Sv. Antoniju kārdina zelta gabals, Fra ANGELICO, 1531, Museo del Prado, Madrid, © Web Gallery of Art
Ne velti gudrais vīrs Sīraks (31:8-9) saka: “Svētīgs ir tas bagātais, kas bez vainas top atrasts un kas pēc naudas nedzenas. Kurš tas ir? Tad mēs viņu teiksim, jo viņš savos ļaudīs var brīnišķīgas lietas darīt.”
Tas ir, it kā viņš gribētu sacīt: tāds neatradīsies neviens, vai arī – pavisam nedaudzi; jā, pavisam maz ir to, kuri paši sevī pamana un atzīst šādu zelta kāri. Jo mantrausība visās vietās slēpjas zem glīta, jauka kauna apsega, kura vārds ir – miesas uzturēšana un dabīgā vajadzība.
Zem šī apsega tā darbojas tik nesātīgi un bez kāda mēra, ka tas, kas grib palikt šķīsts šajās lietās, tam savā dzīvē patiesi – kā gudrais vīrs saka – jādara brīnumu zīmes jeb brīnumu darbi.
Redzi nu: vai gan tas, kurš grib darīt nevien labus darbus, bet arī brīnumu zīmes, kuras slavētu Dievu un būtu Viņam tīkamas, – vai tas drīkst vēl meklēt daudz ko citu?
Lai raugās pats uz sevi un pielūko, ka nedzenas pēc zelta un nepaļaujas uz naudu, bet ļauj, lai zelts pats steidzas tam pakaļ un nauda gaida viņa žēlastību; lai nemīl šīs lietas un nesaista savu sirdi pie tām.
Tas ir taisns, laipns, devīgs, svētīgs vīrs, kas dara brīnumu darbus, kā Ījabs 31:24 saka: “Es neesmu licis savu cerību uz zeltu, nedz smalkam zelta izstrādājumam teicis: tu tas esi, uz ko es paļaujos!” Un psalmā 62:1: “Kad bagātība vairojas, nepiegrieziet tai visu savu sirdi!”
Tā māca arī Kristus, Mt. 6:31-32: “Tāpēc jums nebūs zūdīties un sacīt: ko ēdīsim, vai: ko dzersim, vai ar ko ģērbsimies? Jo pēc visa tā pagāni dzenas; jo jūsu debesu Tēvs zina, ka jums visā tā vajag.”
Luters