Kad mēs vērojam dzīvi pasaulē, tad atsevišķas lietas liekas skaidras kā diena – tās ir lietas, par kurām nav vērts strīdēties. Piemēram, saule vienmēr lec austrumos un noriet rietumos. Debesis ir virs mums, bet zeme zem mūsu kājām. Ziema vienmēr ir aukstāka par vasaru. Tās ir vispārzināmas patiesības.
Un viena šāda patiesība mums, kristiešiem, kas ticam glābšanai caur Kristus nāvi un augšāmcelšanos, ir tāda, ka – ir labi būt kristietim. Pravietis Jeremija šo patiesību ir ilustrējis ar spilgtu salīdzinājumu un kontrastu starp ticīgo un neticīgo:
“Nolādēts ir, kas paļaujas uz cilvēkiem un tur miesu par savu atbalstu un elkoni un kura sirds atkāpjas no Tā Kunga! Tas ir kā kails koks tuksnešainā klajumā, tas nekad nekādu labumu neredzēs; tam jādzīvo izkaltušajās tuksneša smilšu sloksnēs, neviesmīlīgā klajuma sālainajā zemē. Bet svētīgs ir, kas paļaujas uz To Kungu un kura cerība ir Tas Kungs! Tas ir kā koks, kas stādīts pie ūdens un kas rieš savas saknes jo tuvu upei, tas nebīstas karstuma, tā lapas paliek zaļas. Arī sausā gadā tas nebīstas, tas nemitīgi nes savus augļus.” (Jer. 17:5-8)
Jeremija raksturo neticīgo kā tādu, kas uzticas tikai pats sev un cilvēciskām lietām, bet neuzticas savam Radītājam. Tas ir kā “kails, izkaltis koks tuksnešainā klajumā”. Viņš saka, ka neticīgais nebaudīs nekādu labumu. Tam jādzīvo tuksnešainā, nedzīvā, izkurtējuša vidē.
Dieva vārds šeit runā pat ļoti asi: „Nolādēts ir, kas paļaujas uz cilvēkiem un tur miesu par savu atbalstu un elkoni.” Tie ir dziļi un nopietni vārdi, kas vērsti pret visu cilvēka pašpaļāvību un lepnību, pret cilvēku, kas domā iztikt bez Dieva palīdzības, paļaujoties uz miesīgām lietām un balstoties uz sava „elkoņa”.
Turpretī ticīgo pravietis Jeremija raksturo kā tādu koku, kas stādīts ūdens upes krastā, kura saknes sniedzas dzidrajā un veldzējošajā pazemes straumē. Pat sausuma un karstuma laikā ticīgais nemitīgi bauda Dieva svētību un nes daudz labu augļu. Tas ir koks ar zaļām lapām visu cauru gadu. Tam augļu netrūkst, lai kādi būtu ārējie apstākļi.
Saskaņā ar Jeremijas raksturojumu ikviens no mums, kristiešiem, ir koks, kuru iestādījis pats Dievs Kungs. Pravietis Jesaja viņam piebalso: „Viņi taps saukti par taisnības ozoliem, kas ir Tā Kunga stādīti, lai parādītu Viņa godību.” Mēs, kristieši, esam Tā Kunga dēstīti, un mums ir dotas ticības saknes. Ar šīm saknēm esam iesakņoti Kristus piedošanā. Līdz ar šo piedošanu Dieva priekšā esam svēti un apžēloti.
Tādi – labi dēsti – kristieši ir ik dienu, ik rītu un ik vakaru. Tie nes augļus katrs savā aicinājumā, katrs savā darbā un ģimenē, pagodina Dievu un kalpo saviem tuvākajiem ar daudz labiem darbiem, kas Dievam tīkami.
Pat tad, kad kristiešu dzīvē iestājas grūtas dienas, viņi joprojām paliek nelokāmi savā pestīšanā un turpina nest labus augļus, jo viņiem ir ticības saknes, ar kurām viņi paliek Kristū. Kā Jēzus sacījis: “Ja kas paliek Manī, tas nesīs daudz labu augļu.” Tiešām, ir labi būt kristietim.
Tomēr tad notiek arī tā, ka mēs pie sevis čukstam: “Bet es nejūtos svēts, un reizēm augļi, ko es nesu, ir iepuvuši un samaitājušies. Bieži mana motivācija maniem labajiem darbiem nav tā labākā.”
Un tad mēs sākam vaicāt: Vai Jēzus vārdi un apsolījumi vēl joprojām ir spēkā? Vai tiešām Dievs mani vēl joprojām redz svētu un pilnīgu Kristū? Vai tiešām Viņš priecājas par manas ticības augļiem? Mana sirdsapziņa saka ko citu… Tā saka, ka es esmu ”kails, izkaltis koks tuksnešainā klajumā”. Rodas šaubas: vai tiešām ir labi būt kristietim?
Un šaubas pārņem sirdi un ticīgie kļūst nedroši par savu stāvokli. Šāda šaubu inde ir plosījusi kristīgo baznīcu visā tās pastāvēšanas laikā un vēsturē. Spilgts piemērs ir Romas katoļu baznīca, kas ar savu mācību uztur cilvēkos šaubas un nedrošību par glābšanu, kura taču ir pilnībā nodrošināta ar Kristus krusta nopelnu. Viņi netic un nepieļauj, ka Dievs jau tagad varētu pasludināt grēcinieku par svētu Kristus dēļ.
Tādēļ ir tikusi izgudrota purgatorija jeb šķīstītava, kur cilvēks pēc nāves it kā tiek šķīstīts no grēkiem. Tādēļ Romas katoļu baznīcā tiek svinētas mises par mirušajiem, lai izpirktu viņu atlikušos grēkus, un par to tiek maksāta liela nauda. Pēc viņu mācības – cilvēks tā īsti nemaz nevar būt pilnīgi drošs un pārliecināts, ka ir glābts un svēts.
Jēzus ir pret šādu nedrošības mācību, sakot: “Jūs jau esat tīri to vārdu dēļ, ko Es jums esmu runājis.” (Jņ. 15:3) Vai Jēzus teiktu tikai puspatiesību? Paralizētajam vīram Jēzus teica: “Turi drošu prātu! Tavi grēki tev ir piedoti!” Kā gan viņš var turēt drošu prātu, ja viņam visi grēki nav piedoti un priekšā vēl būtu purgatorija šķīstīšanas uguns? Ir skumji, ka šādas aplamas mācības un šaubas atņem Jēzus pilnīgajam nopelnam lielo mierinājumu, kas tik ļoti vajadzīgs ticīgo sirdīm.
Mēs visi pazīstam cīņu ar šaubām. Vai es tiešām esmu gana labs? Vai tiešām Dievs mani pieņem tādu, kāds es esmu, un sauc par savu bērnu? Atbilde ir ļoti vienkārša: paši par sevi mēs tiešām esam necienīgi, bet Kristus dēļ mēs esam svēti un pilnīgi. Viņa piedošana apsedz visu cilvēka nepilnību un grēku.
Tādēļ pret šīm šaubām un jautājumiem ir jāliek Kristus piedošana. Lai mūsu ticības saknes nebarojas no šīm šaubām un neticības, bet pārtiek no Kristus pilnīgā un pabeigtā glābšanas darba. Viņa piedošana nav daļēja vai nepilnīga – tā ir pilnīga, pabeigta un nāk pie kristiešiem kā nepelnīta dāvana.
Šai labajā Evaņģēlija vēstī ir jāsakņojas mūsu sirdīm. Pat tad, kad savās sirdīs jūtamies kā izkaltuši koki tuksnešainā klajumā, kas cieš no sausuma un saules svelmes, vienīgais, kur varam gūt mierinājumu, ir Kristus darbs ticīgo labā. Viņa dēļ mēs esam svēti un varam uz sevi attiecināt apsolījumu: “Tiem, kas ir Kristū, nav nekādas pazudināšanas!” (Rom. 8:1)
Tā kā nav pazudināšanas, tad – ir tikai glābšana! Un tad, kad mirsim, nedosimies ne uz purgatoriju, ne uz elli. Jo pie krusta Kristus jau ir izcietis elli mūsu vietā. Un, pat ja būtu tāda purgatorija, tad arī to Viņš būtu izcietis. To ir svarīgi zināt, lai šaubu brīdī vai nāves brīdī katrs no mums varētu būt drošs par Dieva žēlastību, un tad Lielo Tā Kunga dienu varētu sagaidīt ar drošu sirdi.
Jo tai dienā “pats Tas Kungs nāks no Debesīm, kad Dievs to pavēlēs, atskanot erceņģeļa balsij un Dieva bazūnei: tad pirmie celsies tie, kas ticībā uz Kristu miruši. Pēc tam mēs, dzīvie, kas vēl pāri palikuši, kopā ar viņiem tiksim aizrauti gaisā padebešos, pretim Tam Kungam. Tā mēs būsim kopā ar To Kungu vienmēr. Ieprieciniet cits citu ar šiem vārdiem!” (1.Tes. 4:16-18)
Tie patiesi ir iepriecinoši vārdi. Tā diena kristiešiem būs nevis šaubu un nedrošības, bet pilnīgas glābšanas un prieka diena. Un tad ticīgie droši, bez šaubīšanās varēs teikt: „Ir labi būt kristietim!”
Būdami kristīgā draudzē, mēs esam iesakņoti Kristus piedošanas vēstī, kad ik nedēļas kā draudze pulcējamies uz dievkalpojumiem, Bībeles stundām, saņemam Svēto Vakarēdienu, ar savām ticības saknēm vienoti ar savu Kungu un savā starpā.
„Tad nu Kristu Jēzu pieņēmuši, dzīvojiet Viņā, sakņodamies Viņā, augdami Viņā, stipri kļūdami ticībā, kurā esat mācīti, pāri plūzdami savā pateicībā!” (Kol. 2:6,7)
Tā mūs pamudina apustulis Pāvils. Mēs, kristieši, vēlamies būt nevis viendienīši, bet gribam līdzināties vareniem, simtgadīgiem ozoliem. Tiem ir dziļas saknes, un īslaicīgi pārbaudījumi tos nespēj ietekmēt. Ar savām dziļajām saknēm ozoli var pastāvēt vējos, vētrās un nežēlīgā karstumā. Ja būsim iesakņoti Kristū un Viņa pestīšanā, tad Dievs mūs allaž uzturēs zaļi kuplojošus ar daudz labiem augļiem Dievam par godu un tuvākajam par labu.
Dažkārt cilvēks pats sev vaicā: Vai mana ticība ir pietiekami dziļa? Vienīgā pareizā atbilde ir: Lai cik dziļa vai sekla tā būtu, tā vienmēr var būt dziļāka. Ticībai arvien ir vajadzīgs stiprinājums ar Dieva vārdu un Sakramentu, cik vien bieži iespējams. Šai ticībā Viņš mums vienmēr dos prieku un mieru, kas sniedzas pāri par mūsu prātu un saprašanu.
Jēzus sacīja mācekļiem: “Šīs lietas Es jums esmu runājis, lai jums būtu miers Manī. Šai pasaulē jums būs bēdas, bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis.” Tad, kad bēdu karstums būs pagājis, kristieši arvien stāvēs ticībā Kristum stipri kā ozoli, Viņam pateiksies par ticības spēku un droši varēs sacīt: „Ir labi būt kristietim!”