Trīsvienība darbībā: Kristus Kristība, Domenico GHIRLANDAIO, 1490, Cappella Tornabuoni, Santa Maria Novella, Florence, © Web Gallery of Art
Luterāņu ticības teorija un prakse
Kristiešu ticības apliecinājums Trīsvienīgajam Dievam – Tēvam un Dēlam un Svētajam Garam allaž ir traucējusi – gan agrīnās baznīcas laika herētiķiem, gan 19. gadsimta liberāļiem. Trīsvienības teoloģiju nevar tā vienkārši pārlocīt un ielikt kā mutautiņu profesora uzvalka augškabatā, lai ar to spīdētu auditoriju priekšā intelektuāliem gardēžiem.
Tā nav pieņemama arī reliģiskiem un kur nu vēl filozofiskiem snobiem. Tad tā parādās pretrunīga un loģiski neērta, pilna paradoksa un netveramības. Kā mēdz teikt, ar Trīsvienību pats velns sev kaklu salauž, jo, lai ar to būtu skaidrībā, ir prasīta ticība. Taču tā nenāk no cilvēka paša, arī ne no viņa prāta spējam vai teoloģisko sakarību atziņas pakāpes, bet gan no pašas Trīsvienības darbībā.
Viens no liberālo teologu ciltstēviem Ritčls (Ritschl) uzskatīja, ka Luters un citi reformācijas pārstāvji esot turējušies pie Trīsvienības mācības tikai tādēļ, ka tā ir bijusi Justīna kodeksa galvenā ideja, bet tas savukārt ir gūlis romiešu tiesību pamatā. Reformatori romiešu tiesības esot respektējuši tāpēc, ka tās izteic kristīgās pasaules politiskās sistēmu satvaru: tās pamatoja sociālo kārtību — to, kāpēc kristiešiem būtu jāpakļaujas saviem firstiem kā kungiem pār viņu sociāli politisko eksistenci.
Ādolfs Harnaks (Adolph Harnack), slavenā Tērbatas luteriskās ortodoksijas skolas pārstāvja Teodosija Harnaka ne mazāk slavenais, bet diemžēl no luterisma atkritušais dēls, apgalvoja, ka „starp taisnošanas un Trīsvienības mācību nepastāv nepieciešamas saiknes un ka Luters, apgalvojot pretējo, ir ieviesis totālu sajukumu teoloģijā. Reformācijas teologu uzmanības centrā bija taisnošanas mācība un tikai žēlastība, tāpēc senās baznīcas ticības apliecības Trīsvienībai esot bijušas tikai perifēriskas viņu teoloģiskajā domāšanā”.
Uz visām šīm apsūdzībām luterisko ticība apliecību (LTA) teoloģija sniedz nepārprotami skaidru atbildi un atspēko šos apgalvojumus: Trīsvienība un Evaņģēlijs jeb precīzāk – bauslības un Evaņģēlija atšķiršana un mācība par Trīsvienību ir visu luterisko ticības apliecību rakstu izteikumu pamats. To teicami arī ir parādījis Edmunds Šlinks (Edmund Schlink) savā darbā Die Theologie der lutherischen Bekenntnisschriften.
Ādolfa Harnaka vadītās t.s. jaunprotestantu skolas nolūks bija pārveidot senās baznīcas mācību par Trīsvienību un pielāgot to mūsdienu apstākļiem – padarīt to saprotamu mūsdienu modernā cilvēka prātam.
Taču bez Trīsvienības mācības nav iespējams saprast nevienu pašu nodaļu Konkordijas grāmatā. Visdrīzāk pareizi būt teikt: Konkordijas grāmatā ir ne tikai ietvertas senās baznīcas ticības apliecības, bet šī mācība manifestējas katrā LTA dokumentā, jo īpaši jau Augsburgas ticības apliecībā, tās Apoloģijā un Šmalkaldes artikulos.
LTA tiek konsekventi mācīts, ka pastāv viens vienīgs Dievs – viena būtība, bet trīs personas – Dievs Tēvs, Dievs Dēls un Dievs Svētais Gars. Tās ir vienlīdz visvarenas, vienlīdz mūžīgas – viena no otras nošķirtas, bet tanī pašā laikā – vienībā, apveltītas ar bezgalīgu gudrību un labestību.
Šajā apgalvojumā izejas pozīcija ir Dieva vienība, atklājot trīs dievišķās personas vienā dievišķā būtībā. Ir bijuši neskaitāmi mēģinājumi pierakstīt maldus šim izteikumam. Viens no raksturīgākajiem – ka šī senā kristīgā ticības apliecība runājot par trīs dieviem. Zīmīgi, ka to kristietības senajām apliecībām un līdz ar to arī LTA pārmet gan modernie liberālie teologi, gan arī, piemēram, musulmaņi.
Tomēr šie kritiķi neredz vai negrib redzēt, ko šie LTA teksti skaidri un arī konsekventi māca un uzsver, proti – Dieva vienību. Trīs Dieva personas vienlaicīgi nav izšķīdušas viena otrā, un tās nav saprotamas tikai kā vienotās dievības atšķirīgi izpausmes veidi, bet gan ir nošķirtas, patstāvīgas un atšķirīgas.
Viņu atšķirību veido ne tikai trīs atšķirīgi darbi – radīšana, pestīšana un svētdarīšana, bet gan tās, vienā dievišķajā būtībā pastāvēdamas, ir atšķirīgas, raugoties jau no savas mūžīgās eksistences. Šmalkaldes artikulos tiek mācīts: Tēvs nav radīts, Dēls ir dzimis, bet ne radīts, Svētais Gars iziet no Tēva un Dēla.
LTA neizvērš nekādas pārlieku spekulācijas par Trīsvienības tēmu, bet tikai apstiprina senās baznīcas doktrīnas patiesumu. Taču LTA lietotajos izteikumos var skaidri atpazīt īpaši Augustīna pārstāvēto Dieva Trīsvienības mācību, kurā tiek uzsvērta dievišķā vienība tā, kā to atsedz Atanasija ticības apliecība.
LTA izteikti Trīsvienībā sakņotais jeb trinitārais raksturs izpaužas arī ar intensīvu visu to antitrinitāro doktrīnu noraidīšanu, kādas bija zināmas toreiz reformācijas laikā. Īpaši spilgti tas parādās Konkordijas formulas XII nodaļā.
Katehisms – Trīsvienības mācības rokas grāmata
LTA ticības apliecības māca par Dievu Trīsvienībā ne tikai, atkārtojot senās baznīcas lietoto terminoloģiju, bet arī – izmantojot citu. Lai arī gan Mazajā, gan Lielajā katehismā otrā mācību gabalā trūkst tādu apzīmējumu kā Trīsvienība, viena dievišķā būtība, trīs personas.
Tomēr Dieva būtnes vienība kā Tēvs, Dēls un Svētais Gars ar to nav noliegta, gluži otrādi – tā tiek īpaši uzsvērta uz pirmā mācību gabala (baušļu) fona. Tas vienīgais Dievs, kuram „līdzās tev nebūs citus Dievus turēt” un kura „Vārdu tev nebūs nepareizi lietot” un kuru tev, ievērojot visus Viņa baušļus, „būs bīties un mīlēt” – šis pats Dievs ir Radītājs, Pestītājs un Svētdarītājs, kuru mēs apliecinām savā ticības apliecībā.
Tēva un Dēla vienādības būtība tiek apliecināta ar vienu vārdu, proti, KUNGS. Ticības apliecības kulminācija Mazā katehisma ticības mācības otrajā artikulā kulminē tieši ar šiem vārdiem: „Es ticu, ka Jēzus Kristus, patiess Dievs, no Tēva mūžībā dzimis, un arī patiess cilvēks, no Jaunavas Marijas piedzimis, ir mans KUNGS.”
Jēzus Kristus atzīšana par Kungu ir visbūtiskākā vieta visā otrajā artikulā. Ievērosim, kas tika rakstīts iepriekš Desmit baušļu mācību gabala nobeigumā „Es Tas KUNGS, Tavs Dievs, esmu dusmīgs Dievs…” Savukārt Lielajā katehismā otrajā ticības artikulā: „Jēzus Kristus ir Tas Kungs, Cebaots, un nav cita Dieva.”
Viņš kā Kungs ir Tēva sirds spogulis – „patiess Dievs, no Tēva mūžībā dzimis”. Tāpat Svētais Gars nav kāds radīts gars, piemēram, cilvēka gars, vai tāds kā debesu gari vai ļaunie gari, bet gan – Dieva Gars”. Tādā veidā abos katehismos ir izvērsta brīnišķīga trinitāra pedagoģija, kurā ar citu vienkāršam cilvēkam daudz saprotamāku terminoloģiju tiek skaidri mācīts par Dievu Trīsvienībā.
Piemēram, Lutera mājas tāfeles norādē mājas tēviem, kā viņiem būs mācīt savu saimi, ir iekļauta šī brīnišķīgā rīta un vakara lūgšanu sākšanas formula: „” Des walt Gott Vater, Sohn, heiliger Geist. Amen.” (Latviski tulkotais: „Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. Āmen.” pēc būtības ir pareizs, tomēr neizsaka vienu ļoti būtisku niansi, kuru varētu tulkot tā: es visu lieku Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara ziņā un valdīšanā.)
Lūgšanas iesākums liecina par luterisko kristiešu ticības trinitāro raksturu. Visas šīs lietas noraida jaunprotestantu pārmetumus Luteram un reformācijai, ka viņi nepiešķir nozīmi Trīsvienības mācībai vai bija paturējuši to tikai, lai būtu korekti pret romiešu tiesību pamatiem.
Taisnošanas mācība – Trīsvienības izpratnes pamats
Mācība par Dievu Trīsvienībā tātad ir LTA mugurkauls, kas satur kopā visus tās teoloģiskos izteikumus un domu gaitu. To apliecina jo īpaši arī LTA ļoti pamatīgi izvērstā mācība par Svēto Rakstu autoritāti kā Dieva vārdu, ar kuru tiek apstiprināta evaņģēliskā mierinājuma īstenība. Proti, Kristus mūsu dēļ veiktā darba īstenība un arī Svētā Gara īstenība, kas mūs apgaismo ar Evaņģēlija vārdu.
Šos vārdus Svētais Gars ir devis praviešiem un citiem Svēto Rakstu autoriem. Ticības apliecība saista mūs visus uzticēties baznīcas mācībai, kas savukārt atkal ir balstīta Evaņģēlijā, proti, Kristus darbā, kā par to mums liecina Svētie Raksti. Mūsu ticības apliecību rosina Svētais Gars. Tas pats Gars ir dibinājis un uztur baznīcu.
No tā skaidri izriet, ka taisnošanas mācība ir pilnībā pamatota Trīsvienības mācībā. To vēl īpaši pastiprina apstāklis, ka izlīdzināšanās (salīdzināšanās) ar Dievu un attaisnošana ir savstarpēji cieši saistītas. Jēzus Kristus darbs mūsu labā būtu veltīgs, ja Viņš nebūtu Dieva Dēls un, par tādu būdams, nebūtu Dievs pats.
Tad arī mūsu ticība būtu kārtējais bauslības darbs un pašattaisnošanās, ja Kristū nedarbotos Dieva Gars un līdz ar to Dievs pats. Un šis Gars darbojas arī pie mums, jo tikai tāpēc mēs varam saukt Kristu par savu Kungu, saprast Viņa pestīšanas darbu mūsu labā. Tādā veidā Dievs Trīsvienībā mums ir atklājies un apliecinājis sevi spēkā kā žēlastības pilns Dievs Tēvs.
Ar to mēs redzam, ka visa LTA mācības gabalu jeb doktrīnu struktūra ir trinitāra. Trīsvienības dogma LTA ir apliecināta vēl jo vairāk ar to, ka tā ir ne tikai tajās deklarēta, bet arī, ka tā caurauž visu LTA domāšanu. Tā nu Dieva Trīsvienība ir LTA domāšanas forma un veids.
Kaut arī Trīsvienības mācība LTA ietvaros iegūst daudzus jaunus pavērsienus un izpausmes veidus, tā tomēr nav tikusi uzlabota, bet gan dogmatiski pārņemta kā jau pabeigta un līdz galam formulēta mācība. Taču šis fakts tanī pašā laikā netraucē norādīt uz to, kāds ir LTA pienesums kristīgajā mācībā par Dieva Trīsvienību.
LTA skaidri parāda, ka Trīsvienīgā Dieva – viena būtība, trīs personas – atziņa var likties nepilnīga tad, ja Viņu nepazīst darbībā kā Radītāju, Pestītāju un Svētdarītāju. Dieva būtība, Viņa griba un darbs ir jāuztver, jāskata kopsakarā. Trīsvienīgā Dieva darbu es varu apliecināt tikai tad, kad es tam ticu, ka esmu Dieva radība, ka Jēzus Kristus ir mans Kungs un ka Svētais Gars mani dara Svētu – kā to uzskatāmi atsedz katehisma mācība.
Šo atziņu — Jēzus Kristus ir Kungs — raksturo tas, ka zinu, ka Viņš mani atpestījis no grēka, no velna un visa posta, kā tiek mācīts Lielajā katehismā otrajā ticības artikulā. Tas nozīmē tikai vienu: Dievu Trīsvienībā atzīst un pazīst tikai tas, kurš viņu apliecina par savu Kungu. Ikviens, kas to apliecina, ik dienas piedzīvo Dievu darbībā – kā Radītāju, Pestītāju un Svētdarītāju.
Tas izpaužas katras dienas lasījumos, kad mēs pārdomājam Dieva vārdu un lūgšanā, kas ir mūsu atbilde uz Viņa vārda uzrunu, mēs sevi uztveram kā Dieva radītas būtnes, kuras dzīvo pilnīgā atkarībā no Dieva, kas par mums gādā kā žēlīgs Tēvs visās lietās, kaut arī mēs paši to neesam pelnījuši. Kad uztveram savu dzīvi, kāda tā ir, mēs atklājam savu vājumu un daudzās nepilnības. Svētais Gars ir tas, kas, darbodamies katrā no mums, mudina cilvēku uz sava grēcīguma atziņu.
Tieši grēka atziņā — tajā sirds satriektībā, dzimst pestīšanas gaidas un prieks par labo vēsti, ko sludina Dieva vārds. Svētais Gars tad mierina mūsu sirdis, stiprina un ceļ mūsu sirdīs ticību kā priecīgu paļāvību par Dieva apsolījumiem. Ticībā mēs pulcējamies kopā ar citiem, ar kuriem Trīsvienīgais Dievs ir darbojies tāpat, un esam Viņa draudzē, žēlastības līdzekļu – Vārda un sakramentu uzturēti. Tajos tiek dāvātā, uzturēta un ikreiz atjaunota ticība, kas mūs arī glābj.
Un otrais, ar ko LTA stiprinājušas senās baznīcas mācību par Dievu Trīsvienībā ir tas, ka tās atsedz: Trīsvienīgais Dievs netiek iepazīts, ja par to māca, nenošķirot bauslību no Evaņģēlija. Tāda situācija bija izveidojusies Romas baznīcā: kaut gan tajā bija pārmantota un saglabāta senās baznīcas ortodoksā Trīsvienības mācība, tomēr Dieva atziņas tajā trūka, jo zudumā bija gājis Evaņģēlijs.
Bet iepazīt Dieva būtību nozīmē – iepazīt Viņa sirds dzīli, tās neizsakāmo mīlestību, kas tajā mājo, kā tas uzsvērts Lielajā katehismā otrā ticības artikula skaidrojumā. Bet iepazīt Dieva mīlestību, nozīmē iepazīt Viņa žēlastību, kādā Viņš pie mums ir nācis Jēzū Kristū.
Tā ir Dieva Radītāja, Pestītāja un Svētdarītāja mīlestība, kura mums netiek dāvāta ar bauslības pavēlēm un prasībām, bet gan kā Evaņģēlija dāvana. Tāpēc Trīsvienīgais Dievs tiek atzīts tikai, pareizi atšķirot bauslību un Evaņģēliju , proti – ticībā Evaņģēlijam. Visa iepriekš teiktā būtību var īsi pateikt vienā teikumā: Dievs Radītājs tiek atklāts tikai Evaņģēlijā.
Tas pats attiecas uz Dieva Svētdarītāja atzīšanu – arī tas neiztiek bez Evaņģēlija, jo ar to cilvēkam tiek dāvināts Svētais Gars. Bet visa Svētā Trīsvienība tikai to vien dara, kā norāda cilvēkiem uz Kristu kā dzīvības avotu, kā teikts Konkordijas formulas XI paragrāfā.
Aigars Dāboliņš