Rīts pēc vētrainas nakts, Johan Christian Clausen DAHL, 1819, Neue Pinakothek, Munich, © Web Gallery of Art
Jēzus beidz Savus vārdus ar brīnišķīgu salīdzinājumu, parādot abus iznākumus:
“Ikviens, kas dzird un dara Manu mācību, ir labs un gudrs celtnieks, kas neceļ uz smiltīm, bet vispirms atrod stingru klinti, kas derētu par pamatu. Kad viņš to ir atradis, viņš būvē uz tā, lai nams varētu stāvēt ilgi un nesatricināmi. Tad, kad vētras un lietus nāk pār to un kad plūdi un vēji cenšas izskalot tam pamatus un namu sagraut, tas stāv neizkustināms pret tiem visiem, it kā tos neievērotu. Bet ikviens, kas savu namu ceļ uz smiltīm, atklās, ka tas pastāvēs tikai līdz tam brīdim, kad lietus un plūdi to aizskalos prom un vēji to sagraus, un tas gulēs grupās.”
Ar šo salīdzinājumu Viņš grib dot mums uzticamu brīdinājumu būt uzmanīgiem, lai cieši turamies pie Viņa mācības un nelaižam Kristu no savām sirdīm, kurš ir mūsu vienīgais drošais pamats (1. Kor. 3:11) un mūsu glābšanas un svētības stūra akmens (1. Pēt. 2:6), kā Sv. Pāvils un Sv. Pēteris Viņu sauc, pamatojoties uz Jesajas grāmatā rakstīto (Jes. 28:16).
Ja mēs stingri balstāmies un būvējam uz šā pamata, mēs paliksim nesatricināmi. Tad mēs varam ļaut pasaulei, velnam, visiem maldu mācītājiem un šķeltnieku gariem sūtīt lietu un krusu, vētru un naidu mums visapkārt, kā arī visu veidu briesmas un nepatikšanas.
Luters