Teodors Grīnbergs
(Nobeigums.)
Pūles veicināt sadarbību dažādu kristīgo baznīcu starpā
Politiski un sociāli grūtā situācija Padomju Latvijā 1945. gada vasaras sākumā lika domāt par sadarbības iespējām protestantisko baznīcu starpā. Šie nodomi nekādā ziņā nebija jaunums, jo jau neatkarīgās Latvijas laikā 1931. gadā izveidojās Latvijas Ticīgo Apvienība, kuru vadīja luterāņu mācītājs no Rīgas Jānis Birģelis un baptistu mācītājs Viljams Fetlers.
Arī pareizticīgo baznīca piedalījās šīs kustības darbā plecu pie pleca ar luterāņiem un citām protestantiskajām kopienām. Tāpat luterāņu bīskaps Kārlis Irbe (seniors) un P.H.Poelchau (vācu draudžu bīskaps) atbalstīja šo kustību, kā arī arhibīskaps Teodors Grīnbergs. Viens no kustības mērķiem bija cīņa pret ateistiskajām ideoloģijām un “bezdievību”.
Latvijas 1944. gada padomju okupācija un tās radītā nedrošība bija radījusi labvēlīgus apstākļus jauna tipa sadarbībai. Baptistu bīskaps Kārlis Lāceklis bija sevišķi sajūsmināts par šiem sadarbības plāniem. Maija beigās notika baptistu noorganizēta tikšanās, kur luterāņu evaņģēlisko kopību pārstāvēja mācītājs Arvīds Perlbachs, savukārt no metodistiem runātājs bija mācītājs Edvards Kaimiņš.
Jūnija sapulcē, kas notika Perlbacha mājās, tika sapulcināti tie, kas piedalījās maija sapulcē kopā ar pārstāvjiem no Zilā Krusta un vēl dažiem baptistiem. Mācītājs Perlbachs un bīskaps Lāceklis bija šīs tikšanās iniciatori, un šeit tika diskutēts par 1931. gadā dibinātās Latvijas Ticīgo Apvienības atjaunošanu.
Lāceklis, kas piedāvāja ciešāku sadarbību un pat turpmāku apvienošanos, iepriekš jau bija ļoti augstu novērtējis arhibīskapa vietas izpildītāju Irbi un daudzus citus luterāņu mācītājus. Pēc tikšanās mazāka grupa, tai skaitā Lāceklis un Kaimiņš, apmeklēja Irbi. Iniciatīva dibināt ciešāku sadarbību baznīcu starpā tagad tika nodota Irbes ziņā.
Irbe bija saglabājis starptautiskus kontaktus ar ārzemju baznīcām Latvijas neatkarības laikā un bija bijis Ticīgo Apvienības padomes loceklis, un ar šiem iemesliem jau pietiek, lai saprastu, ka viņam interesēja jaunie centieni pēc vienības. Tomēr vēl ticamāk ir tas, ka lielāks uzsvars ir jāliek uz vispārējiem politiskajiem draudiem no komunistu puses, nevis uz apvienošanās garu.
Beigu beigās jaunā sapulce notika Konsistorijas telpās 20. jūnijā, kurā piedalījās 16 cilvēki no dažādām protestantiskām kopienām, sapulci vadīja Irbe. Bija klāt vairāki luterāņu mācītāji, un Irbem blakus stāvēja tādas personības kā Edgars Jundzis un Leons Taivāns. Baptistus pārstāvēja bīskaps Lāceklis, mācītājs Roberts Bāce un citi, savukārt metodistus pārstāvēja Kaimiņš. Sapulcē piedalījās arī pāris cilvēku no Zilā Krusta.
Tērpies savā garīdznieka tērpā, Irbe atklāja sapulci, atsaucoties uz kristīgās ticības misiju cīnīties pret grēku. Pieminot agrākos kristīgās vienības centienus, viņš pauda savu pārliecību, ka valdošā politiskā un sociālā situācija izvirza uzdevumu protestantu baznīcām apvienot spēkus, lai ietekmētu sabiedrību un politiku.
Mācītājs Taivāns izteica domu, ka vārdu un runu vietā kristīgās vienības centieni ir jāīsteno ar konkrētiem pasākumiem. Arī Jundzis bija gatavs uz jaunu sākumposmu, norādot, ka pašreizējā situācijā baznīcām ir jābūt stiprām, jo citādi tās zaudēs agrāko ietekmi.
Metodistu mācītājs Kaimiņš šai sapulcē daudz neizteicās, savukārt baptisti pauda lielu dedzību tiekties pēc ciešākas sadarbības formām baznīcu starpā. Mācītājs Bāce pauda uzskatu, ka dažādajām baznīcām vajadzētu vienoties kā “vienotai saimei”, lai cīnītos pret “grēku”.
Bīskaps Lāceklis pārstāvēja ieskatu, ka jāapvieno spēki pret neticīgajiem, un pat piedāvāja baznīcu apvienošanu. Tomēr viedokļi, kas tika izteikti šajā sapulcē, bija tik dažādi un atšķirīgi, ka nekādas konkrētas rezolūcijas netika pieņemtas. Taču Irbe labprāt vēlējās, lai šis starpkonfesiju dialogs tiktu turpināts.
Valsts drošības komiteju (VDK) tās aģenti informēja par šīm diskusijām, piemēram, Krišjānis Šlosbergs ziņoja par to VDK pēc dažam dienām, tāpat viens no Zilā Krusta pārstāvjiem arī bija VDK aģents, kas sniedza detalizētu informāciju par šīs sapulces gaitu.
Protestantu apvienošanās centieni 1945. gada vasaras sākumā nešaubīgi bija sekas tai nedrošībai, ko piedzīvoja visas baznīcas līdz ar jauno padomju okupāciju un komunistu pārvaldi. Ateistiskās sabiedrības kontrole radīja nepieciešamību censties apvienot kristīgos spēkus cīņā pret “grēku” un “neticīgajiem”, kas savukārt radīja to, ka komunistu sabiedrība to izjuta kā uzbrukumu vai apdraudējumu.
Turklāt sadarbības plāni bija vairāk saistīti ar nacionālo principu nekā ar ekumenisko garu, kas cenšas apvienot baznīcas. Valdošajā aizdomīguma atmosfērā sadarbības iespējas 1945. gada vasaras sākumā dabiski veicināja nepatiku un iebildumus, kādi varas iestādēm bija pret Irbi.
LELB aktivitātes
Jaunā situācija 1944. gada rudenī radīja lielus ierobežojumus garīgajā darbā, ko veica Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca (LELB). Praktiski situācija bija tāda pati kā 1940.–1941. gadā. Valsts piešķirtā kulta brīvība nozīmēja, ka baznīcas darbs tika iegrožots reģistrēto draudžu robežās.
Iespējas garīgam darbam bija, taču sludināšana un mācīšana varēja notikt tikai baznīcas ēkās, kapsētās un mājās privātā kārtā. Dievkalpojumus varēja noturēt un Svēto Vakarēdienu izdalīt arī draudžu locekļu mājās, ja viņi to lūdza.
Kristīgās labdarības komitejas un dāmu komitejas tika pamazām likvidētas, tomēr neoficiāli labdarības darbs turpinājās par spīti šo komiteju likvidācijai. Arī evaņģelizācijas darbs bija jāpārtrauc. Šai jautājumā Irbes un Šeškena pretējie uzskati nonāca sadursmē 1945. gada decembrī.
Protams, ka varas iestādēm nebija nekādas vēlēšanās pieļaut aktivitātes, kas vērstas uz cilvēku iesaistīšanu baznīcas darbā. Irbe nevēlējās pārtraukt evaņģelizācijas aktivitātes, bet Šeškens nepiekāpīgi bija pret tām. Irbe šai posmā vēlējās garantiju, ka dievkalpojumi baznīcās var notikt katru vakaru.
Kamēr vien Irbe kalpoja par arhibīskapa vietas izpildītāju, baznīca turpināja savu darbību ar bērniem, uzturot svētdienas skolas (t.s. bērnu dievkalpojumus).
Iesvētībām un iesvētību mācībām varas iestādes veltīja visvairāk uzmanības, jo mācības un iesvētības bija domātas jauniešiem, taču jauniešu reliģiskā audzināšana bija aizliegta. 1945. gada martā Irbe nosūtīja reliģisko lietu pārvaldei ziņojumu par iesvētību mācībām un ticības mācību, kas tajā iekļauta.
Vispirms Reliģisko lietu pārvaldei nebija skaidras attieksmes – vai atļaut iesvētību mācības vai ne. 1945. gada janvārī Šeškens informēja Piltenes prāvesta vietas izpildītāju Hugo M. Grīvānu, ka iesvētību mācības nav aizliegtas, kaut arī iepriekš Grīvānam bija pienākušas citādas ziņas. 1946. gada februārī Irbe nosūtīja ziņu Piltenes prāvesta garīdzniekiem, ka iesvētību mācības pirms jauniešu iesvētībām ir jāturpina.
Baznīcai bija arī atļauts noturēt kapu svētkus, kas ir stingri latviska tradīcija, un tas deva iespēju sludināt Evaņģēliju ārpus baznīcas telpām. Baznīcas koncerti un sakrālās mūzikas izpildīšana arī tika pieļauta.
Baznīcas darbībai gan bija jānotiek strikti reglamentētās robežās, kuras kontrolēja Reliģisko lietu pārvalde, lai garīgais darbs nenotiktu ārpus baznīcas, privātām mājām un kapiem. Baznīcai bija atļauts noturēt dievkalpojumus, mācīt iesvētību mācībās, svinēt kapu svētkus, kā arī rīkot sakrālās mūzikas koncertus un sākumā pat notika mācības Svētdienas skolās. Tāda bija padomju politika attiecībā uz baznīcas darbu un aktivitātēm.
Tādējādi LELB vairs nebija tās publiskās lomas un ietekmīgā statusa kā nacionālai baznīcai. Baznīcas veiktais darbs tika paciests, jo joprojām bija latvieši, kam dievkalpojumi bija nepieciešami, taču baznīca vairs nekādā ziņā nebija publiska un tiesiska vienība.
Baznīcas darbam ar šādiem ierobežojumiem ļāva turpināties, jo baznīcu nevarēja sagraut, vismaz ne tika ātri, komunistu sabiedrība nevēlējās pārāk daudz martīru. Šāda politika nozīmēja to, ka ikviena baznīcas ārējā aktivitāte un darbības forma, kas vērsta uz cilvēku iesaistīšanu, tika aizliegta.
Baznīcai un mācītājiem vairs nebija iespējams uzrunāt cilvēkus pa radio, ja tas nekalpoja padomju valsts un komunistu partijas propagandas interesēm. Valsts skolu sistēma nedeva iespēju mācīt ticības mācību. Šajā laikā skolas grāmatas, ko iepriekš izmantoja ticības mācībai, tika iznīcinātas. Baznīca bija izolēta “geto” situācijā ar cerību, ka tā iznīks, tiklīdz vecākā paaudze dos vietu jaunākajai.
Dievkalpojumi nostiprinājās kā baznīcas aktivitāšu centrālā izpausme, savukārt baznīcas svētku dievkalpojumiem bija īpaša nozīmība.
1944. gada Tautas komisariāta padome pasludināja Ziemassvētku vakaru un Ziemassvētku dienu par vispārējām brīvdienām (24. un 25. decembrī). Tāpat 1945.gadā 23.–25. decembrim bija brīvdienas, kuras tika ievērotas visā sabiedrībā.
Ziemassvētki ļaužu prātos bija ļoti nozīmīgi, un nacionālā tradīcija bija pārāk spēcīga, lai to vienā mirklī salauztu. Turklāt 1944. gada Ziemassvētkos Kurzeme vēl bija brīva no padomju karaspēka, un tūlītēja atteikšanās no Ziemassvētku tradīcijas kalpotu kā negatīva propaganda tiem, kas atradās Kurzemē. Padomju valdība toreiz vēl nebija pavēlniece visā Latvijas teritorijā.
Baznīcas svētkos tika svinēti īpaši dievkalpojumi. Tā, piemēram, 1946. gada 17. februārī Padomju Latvijā tika sarīkots dievkalpojums par godu Mārtiņam Luteram, ticības reformatoram; tā bija Konsistorijas vēlme godāt Mārtiņa Lutera 400. nāves gadadienu 18. februārī. Iepretim tam Irbes vadītā Konsistorija neizrādīja nekādu vēlmi rīkot īpašus dievkalpojumus svētkos, kas bija svarīgi komunistiskajai valstij.
Un tā baznīca nesvinēja Sarkanās armijas uzvaras dienu 1945. gada 9. maijā, nedz arī Rīgas “atbrīvošanas dienu” 1945. gada 13. oktobrī. Irbem bija stingra pārliecība, ka īpaši valdības noteikti dievkalpojumi varētu notikt tikai ar nosacījumu, ka Latvijas PSR valdības locekļi (no Tautas komisariāta padomes) apmeklēs tos.
Atsevišķi dievkalpojumi (Kristības, iesvētības, baznīcas laulības, bēres) arī turpmāk deva iespējas tieši uzrunāt draudzes locekļus. Uzticama statistika par visas Latvijas baznīcas darbu 1944. un 1945. gadā nav saglabājusies, bet tā laika novērojumi atsevišķās draudzēs liecina, ka cilvēku skaits, kas saņēmuši Svēto Vakarēdienu, 1945. gadā bija samazinājies salīdzinājumā ar 1944. gadu. Tāpat arī kristīto, iesvētīto un laulāto skaits baznīcā bija mazāks nekā iepriekšējā gadā. Tas pats bija vērojams attiecībā uz bērēm, izņemot dažas draudzes, kurās 1945. gadā bēru skaits bija palielinājies.
Piemēram, Liepājas Sv. Annas draudzē 1944. gadā nokristīja 338 cilvēkus, bet 1945. gadā šis skaits bija sarucis līdz 138. Straujais samazinājums bija acīmredzams arī attiecībā uz baznīcas laulībām – 222 (1944) un 76 (1945). Saukā Elkšņu draudzē, kas atrodas Sēlpils iecirknī, 1945. gadā salaulājās tikai viens pāris (1943. – 29; 1944. – 5).
Bauskā baznīcas laulāto skaits saruka līdz minimumam (96%) – 1944. gadā 52 laulāti pāri, bet 1945. gadā tikai divi. Vienlaikus Kristību skaits samazinājās par 75% (no 157 līdz 39). Krāslavas draudzē 1945. gadā kristīja tikai vienu cilvēku. Zilupes draudzē 1945. gadā vispār nebija ne Kristību, ne iesvētību, ne bēru, ne arī baznīcā svinētu laulību.
Kā iepriekš minēts, vispārēja statistiska informācija par LELB dievkalpojumiem Latvijas PSR 1944. un 1945.gadā nav pieejama. Tomēr informācija, ko savācis Prāvests Arvīds Kauliņš 1955.gada jūnijā par Rīgas pilsētas prāvesta iecirkni 1944. un 1945. gadā ir saglabājusies. Šī statistika sniedz vispārēju priekšstatu par to, kā luterāņu baznīca šai laikā attīstījās Latvijas PSR galvaspilsētā.
Pēc Kauliņa statistikas 1944. gadā kopumā Rīgā kristīja 2222 cilvēkus, savukārt 1945. gadā skaitlis saruka līdz 777. Iesvētīto skaits LELB 1944. gadā bija 1089, bet nākamajā gadā 282. 1944. gadā luterāņu baznīcā salaulājās 1143 pāri, bet nākamajā gadā tikai 196. Dievgaldnieku skaits 1944. gadā bija 17866, bet 1945. gadā tas samazinājās līdz 10041.
Tikai viena gada laikā šie skaitļi Rīgā ir ļoti strauji sarukuši. Kristības samazinājās par 65%, iesvētības par 74%, laulības par 83%, dievgaldnieku skaits par 44%. Pat ja Kauliņa sniegtā statistika nav precīza, tā parāda vispārējo tendenci. To apstiprina arī iepriekš sniegtie “nejaušie piemēri”, kas ņemti no dažādiem Latvijas PSR novadiem.
1944. gada rudenī bēgļu plūdi un kara izraisītie iedzīvotāju zaudējumi bija lieli. 1944. un 1945. gadā šis faktors, iespējams, bija svarīgāks nekā cīņa pret reliģiju atjaunotajā komunistu pārvaldījumā.
Padomju okupācija Latvijā 1944. gada rudenī bija nāvīgs trieciens LELB literatūras izdošanas aktivitātēm. LELB izdevums Baznīcas Ziņas pēdējo reizi iznāca 1944. gada 24. septembrī.
Baznīcai piederēja grāmatu iespiešanas darbnīca, kas bija tās pārvaldnieka mācītāja Voldemāra Dūņa pārziņā kopš 1943. gada. Tai atļāva darboties pirmajos pēckara gados, tomēr to pilnībā kontrolēja Reliģisko lietu pārvalde. Dziesmu lapiņām un pat dzimšanas dienu apsveikumu kartītēm un izziņām bija nepieciešama iespiešanas atļauja no Šeškena.
Baznīcai bija iespējams iespiest atsevišķas dziesmu lapiņas 1945. gadā, kā, piemēram, Ziemassvētku un Jaungada dievkalpojumiem. Uz rūpīgo kontroli norāda kaut vai tas fakts, ka programmiņas iespiešanai baznīcas mūzikas vakaram, kas bija paredzēts Sv. Annas baznīcā Liepāja 1945. gada 28. oktobrī, bija nepieciešama atļauja un apstiprinājums no varas iestādēm.
Jau no paša sākuma kļuva skaidrs, ka varas iestādēm nenāca ne prāta ņemt nopietni baznīcas nepieciešamību publicēt savu literatūru. 1944. gada decembrī baznīca prasīja atļauju publicēt 50 000 lapiņas ar baznīcas gada svētku dievkalpojumu sarakstu. Šeškens deva atļauju 1945. gada 31. janvārī, kad kalendārais gads jau bija beidzies, un atļāva izspiest 600 eksemplārus!
Baznīcas kalendārs netika iespiests 1945. un 1946. gadā. Kopumā ņemot, baznīcas iespiešanas darbi un sabiedriskās attiecības tika paralizētas, sākot no1944. gada.
Baznīca un komunistiskā valsts
LELB garīdznieki, kas palika Padomju Latvijā 1944./1945.gada ziemā, nebija pozitīvāk noskaņoti pret komunismu kā tie, kas devās uz rietumiem, tāpēc padomju sistēmas atjaunošana bija tiem smags trieciens. 1940.un 1941. gadā piedzīvotais bija gana traumatisks.
1945. gada beigās Šeškens pārrunāja garīdznieku attieksmi pret sabiedrību ar Konsistorijas mantzini un VDK aģentu Šlosbergu, pēc kura aprēķiniem tikai 2% luterāņu mācītāju būtu lojāli pret Padomju Savienību un padomju sistēmu. Šeškens uzticējās Šlosberga spriedumam, un tā laika situācijā šis aprēķins, ļoti iespējams, bija pareizs.
Kad komunistu administrācija Padomju Latvijā iedibināja slepeno dienestu VDK, vairāk nekā jebkad agrāk sabiedrībā pieauga baiļu un nedrošības atmosfēra. VDK centās arī pārņemt kontroli LELB.
1945. gada sākumā VDK mēģināja padarīt par saviem aģentiem daudzus mācītājus. Kaut arī vairāki mācītāji bija apsolījuši ziņot par baznīcas lietām, tomēr viņi nevēlējās darboties kā aģenti, un VDK no viņiem neko daudz neguva. No otras puses, VDK atrada arī mācītājus, kas kļuva par “īstiem aģentiem”, proti – tādā ziņā, ka tie pienesa uzticamas ziņas par patieso lietu stāvokli.
Jau 1944.gada vēlā rudenī VDK par savu mērķi izraudzījās arhibīskapu Irbi un Konsistoriju un spēja panākt apsolījumu no prāvesta Siļķes, ka tas informēs par Irbes aktivitātēm. Tomēr Siļķe uzskatīja, ka situācija ir smaga un paziņoja slepenajam dienestam 21. decembrī, ka nevar darboties kā aģents.
Šai sakarā VDK pievērsās Siļķes aktivitātēm vācu okupācijas laikā 1941.–1944. gadam, apsūdzot viņu par provāciskām simpātijām kara laikā, par leģiona atbalstīšanu, kā arī par antikomunistisku mācīšanu skolā. Šai situācijā Siļķem nebija citas izejas, kā no jauna piekrist kļūt par slepenā dienesta ziņotāju.
Siļķe domāja, ka spēs tikt galā šajā situācijā, ejot regulāri ziņot VDK un stāstot viņiem, ko pats vēlas, vienlaikus saglabājot savu lojalitāti pret Irbi un viņa patiesi antikomunistiskajiem uzskatiem. Tāpat Siļķe vēlējās, lai cilvēki zina, ka viņš ir spiests sniegt regulārus ziņojumus VDK. Arhibīskapa vietas izpildītājs Irbe arī zināja šo situāciju, un attiecības starp Siļķi un Irbi joprojām bija labas un uzticības pilnas.
Gana drīz VDK uzzināja, ka Siļķe bija “īsts” aģents. Ziņojumi, kurus bija iesniedzis baznīcas vadībai tuvu stāvošs un VDK uzticamāks aģents, atklāja Siļķes patiesos uzskatus. Baznīcas vadītājiem Irbem, Rozenbergam un Siļķem bija spēcīga vienotība gan teoloģijas, gan vadības stila ziņā, gan politiski, gan sociāli. Šī monolītā vienība nebija viegli salaužama.
Svarīgākie “īstie aģenti” bija tikai laji Konsistorijā – baznīcas mantzinis Krišjānis Šlosbergs (aģents Demokrāts) un sludinātājs, mācītāja palīgs Arnolds Konrats ar iesauku Kropnovs. Patiesas informācijas trūkuma dēļ šie jautājumi joprojām ir atklāti un gaida zinātnisku, kritisku izpēti, kas balstīta arhīvu avotos. Pēc II pasaules kara bija daudz baumu par Pēteri Kleperi (1904–1968) kā VDK aģentu, īpaši trimdas latviešu vidū.
Luterāņu mācītājs lielais vairums bija pilnīgi komunisma pretinieki. Lai arī daži no viņiem bija spiesti it kā sadarboties ar VDK, savā sirdī tie bija nacionāli noskaņoti latvieši, nevis marksisti vai komunisti.
Luterāņu mācītāji nebija aktīvi “kontrrevolucionāri”, tomēr viņi nepārprotami noraidīja komunismu un padomju sistēmu. Izteikumi pret “bezdievību”, kas izskanēja zināmu mācītāju sprediķos, bija apzināti domāti “antikomunistiski” izteikumi.
1945. gada 18. novembrī Latvijas neatkarības dienā mācītājs Pauls Birzulis mudināja draudzi dievkalpojumā Palsmanes baznīcā dziedāt Latvijas himnu (Dievs, svētī Latviju). Tajā pašā dienā Hugo M. Grīvāna vadītajā dievkalpojumā Ventspils baznīcā pamudinājums dziedāt himnu draudzei pat nebija vajadzīgs. Šie spontānie nacionālo jūtu izpaudumi no varas iestāžu puses tika vērtēti kā ārkārtīgi bīstami.
Luterāņu mācītāju antikomunistiskie uzskati bija arī skaidri redzami garīdznieku sanāksmēs un diskusijās. Kad, piemēram, bijusī teoloģijas studentu brālība Betānija sapulcējās 1944. un 1945. gadā, norisinājās diskusijas par tā laika politiskajiem notikumiem.
VDK ar aģentu palīdzību baznīcā izzināja mācītāju attieksmi un ziņoja par to varas iestādēm. Slepenais dienests jau 1945. gadā zināja, ka prāvests Siļķe bija pret Kurzemes padošanos 1945. gada pavasarī. Siļķe, kam bija jābūt VDK aģentam, bija arī pret piedalīšanos padomju vēlēšanās. Jau 1945. gada 14. janvārī Krišjānis Šlosbergs pienesa VDK ziņas par mācītāju Robertu Feldmani, kas bija Irbes tuvs paziņa, apgalvojot, ka viņš esot “buržuāziskais nacionālists”, kas “ienīst padomju sistēmu”.
Tūdaļ pēc kara daži mācītāji atbalstīja t.s. “mežabrāļu” aktivitātes. Zeltiņos mācītājs Eduards Grāvītis devās “pagrīdē” 1945. gada februārī, kad divi kareivji centās viņu atrast, lai apcietinātu. Viņa darbība, vadot partizānus LNPA kustībā Valkas apkārtnē, saistījās ar slepenu skrejlapiņu izplatīšanu. Palsmanes mācītājs Pauls Birzulis uzturēja sakarus ar partizāniem, sākot no 1945. gada pavasara, darbodamies kā sakarnieks starp dažādām partizānu grupām.
Birzulis, citā vārdā Doktors Mednis, izplatīja drukātus materiālus, ko bija iespiedis LNPA, uzturēja kontaktus ar tādiem partizānu kustības aktīvistiem kā bijušais policists Emīls Elsiņš un darbojās kā starpnieks starp dažādiem partizānu grupējumiem, piegādājot tiem zāles, munīciju un informāciju par padomju varas rīcību.
Vēl mācītājs Roberts Krontāls palīdzēja partizāniem Aizputes reģionā, dodot tiem naudu, ēdienu un tabaku. Viņš uzturēja kontaktus ar tādiem cilvēkiem kā Aizputes bijušais policists Jānis Liepiņš, kas patvērās mežā atjaunotās padomju okupācijas sākumā. Tāpat ir ziņas, ka arī daži citi mācītāji ir uzturējuši sakarus ar partizāniem.
Vadošie LELB garīdznieki Irbe, Siļķe un Rozenbergs juta līdzi “mežabrāļiem” un nevēlējās tiem radīt problēmas. Kaut arī Romas katoļu baznīca vērsās pie partizāniem, mudinot tos nākt laukā no meža, prāvests Siļķe 1945. gada jūlijā nevēlējās, lai LELB darītu to pašu. Viņš uzskatīja, ka tā ir VDK, nevis baznīcas problēma.
1945. gada septembrī iekšlietu komisārs Augusts Eglītis laikraksta Cīņa publikācijā apsolīja, ka tie, kas brīvprātīgi iznāks no meža, netiks tiesāti. Konsistorija šo jautājumu apsprieda 18. septembrī, tomēr baznīcas vadītāji neticēja tam, ka padomju valdība turēs savus solījumus. Pauls Rozenbergs uzskatīja, ka, gadījumā ja baznīca izteiktu aicinājumu “mežabrāļiem” un valsts nepildītu dotos solījumus, tad viņi izrādītos līdzdalīgi šai krāpšanā.
Arhibīskapa vietas izpildītājs, kas izteica atbalstu “mežabrāļiem” 1945. gada rudenī, bija nonācis atklātā konfliktsituācijā ar Šeškenu. 1945. gada septembrī Šeškens pieprasīja Irbem rakstīt apkārtrakstu luterāņu mācītājiem, lai viņi aicina “mežabrāļus” nākt ārā no mežiem.
Padomju valdība centās izmantot luterāņu baznīcas autoritāti, lai liktu kareivīgajiem partizāniem padoties. Irbe pilnībā atteicās paklausīt šai prasībai, to darītu vien gadījumā, ja padomju valdība garantētu vienlaikus arī publisku partizānu apžēlošanu, jo viņš bija pārliecināts, ka valdībai nevar uzticēties.
Irbe atgādināja par baznīcas pieredzi pirmās padomju okupācijas laikā, un bilda, ka tikai tad, ja visi uz Sibīriju un citur no Latvijas izsūtītie atgrieztos savā dzimtenē, baznīca spētu uzticēties padomju valdībai. Šeškens centās vēlreiz, apelējot pie fakta, ka tas nav normāls lietu stāvoklis, ka Latvijas PSR meži ir pilni ar partizāniem. Irbe atbildēja, sakot, ka baznīca nevar iesaistīties politikā.
Baznīcas vadītāju skepse pret padomju varas solījumiem nebija nekas cits kā reālistiska attieksme. Mācītājs Eduards Grāvītis, kas bija aizgājis “pagrīdē” 1945. gada februārī, noticēja VDK solījumiem un iznāca no “pagrīdes” 1945. gada septembrī. Viņa brīvība tomēr bija neilga, jo pēc notikumu virknes Grāvītis tika arestēts oktobra beigās. Dažus citus luterāņu mācītājus (un teologus) arestēja un izsūtīja jau 1945. gadā, kā jau minēju iepriekš. Vēlāk vēl daudzi citi mācītāji tika arestēti Latvijas PSR.
Irbes un Šeškena cīkstēšanās
Tas bija arhibīskapa vietas izpildītājs Irbe, kas jau no paša sākuma risināja nepieciešamās praktiskās lietas ar Reliģisko kulta lietu pārvaldi, kuru vadīja Voldemārs Šeškens. Irbe vēlējās turpināt baznīcas vadību pēc “vecās kārtības”, ko Šeškens arī drīz pamanīja, 1945. gada februārī ziņojot uz Maskavu, ka Irbe pilnīgi nepārprotami nav labās domās par Padomju Savienību. Pēc Šeškena domām ar Irbi nebija viegli runāt, jo, uzklausot kādus pārmetumus, viņš tika ciniski konstatējis, ka varas iestādēm esot brīva vaļa ieslodzīt baznīcas vadītājus, ja tās vēlas.
Irbes lūgumu 1945. gada 15. februārī atbrīvot baznīcas garīdzniekus no militārā dienesta Šeškens uzlūkoja kā Irbes “antikomunistisko” izpausmi. Tomēr šī Irbes vēlme tika īstenota 1945. gadā, un Grobiņas prāvesta iecirkņa sanāksmē decembra sākumā Irbe informēja, ka garīdznieki patiešām ir atbrīvoti no militārā dienesta.
Jebkurā gadījumā Šeškens centās atrast kādu, kas nāktu Irbes vietā arhibīskapa amatā, jau sākot no 1945. gada februāra. Tā laika politiskajos un sociālajos apstākļos Irbi nebija tik vienkārši atcelt no amata, jo vispirms Kurzeme bija jāpakļauj Padomju Latvijai.
Kad Kurzeme padevās, Šeškens 1945. gada jūnijā ziņoja uz Maskavu par reliģiskās situācijas stāvokli Padomju Latvijā, kas viņam nešķita labs. Irbi bija nepieciešams aizvietot ar kādu citu, tāpēc ka citādi baznīca ies savu atšķirīgu gaitu no padomju sistēmas. Baznīcas ietekme šai zemē bija tāda, ka to nevarēja iznīcināt. Šeškens cerēja uz to, ka jaunā vispārējā sinode ar tās laju locekļiem varētu uzlabot situāciju pēc varas iestāžu prāta. Tomēr Šeškens nespēja dabūt alternatīvu kandidatūru Irbem.
Šeškena centieni padarīt Irbi par “vienu no sistēmas” vienmēr sastapās ar Irbes nemitīgo stūrgalvību. Viņš nebija ar mieru paciest nekādus kompromisus ar padomju sistēmu, un viņam bija nepieņemama doma, ka LELB varētu kalpot komunistiskajai iekārtai.
Kad komunistu valdība lūdza Irbi kaut ko uzrakstīt par baznīcas stāvokli ārzemju žurnālistiem, viņš atbildēja – kā to atceras Hugo M. Grīvāns savos memuāros –, sacīdams: “Ko lai es rakstu? Ja es rakstīšu patiesību, jums tas nepatiks, un es nevaru melot.”
Kad Irbem prasīja rakstīt apkārtrakstu garīdzniekiem, lai viņi no kanceles mudinātu zemniekus cītīgāk pildīt savus pienākumus pret valsti, Irbe esot atbildējis, norādot, cik smagi jau tā zemnieki ir noslogoti pastāvošajos apstākļos.
Jau iepriekš bija runa par to, ka Irbe izrādīja solidaritāti ar “mežabrāļiem”. Tāpat Irbe lēnām virzīja uz priekšu pārreģistrāciju, kuru jaunā iekārta sagaidīja no draudzēm. Varas iestādes viņa nosūtītos apkārtrakstus, kas adresēti luterāņu mācītājiem un ticīgajiem, uzskatīja par “antikomunistiskiem”.
1945. gada rudenī Šeškens domāja, ka Irbe turējās pie pārliecības – jo sliktāk iet komunistiskai sistēmai, jo labāk. Kā daudzi citi latvieši Irbe 1945. gadā lielas cerības lika uz ārpolitiku, tolaik visas acis vērsās uz Angliju un Savienotām Valstīm.
Kad 1945. gada pavasarī Šeškens Irbem deva padomu atkāpties no amata brīvprātīgi, Irbe atteicās to darīt. Viņš sacīja, ka gaidīšot Grīnberga un Berga atgriešanos. Ziņodams par to uz Maskavu, Šeškens pievieno ironisku komentāru, sakot, ka patiesībā Irbe gaida britu ierašanos.
Irbes parādītā nesalaužamā neatkarība ļoti kaitināja varas iestādes. Šeškens ziņoja par Irbes lojalitātes trūkumu pret padomju valdību (1945. g. 30. dec.). Irbe nepakļāvās pavēlēm un daudz ceļoja, īpaši pa Kurzemi, to bieži darot bez varas iestāžu atļaujas. Viņam tuvi garīdznieki – šeit Šeškens droši vien domāja Siļķi un Rozenbergu – rīkojās līdzīgi.
Reliģisko kulta lietu pārvalde nespēja pienācīgi kontrolēt Irbes darbību personāla trūkuma dēļ. Šeškens neatslābstoši turpināja meklēt padomju sistēmai lojālus mācītājus, uz kuriem varētu balstīt baznīcas administrāciju. Tomēr tas bija acīmredzami sarežģīts uzdevums, un, piemēram, inspektors, kas šādā nolūkā apmeklēja Kurzemi bija spiests atgriezties ar tukšām rokām.
Tādējādi Irbe bija jāpacieš kā arhibīskaps visu 1945. gadu. Reliģisko kulta lietu pārvaldei nebija viegli panākt viņa aizvietošanu ar kādu viņiem lojālu cilvēku. Kurzemes jautājums palika atklāts līdz 1945. gada maijam, un Šeškens izlēma nemainīt arhibīskapu līdz kara beigām.
1945. gada beigās Šeškens mēģināja vēlreiz pakļaut Irbi savai gribai, atsaucoties uz drīzajām padomju vēlēšanām un iespējamo luterāņu mācītāju, pat Irbes, ievēlēšanu. Irbe, būdams uzticīgs saviem principiem, sacīja, ka kandidēšana vēlēšanās nav iespējama, tāpēc ka padomju vara nekādā gadījumā nepieļautu, ka garīdzniecībai būtu sava partija. Šeškens ziņoja VDK par Irbes politisko nostāju. Irbe arī bija Šeškenam par sevi sacījis, ka viņš esot kristīgais demokrāts.
Par spīti faktam, ka Irbes sprediķi galvenokārt bija par tēmām, kas ņemtas no kristīgās ticības un tās dogmām, viņš dažkārt izteica savas domas arī par aktuāliem notikumiem ļoti tiešā, atklātā un vaļsirdīgā veidā, kāds viņam bija raksturīgs.
Irbe savu rīcību nepielāgoja komunistiem, un Šeškens nespēja viņu padarīt par mīcāmu mālu, kuru var izveidot pēc savas patikas. Pirmais iespaids, ko viņš bija atstājis uz Reliģisko kulta lietu pārvaldi, izrādījās pareizs. Irbe nevēlējās, ka LELB pielāgotos komunistiskai sistēmai Latvijas PSR tādā veidā, kā to vēlējās komunistu valdība.
Ārpus Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas rašanās
Iepriekš jau minēts, ka 55% LELB mācītāju devās emigrācijā uz rietumiem 1944. gada rudenī. Latviešu bēgļu vidū, kas dzīvoja Vācijā, bija daudz luterāņu. Diezgan haotiskos apstākļos, kas valdīja Hitlera Vācijā, esot sabiedroto ielenkumā un tuvojoties sakāvei, Latvijas luterāņi nezaudēja velti laiku, bet organizēja baznīcas darbu.
Latviešu dievkalpojumi tika noturēti Dancigā, Berlīnē, Drēzdenē un Vīnē okupētajā Austrijas teritorijā jau pirmajā nedēļā pēc bēgšanas no Latvijas. Pirmo Konsistorijas sanāksmi noturēja Zālfeldē Tīringenē jau 1944. gada 28. novembrī. Bēgļi bija atkarīgi no palīdzības, ko uz nometnēm piegādāja Apvienoto Nāciju palīdzības organizācija, jo tikai 6 –7% bēgļu 1946. gada sākumā spēja atrast sev darbu.
Ļoti smagajos apstākļos kristīgās baznīcas loma kļuva ļoti nozīmīga. Dievkalpojumu apmeklēšana kļuva labāka, nekā tā bija Latvijā. Arhibīskaps Grīnbergs sākumā dzīvoja Lauzā (Tīringenē), tikai pēc vairākkārtējas pārcelšanās viņš beidzot apmetās Eslingenē (pie Nekaras). Prāvests Edgars Bergs arī pārcēlās no Austrumvācijas uz Hamburgu, lai izbēgtu no uzbrūkošās krievu armijas. Baznīcas administratīvais centrs atradās Augsburgā.
Trimdas baznīca pilnībā noorganizējās 1945. gadā, un tā bija pirmā latviešu bēgļu organizācija. Tai bez šaubām bija jāsastopas ar lielām problēmām, jo 1945.gada sākumā mācītājiem algas netika maksātas. Tomēr bija iespējams drukāt reliģisko literatūru, piemēram, 1946. gadā jau bija pieejami evaņģēliju un katehismu izdevumi. Jau 1945. gadā Vācijā baznīcas vajadzībām tika iespiestas latviešu dziesmu un lūgšanu grāmatiņas.
Mācītāju vidū īpaši nozīmīgi trimdas baznīcas organizēšanā bija divi jauni mācītāji – Elmārs Rozītis un Edgars Ķiploks. Pašā sākumā viņi bija tādas kā “labās rokas” vecajam arhibīskapam Grīnbergam, kas Eslingenē mitinājās no 1945. gada septembra. Šai mazajā pilsētā netālu no Tībingenes bija sakoncentrējies ievērojams skaits latviešu tūlīt pēc II pasaules kara. Eslingenes ielās varēja dzirdēt ļaudis runājam latviešu mēlē!
Latviešu bēgļu stāvoklis Zviedrijā bija ievērojami labāks; tur baznīcas darbs iesākās tūdaļ 1944. gada rudenī, pirmo sanāksmi noturot 1945. gada februārī. Zviedru luterāņu baznīca un kristīgās organizācijas sniedza nozīmīgu atbalstu trimdas baznīcas darbam Zviedrijā. Luterāņu baznīcas darbs tika veikts arī mazākās grupās citās Eiropas valstīs (Dānijā, Francijā, Beļģijā, Holandē).
Ļoti maz bija kontaktu starp trimdas Latvijas evaņģēliski luterisko baznīcu rietumos un LELB, kas tagad atradās aiz “dzelzs priekškara”. 1945. gadā Latvijas luterāņi bija sadalīti. Bija iesācies jauns periods Latvijas baznīcas vēsturē.
Padomju Latvijā, sākot no 1945. gada, Evaņģēliski luteriskā baznīca un tās vadītāji dzīvoja izolēti no citām zemēm, un šādā situācijā pat sīkākās ziņas no rietumiem bija ļoti uzmundrinošas. Kuldīgas prāvests Romāns Vanags saņēma vēstuli no arhibīskapa Grīnberga Vācijā 1945. gada pavasarī.
Jūnijā viņš sūtīja sveicienus Konsistorijas locekļiem. 1945. gada martā Grīnbergs sūtīja apkārtrakstu no Lauzas saviem mācītājiem, savā vēstulē nedaudz atsaucoties uz situāciju trimdas baznīcā, kas bija finansiāla kraha stāvoklī, bet kurai bija Dieva vārds, Kristus un Viņa mīlestība.
Trimdas arhibīskaps iesāka savu vēstuli ar Bībeles vārdiem no vēstulēm efeziešiem un korintiešiem – Ef. 6:10 un 1.Kor. 16:13 – ar vēlēšanos vairot cerību un mierinājumu, kas nāk no kristīgās ticības. Mācītājiem bija jāpastāv stiprā ticībā un modrībā šai sarežģītajā situācijā.
Arhibīskapa vietas izpildītājs Irbe izdalīja apkārtraksta kopijas, kuru bija saņēmis no Grīnberga 1945. gada 10. jūlijā, un Šlosbergs tūdaļ par to informēja VDK, kamēr Siļķe to savā atskaitē nepieminēja. “Antikomunistiskā” sarakste šādā garā komunistu varas iestādēm šķita nepārprotami bīstama, taču Konsistorijas locekļiem, kurus vadīja Irbe, tas bez šaubām bija kā “svaiga olīvkoka lapa Noasa šķirstā”.
Jouko Talonens