Bagātības triumfs, Hans HOLBEIN, 1534, Musée du Louvre, Paris, © Web Gallery of Art
Vispirms Kristus runā par lielo un skaisto netikumu, ko sauc par alkatību. Kur vien Evaņģēlijs tiek sludināts un cilvēki cenšas pēc tā dzīvot, tur allaž rodas divas briesmīgas kaites: maldu mācītāji, kas izkropļo mācību, un tad arī Misters Alkatība, kas kavē pareizu dzīvi.
Tagad, kad Evaņģēlijs no jauna ir ticis sludināts, cilvēki kļuvuši daudz mantkārīgāki, nekā bija iepriekš. Viņi skopojas un sīkstuļojas, it kā mirtu badu. Agrāk tie mēdza staigāt apkārt it kā būtu akli un apstulbināti, tie ļāva priesteriem sludināt visādas muļķīgas lietas, un viņi tiem ziedoja pārpārēm.
Taču tagad, kad viņu acis ir atvērušās un viņi zina, kā dzīvot un darīt patiesi labus darbus, viņi uzmana savus santīmus tik cieši un kļuvuši tik mantkārīgi, ka varētu domāt, ka tie sev vēlas iegūt visas pasaules īpašumus. Vienīgais veids kā izskaidrot šādu rīcību ir, ka tā ir paša velna uzsūtīta sērga. Viņš cenšas aizkavēt Evaņģēlija gaismu, ieviešot šo bezkaunīgo netikumu.
Evaņģēlijs sniedz mums mierinājumu, ka mēs ne tikai dzīvosim mūžīgi, bet arī šeit mums būs pietiekami daudz visa kā, lai pārtiktu, kā 8. psalmā teikts: Kristus būs ķēniņš un kungs pār visu pasauli un Viņa rokās būs gan avis, gan vērši, gan visi pārēji dzīvnieki virs zemes, tā ka Viņš neļaus mums nomirt no bada.
Mēs to visu zinām, un tomēr esam aizvien dziļāk iegrimuši alkatībā un raizēs par laicīgu iztikšanu, nekā tas bija agrāk. Mums vienmēr trūkst naudas un ir par maz līdzekļu, un Dievam par godu mēs neesam spējīgi dot pat desmito daļu no tā, ko mēs mēdzām grūst velna rīklē.
Luters