Pērtiķi zog augļus,Frans SNYDERS, 1640, Musée du Louvre, Paris, © Web Gallery of Art
Redziet, kā Kristus ar tik daudziem vārdiem sāk sludināt pret lielo elku Mamonu, gleznodams visatbaidošāko viņa attēlu, lai cilvēkus brīdinātu. Pirmā lieta, ko Viņš saka, ir: “Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa to maitā, un kur zagļi rok un zog.” Šīs pasaules mantas Viņš uztic trim aizbildņiem – kodēm, rūsai un zagļiem. Tie ir nožēlojami sargi, kuru ziņā nodot mantas!
Taču Dievs ir gudri iekārtojis – kur vien manta, tur jābūt arī šiem puišiem, kas to uzrauga, gluži tāpat kā labības tuvumā parasti ir zvirbuļi, žurkas un peles. Tas ir tieši tas, ko mēs esam pelnījuši, jo nelietojam savu naudu un īpašumus, kā nākas, un savā briesmīgajā mantkārībā cenšamies paturēt visu sev, un neviens ne dod, ne atvēl ko kādam citam.
Ar “kodēm un rūsu” Viņš nedomā tikai par tiem, kas saēd drēbes, dzelzi un sīknaudu. Ar “pelēm un žurkām” Viņš nedomā tikai tos, kas noķerti slazdā. Un vārdu “zagļi” Viņš neattiecina tikai uz tiem, kas slepus aplaupa naudas lādes. Bet Viņš runā arī par milzīgām dzīvām kodēm un publiskiem zagļiem.
Luters