Vārds “mīlestība” mūsdienās ir tik neaizskarams, ka pat konservatīvie rietumu teologi baidās ne tikai kaut ko sacīt pret mīlestību, bet pat paskaidrot saviem draudžu locekļiem vārda “mīlestība” patieso jēgu. Neliels piemērs. Laikā, kad es vēl biju mācītājs Latvijas evaņģēliski luteriskajā baznīcā, mēs apmeklējām kādu savu māsu draudzi. Es tiku uzaicināts sacīt sprediķi un izvēlējos mīlestības tēmu.
Pavisam vienkāršā veidā es paskaidroju bīblisko pašuzupurējošās kristīgās mīlestības nozīmi, vienlaikus norādot, ka kristīgā mīlestība tikai vārda pēc ir līdzīga tai egoistiskajai un miesīgajai mīlestībai, kura tiek apdziedāta populārajā mūzikā un par kuru runā homoseksuālisti un laulības pārkāpēji.
Pēc dievkalpojuma vietējais mācītājs man atzinās: kaut gan viņš pilnībā piekrītot sprediķī sacītajam, tomēr nekad neatļautos ko tamlīdzīgu sludināt no kanceles. Viņš paskaidroja – arī kāpēc: “Pēc pāris šādiem sprediķiem es pazaudētu savu mācītāja amatu un līdz ar to – algu, māju un daudz ko no tā, kas man tagad pieder.”
Tā bija pirmā reize, kad es visā nopietnībā uzdevu sev jautājumu – vai iekšēji, savā sirdī cilvēki, tā saucamajā brīvajā rietumu pasaulē, patiešām ir brīvāki par tiem, kas dzīvoja Padomju Savienībā? Toreiz es sāku par to šaubīties.
Par to, ka šī rietumu pasaules problēma nav tikai mana iedoma, var pārliecināties, pārlasot slaveno Aleksandra Solžeņicina Hārvardas runu. Tajā bijušais padomju disidents saka, ka vissatriecošākā parādība, kuru neitrāls vērotājs no ārienes ierauga mūsdienu rietumu pasaulē, ir drosmes zudums. Pēc A. Solžeņicina domām, viens no galvenajiem šīs parādības iemesliem ir neapvaldīti dedzīgā tieksme iegūt arvien vairāk un vairāk materiālo labumu.
“Mēs pagriezām savas muguras Garam un ar ārkārtīgu un bezgalīgu dedzību tvērām visu materiālo. Šis jaunais domāšanas veids, kas bija mūs pakļāvis sev, noliedza iekšēja ļaunuma eksistenci cilvēkā. Tas neredzēja arī nekādu citu augstāku cilvēka dzīves mērķi par laimes sasniegšanu šeit, uz zemes. Šis domāšanas veids nolika moderno rietumu civilizāciju uz bīstamā cilvēka un viņa materiālo vajadzību pielūgsmes ceļa. Ārpus valsts un sociālās sistēmas uzmanības loka tika atstāts viss, kas sniedzās pāri par cilvēka fizisko labklājību un materiālo vērtību uzkrāšanu; visas augstākas vai smalkākas dabas prasības un iezīmes tika atstātas bez ievērības, itin kā cilvēka dzīvei nebūtu nekādas augstākas jēgas. Tas pavēra ceļu ļaunumam, kam mūsdienās pretī vairs nestāv nekas.”
Šie dižā krievu rakstnieka vārdi liecina, ka mūsdienu rietumu pasaule nav ņēmusi vērā apustuļa Pāvila brīdinājumu: “Kas grib tapt bagāts, krīt kārdinājumā un valgā un daudzās bezprātīgās un kaitīgās iegribās, kas gāž cilvēkus postā un pazušanā. Jo visa ļaunuma sakne ir mantas kārība; dažs labs, tiekdamies pēc tās, ir nomaldījies no ticības un pats sev nodarījis daudz sāpju.” (1.Tim. 6:9,10)
Nav nekāds noslēpums, ka arī lielās luterāņu nacionālās baznīcas, kā daļa no rietumu sabiedrības, mūsdienās ir stipri turīgas. Lai nodrošinātu savu labklājību, tās ir radījušas arī lielas birokrātiskas struktūras. Tieši šis birokrātiskais aparāts uzcītīgi raugās, lai netiktu sacīts vai darīts nekas tāds, kas varētu apdraudēt baznīcas materiālo labklājību. Ja postmodernais baznīcas birokrāts vispār atzīst kādu patiesību, tad šī patiesība skan šādi: mums jābūt populāriem un labi pārtikušiem.
Patiešām, vadoties pēc sava miesas prāta, ikviens cilvēks vēlas izvairīties no ciešanām un nodoties baudām. Tomēr ir jāmācās arī ieraudzīt tās briesmas, ko sevī slēpj šīs miesas tieksmes, un uz kurām viscaur savā runā norāda A. Solžeņicins, proti, ka drosmes zudums ir beigu sākums!
Krievu domātājs vērš savu klausītāju uzmanību arī uz faktu, ka nepārtrauktā vēlēšanās iegūt arvien vairāk un vairāk mantu un labāku dzīvi ir novedusi pašus rietumu cilvēkus pie nemitīgām raizēm un depresijas. Rakstnieka parakstītās zāles ir pavisam vienkāršas – brīvprātīga sevis ierobežošana, kas atbrīvos cilvēkus no neierobežota materiālisma.
Tomēr Solžeņicins ir reālists un labi saprot, ka: “Lielākā cilvēku daļa ir sasniegusi tādu labklājības līmeni, par kādu viņu tēvi un vectēvi nevarēja pat sapņot; tagad ir kļuvis iespējams audzināt jaunatni saskaņā ar šo ideālu, vedot tos uz gandrīz neierobežotu, brīvu fiziskas spozmes, laimes, materiālo labumu, naudas un dīkdienības baudīšanu. Un kurš gan tagad spēs atteikties no tā visa?”
Nav šaubu, ka šis vājums – neapvaldītā tieksme pēc materiālajām vērtībām – ir radījusi drosmes trūkumu arī baznīcā. Turklāt ilgstoša saistība ar maldīgo uzskatu paudējiem un aizstāvjiem arvien vairāk ir mazinājusi drosmi apliecināt patiesību un beigu beigās novedusi pie tās lejupslīdes. Tā ir tā pati deģenerācija, kuru piedzīvoja komunistiskajai ideoloģijai pakļautās tautas, citāda ir vienīgi ārējā situācija.
Kārlis Marks un Frīdrihs Engelss savā Komunistiskās partijas manifestā ieteica komunistiem atmest mūžīgas patiesības jēdzienu kā tādu. Viņu pēcteči mēģināja šīs idejas realizēt Austrumeiropā ar briesmīgu melu un asinsizliešanas palīdzību. Tā sekas bij tādas, ka daudzi jo daudzi atteicās no patiesības un meli kļuva par dabisku parādību. Nav vajadzības šos cilvēkus attaisnot, bet viņus ir viegli saprast – uz spēles bieži bija likta viņu dzīvība.
Rietumos turpretī par patiesības mīlestību nevienu parasti nogalināt negrasījās, un tomēr cilvēki no tās atteicās. Iesākumā man tas šķita nesaprotami. Tagad, kad esmu vairāk iepazinies ar rietumu mentalitāti, šī parādība ir kļuvusi nedaudz skaidrāka.
Šķiet, ka rietumos cilvēkiem psiholoģiskā ziņā bija pat vēl grūtāk nekā tiem, kuri atradās komunistu jūgā. Padomju Savienībā cilvēkiem bieži vien nebija nekā vairāk ko zaudēt, kā vien viņu kailā dzīvība. Nāve tiem nereti šķita kā sava veida atbrīvošanās no nožēlojamās eksistences. Pavisam citāds stāvoklis bija rietumos. Tur cilvēkiem materiālajā ziņā gandrīz vienmēr bija ko zaudēt.
Jā, tik daudz ko zaudēt, ka jau pati šādas iespējamības apzināšanās vien paralizēja sirdsapziņu un veselo saprātu, kā tas atklājās gadījumā ar iepriekšminēto mācītāju. Sekas bija tālejošas – zaudējot patiesību, gribot negribot nācās zaudēt arī brīvību. Cilvēks, kuru nesargā patiesība nenovēršami kļūst par mantu un savu iegribu vergu.
Ir tikai viens ceļš, kas ved laukā no šīs bezcerības – ceļš, kuru piedāvā pats Kristus: “Ja jūs paliekat Manos vārdos, jūs patiesi esat Mani mācekļi, un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” (Jņ. 8:31-32)
Ilārs Plūme