās personvārdu skaidrojošās vārdnīcās tiek aprakstīta visai līdzīgi.
Kristiāns vispirms ir bijis senajā Romā Christianus, un latīņu valodā christianus nozīmē ‘kristietis’. Varam it labi iedomāties, ka savos pirmsākumos šāds personvārds nesa sev līdz nopietnus morālus pienākumus.
Protams, ar laiku gan jebkuram daudzmaz bieži lietotam personvārdam vājinās saikne ar tā sākotnējo nozīmi, šīs saiknes vietā stājas asociācijas ar šajā vārdā sauktiem cilvēkiem. Tāpēc mūsdienu Latvijā droši vien ne jau katrs Kristiāns apzinās sava vārda izcelsmi.
Un vēl retāk savu vārdu ar kristietību, domājams, saista Krišjāņi, kaut arī no valodas vēstures viedokļa Krišjānis un latīņu christianus ir tikpat nesaraujami vienoti kā, piemēram, Pēteris un Jaunās Derības grieķu valodas πετρος [petros], kas cēlies no petra – ‘klints’.
Urķīgāks personvārdu un valodas vēstures interesents varētu tomēr vēl neapmierināties ar tikko minēto skaidrojumu un jautāt: nu labi, bet tālāk? ‘Kristietis’ – tātad kristiānisma, Kristus mācības, Kristus ticības piekritējs; bet no kurienes – valodnieciskā skatījumā – radies pats Kristus vārds?
Šis vārds sākotnēji lietots kā epitets pie Jēzus vārda, nevis kā otrs personvārds, personvārda iedabu tas guvis tikai ar laiku. Un Kristus vārda senākā nozīme meklējama Jaunās Derības valodā, sengrieķu valodā. Viena no sengrieķu vārda χριςτος [hristos] nozīmēm bija ‘svaidītais’, un tātad vispirms Rakstos runa ir par ‘tā Kunga svaidīto Jēzu’.
Daudzkārt atkārtojot līdz ar personvārdu vienu un to pašu epitetu, apzīmējumu, tas var kļūt par personvārda sastāvdaļu; tā noticis šoreiz, un itin lielā skaitā līdzīgus piemērus varam atrast relatīvi jaunāku laiku vēsturē, it īpaši saistījumā ar monarhu vārdiem (Ričards Lauvassirds, Jānis Briesmīgais), bet ne tikai.
Līdzās Kristiānam tika minēts Kristofors (Latvijā gan populārāks ir šā vārda angliskais variants Kristofers, vēl populārāks – īsinājums Kristers, bet šobrīd populārāko vīriešu vārdu pirmajā piecniekā iekļaujas latviskojums Kristaps). Šā vārda cilme meklējama sengrieķu valodā, un tas nozīmējis ‘Kristus nesējs”.
Dažās personvārdu vārdnīcās var sastapt arī skaidrojumu ‘Kristus ticības, resp., kristiānisma nesējs jeb uzturētājs’; šis skaidrojums, no vienas puses, atspoguļo mūsdienīgas vārda jēgas meklējumus, no otras puses, tieši šāda varētu būt bijusi arī vārda Kristofors sākotnējā nozīme vēl pirms leģendas izveidošanās.
Tomēr biežāk šā vārda izcelsmi mēdz saistīt ar leģendāru kristiešu mocekli, par kuru kāds vēlāks, 12. gadsimtā Vācijā radies, nostāsts vēsta, ka viņš, gribēdams kalpot Kristum, nesis ceļiniekus pāri straujai upei; reiz viņš nesis kādu bērniņu, tas kļuvis arvien smagāks, līdz izrādījies, ka pārnestais ir Kristus. Šīs leģendas lokalizējums ir nostāsts par Lielo Kristapu, kurš nesis bērniņu pāri Daugavai.
Mūsdienu Latvijā populāri ir gan latviskotie, gan latviešu valodai mazāk pielāgotie personvārdi, kas cilmes ziņā saistīti ar Kristu un kristietību. Tā, piemēram, starp 2003. gada jaundzimušo zēnu vārdiem Kristaps bija 5. populārākais, Kristers – 14., Kristiāns – 15. Pirmajā simtniekā (no 577 zēnu vārdiem, kas minētajā gadā jaundzimušajiem doti) vēl iekļuvuši arī Kristofers, Krists un Krišjānis.
Savukārt, atskatoties vēsturē, redzam, kādi vareni un nopietni vīri šiem vārdiem godu darījuši: Latvijā Krišjānis Barons un Krišjānis Valdemārs, Lietuvā – pirmais plaši pazīstamais dzejnieks Kristijons Donelaitis, Dānijā – Hanss Kristians Andersens… Un kur tad vēl Kristofors Kolumbs, kurš pārvarēja ne tikai strauju upi, bet arī pilnīgi nepazīstamu okeānu!
Līdz šim pieminējām tikai vīriešu vārdus, taču nepavisam nebūtu labi aizmirst, ka šā paša celma atvases ir arī gan vienubrīd ļoti populārais un vēl joprojām iecienītais vārds Kristīne, gan Kristiāna un Krista, kas starp 2003. gadā dzimušo meiteņu vārdiem popularitātes ziņā ieņem attiecīgi 21. un 24. vietu.
Vai visas minētās personvārdu vēsturē sakņotās saiknes apzinājās Rūdolfs Blaumanis, izvēlēdamies vārdu savai Kristīnei, vārdu, kas literāro asociāciju dēļ “pēcblaumaņa” laikmeta latvietim, 20. gadsimta latvietim pirmām kārtām saistās ar sievišķīgi cēlu pašuzupurēšanos? Varbūt, kaut gan drīzāk šķiet, ka tā ir ģeniāla mākslinieka intuīcija, kas arī personvārda izvēlē likusi apstāties pie visīstākā.
Dr. habil. philol. Ojārs Bušs