Krēsliņš Jānis. Raksti. 1. sējums. Ceļi un neceļi. – R.: Valters un Rapa, 2004. – 383 lpp.
Īpaši kopā ar Soduma atdzejojumiem neizbēgami nākas atskatīties ne nu gluži uzreiz tik tālu, kā līdz paradīzes dusmu kokam vai līdz bērnības brīnumiem bula laikā, bet līdz pagājušajā gadā iznākušajam Jāņa Krēsliņa Rakstu 1. sējumam gan.
Jo arī Krēsliņš ir atdzejojis tos pašus T.S. Eliota „Četrus kvartetus”, ko Sodums, turklāt vēl agrāk. Šeit gan es neņemšos abus veikumus salīdzināt vai vērtēt. Katram no viņiem Eliots ir bijis gana nozīmīgs, lai veiktu savu atdzejojumu.
Katram no viņiem ir sava izteiksme, lai gan saka jau pēc būtības to pašu. Turklāt Jānis Krēsliņš un Dzintars Sodums ir tādi kā „ķēķa biedri” – abi ir bijuši piederīgi trimdas literātu lokam Ņujorkā, kas ir pazīstams kā „Elles ķēķis”. (Nosaukums savdabīgs, bet, cik man zināms, ar reliģiju tam nav nekāda sakara. Ja kāds zina stāstīt ko citu vai vairāk – laipni lūdzam padalīties.)
Tā nu nav jābrīnās, ka abiem ķēķa biedriem arī līdzīga vira un piedevas, tomēr – katram savas, īpatnas. Savu Kopoto rakstu vērtas. Dzintars Sodums par Jāņa Krēsliņa dzejas grāmatu „Tomēr, es atceros” (tas ir lasāms arī Rakstu 1. sējumā) ir teicis: „Tā ir antiaistētiska. Daiļuma pārdzīvojuma vietā tā dod pārdzīvojumu, ko rada patiesība, skaidrība, tātad ētiskas vērtības.”
Es biju ļoti priecīgs, izlasot šo raksturojumu, jo tieši to es biju jutis, bet tik skaidros vārdos nevarēju pateikt arī par Sodumu pašu. Jā, tieši ētiskās vērtības un attieksmes, patiesīgums ir tas, kas raksturo arī Jāņa Krēsliņa asi redzēto un skaidri, tomēr reizē arī smalkjūtīgi pateikto. Un tas ir skaisti. Tāda savdabīgi „grieķiska” skaistā un labā vienība.
„Lai gods angļu dzejniekam Kītsam,/ kas, grieķu urnu vērojot, teicis:/ „Skaistums ir patiesība,/ un patiesība ir skaistums./ Tas ir viss, ko mēs zinām,/ un tas ir viss, kas mums jāzin.”// Tikai šodien mūsu dzīve/ ir kā drumslās sista sengrieķu vāze,/ ko, kopā liekot, ir jāzin,/ kas noder tev, kas ne,/ kas labs un kas ļauns.” (66. lpp.)
Palokas Krēsliņš Džonam Kītsam, palokas Džonam Donnam, arī Polam Verlēnam un kam tik vēl ne, un secinājums ir: „Lai dzīvo Rūjiena!/ Lai dzīvo Ņujorka!” (35. lpp.) Bez patosa, patiesi un skaisti. Lūk, tā pateikt!
Lūk, līdz tam robežstabam tikt, kur tā ir ierakstīts! Ak, bīstos es šā faustiskā motīva, bet sliecos teikt: tad man būtu gana. Tad varētu ritmiski ņurdēt. Vienkārši liels nogurums, garāks par manu cāļa mūžu spiež ar vajadzību pēc tā arī nebijušā.Vira no Soduma un Krēsliņa ķēķa atspirdzina. Un, kad es tur smeļu, es smeļu vēl dziļāk, jo viņi smeļ dziļāk.
J. Krēsliņa Rakstu 1. sējumā ir vērtīgi apcerējumi par literatūru un mākslu un, protams, atdzejojumi. Atšķirībā no Dz. Soduma Kopoto rakstu 6. sējuma šajā grāmatā vairāk uzmanības pievērsts Tomam Stērnzam (pēc Krēsliņa rakstības) Eliotam pašam, un tas vēl vairāk akcentē tur lasāmo atdzejojumu nozīmīgumu.
Piemēram, piezīmēs pie poēmas „Četri kvarteti” atdzejojuma, autors citē Jāņa Zandera 1948. gadā rakstīto pēc tam, kad T.S. Eliots bija saņēmis Nobela prēmiju. „„Kāda ideja ir tās sabiedrības pamatā, kurā dzīvojam? Kādam mērķim tā radīta?” – Viņa [Eliota] atbilde: tā ir kristīgās sabiedrības ideja. Eiropa eksistē un var eksistēt tikai kā kristīgas kultūras vienība.
Eiropas kultūras krīze, pēc viņa domām, radusies tā, ka pagājušā gs. liberālisms un industriālisms atbrīvojis cilvēkus no tradīcijām, atsvešinājis no reliģijas un padarījis pieejamus masu suģestijai, ar vārdu sakot, padarījis par pūli. „Un pūlis nav mazāk pūlis tāpēc, ka tas ir labi apģērbts, paēdis, kopts un disciplinēts,” piemetina Eliots. Kāda tad izeja no situācijas? – Pakļaušanās (kaut arī tikai intelektuāla) kristīgas sabiedrības idejai un kristīgas dzīves formu saglabāšanai un jaunveidošanai.” (254. lpp.)
Protams, ne jau tieši ar savu kristīgumu Eliots, kuru uzskata par vienu no nozīmīgākajiem mūsdienu dzejas pamatlicējiem, piesaista tik daudzus. Gluži pretēji. Kā J. Krēsliņš to proziski noņurd, „tieši šo Zandera uzsvērto radikāli kristīgo uzskatu dēļ T. S. Eliots Rietumu pasaules šodienas intelektuāļu vadošajās aprindās vairs netiek tā godināts kā desmitgadēs tieši pēc Otrā pasaules kara. Viņa uzskati zināmu aprindu vērtējumā šodien nav „politiski korekti””. Viņš ir patiess, un tas, kā mūsdienās saka, „paņem” pagurušos, kas atspiežas pret viņa aprakstīto ceļa stabu.
Nu tas, pateicoties Sodumam un Krēsliņam ir arī latviešu ceļā, pat abās pusēs – klunkurē, kurp vēlies. Ja vien līdz tam tiksi un izsāpētās rindas atpazīsi, tad, kā teikts „Četru kvartetu” noslēgumā, „viss būs labi”. Visas metamorfozes, ja tās būsi skatījis Dieva bijīgi, arī būs vērsušās uz labu, tādēļ arī „lietas visi veidi būs labi”.
J. Krēsliņš: „Un viss būs labi un/ Lietas visi veidi būs labi/ Kad liesmas mēles būs savītas/ Kronētā uguns mezglā/ Un uguns un roze būs viens.”
Dz. Sodums: „Un viss būs labi un/ katrs veids būs labs/ Kad liesmas mēles savijas/ Kronētā uguns mezglā/ Un iedvesmas uguns un roze ir viens.”
T. S. Eliot: „And all shall be well and/ All manner of thing shall be well/ When the tongues of flame are in-folded/ Into the crowned knot of fire/ And the fire and the rose are one.”
Didzis Meļķis