Zvaigžņotā nakts, Vincent van GOGH, 1889, Museum of Modern Art, New York, © Web Gallery of Art
Kristus dzimšanas sakarā cilvēki mēdz daudz runāt par brīnumaino zvaigzni, kas vēstīja par Viņa dzimšanu un to, kā šī zvaigzne vadīja vīrus no austrumiem līdz pat Marijas, Jāzepa un jaundzimušā Jēzus mājvietai. Mēs varam pat laicīgajā presē lasīt, ko mūsdienu astronomi saka par šādas brīnumainas parādības iespēju, un viscaur baznīcas vēsturē par to ir tik daudz runāts un spriests, ka laika gaitā cilvēki pat ir izdomājuši Bībelē vārdā nenosauktajiem vīriem vārdus, skaitu un pat to, ka tie esot bijuši ķēniņi.
Patiesībā gan ne vēsture, ne Bībele mums neko nesaka, cik bija šo ceļinieku un kas viņi bija pēc izcelšanās. Turklāt Atspīdēšanas dienai jeb Zvaigznes dienai ir visai mazs sakars ar zvaigznēm un ar austrumu gudrajiem. Viņi ir tikai anonīmi un arī mēmi liecinieki Dieva apsolījuma, Viņa vārda piepildījumam, kā to jau pravietis Jesaja bija sludinājis.
Gudrie vīri atnāca, aizgāja un daudz par viņiem prātot nav vērts. Būtiskais ir Dieva apsolījums, kas piepildās līdz ar Kristus dzimšanu un ir spēkā arī šodien. Tas – Kristus Evaņģēlijs – ir arī Atspīdēšanas dienas un visu citu kristīgās baznīcas svētku un svētdienu saturs, vēsts un prieks.
Par austrumu magu viesošanos Bētlemē mēs lasām Mateja evaņģēlija otrajā nodaļā, un Matejs savu evaņģēliju ir rakstījis, īpaši vērsdamies pie jūdiem, tādēļ tieši un tikai viņa vēstījumā ir pieminēts šis gadījums Jēzus zemes dzīvē, kuru citi evaņģēliji pat nepiemin. Matejs šādi jūdiem un arī mums rāda, ka līdz ar Jēzus dzimšanu jūdu tautas svētākās cerības un viņu īpašā, labvēlības pilnā saikne ar vienīgo patieso Dievu vairs nav tikai viņu vienu privilēģija, ka, gluži kā pravietis sludināja, “pagāni staigās tavā gaismā un ķēniņi tai spožumā, kas uzlēcis pār tevi”.
Atspīdēšanas dienu baznīca mēdz svinēt arī kā misijas svētkus, kā Dieva vārda, Kristus Evaņģēlija izplatīšanās un pasaules evaņģelizācijas svētkus. Un šajā sakarā ir svarīgi zināt, kas tad ir Evaņģēlijs un kā tas izplatās pasaulē, kā tas “misionē” jeb veic savu misiju, savu sūtību.
Jesaja māca, ka Evaņģēlijs ir gaisma. Šajā laikā pēc Ziemassvētkiem mēs teiktu, ka tumšajā grēka naktī Kristus dzimšana bija kā saules lēkts. Tomēr ne tikai Viņa dzimšana ir iemesls, lai mēs pieminētu austrumnieku apciemojumu. Tā patiesā epifānija, atspīdēšana vispilnīgāk notika un aizvien notiek nevis pēc Kristus dzimšanas, bet gan laikā pēc Viņa debesbraukšanas, kad visa pestīšanas pilnība ir nodrošināta, kad par grēku ir samaksāts Golgātā un augšāmcelšanās spēkā tiek sludināta salīdzināšanās ar Dievu un grēku piedošana.
Tādēļ gaišums, kas apspīd tautas, nenāk tikai no Bētlemes silītes, bet no visa Kristus veikuma mūsu labā. Kā to saka kāda dziesma, “bez Golgātas nav Bētlemes”. Proti, bez Jēzus krusta nāves arī Viņa dzimšanai nav jēgas, tā mums neko nedod. Tā Jesaja, sludinot gaismu, kas uzlec pār pasauli, runā par visu Kristus darbu, par Viņa Evaņģēliju.
Jesaja saka: “Celies!” Mēs savā cilvēciskajā spēkā un prātā esam kā miegā, kā bez samaņas un saprašanas, kas notiek ap mums. Arī apustulis Pāvils, sludinot Evaņģēliju, saka: “Pamosties, kas guli, jo pār tevi ir atspīdējis Kristus!” Un cituviet viņš saka: “Ir atspīdējusi žēlastība, kas nes pestīšanu visiem cilvēkiem.” Bez Dieva, bet ticības Kristum ikviens ir tumsā.
“Tik tiešām, tumsība apklāj zemi un dziļa krēsla tautas.” Un to Jesaja saka, neskatoties uz visu sava laika pasaules kultūru, mākslu un cilvēces sasniegumiem! Tumsa un krēsla dievišķās, garīgās lietās aizvien apņem ikvienu, kuru nav apmirdzējusi Tā Kunga godība. Mūsu spēks un sasniegumi, labie nodomi un plāni ir kā sapņi, kas tikpat labi var pagaist kā nebijuši. “Celies!” saka Dieva vārds.
Tautas jeb pagāni, visi, kas vien mīt uz zemes, staigā tajā gaišumā, kas nāk no Dieva apsolījumiem Israēlam, no Viņa Derības ar Ābrahāmu, Mozu, Dāvidu un citiem cauri laikiem. Šī Derība bija apsolījums par Pestītāju, kas satrieks sātana – Dieva un cilvēku pretinieka – galvu un līdz ar to arī viņa apsūdzību pār mums. Jo apsūdzība, grēka vaina ir vienīgais, kas cilvēku šķir no Dieva un padara to pakļautu velna varai.
Gaisma, Kristus svētais pestīšanas nopelns, mūs atpērk no grēka vainas, tādēļ arī atbrīvo no soda – no mūžīgās nāves. Ne velti par Kristu apustulis Jānis saka, ka “Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma”. Viņš atdeva Savu dzīvību, un līdz ar to arī gaismu.
Vai tā izdzisa? Ja tā, tad mēs esam visnožēlojamākie nelgas, ka svinam Atspīdēšanas dienu. Nē, līdz ar Kristus nāvi Viņa gaisma nevis izdzisa, bet gan gluži pretēji – tā sāka spīdēt. Nu tā vairs nebija tikai Viņa gaisma, nu tā tika dota citiem, tā plūda kā stari no saules. Viņš zaudēja, Viņš atdeva, mēs ieguvām un saņēmām.
Bībele brīnišķīgos vārdos runā par Kristus Evaņģēlija gaismu. Vieni no pēdējiem Vecās Derības vārdiem ir: “Jums, kas Manu vārdu bīstaties, uzlēks taisnības saule un jūsos ieplūdīs dziedinājums no šīs saules spārnu gaismas.” Dieva vārdā, Viņa apsolījumā ir ietverta mūsu dzīvība un svētlaime, tādēļ Viņa vārds ir bijājams.
Un kas pie tā turas un iepriecinās ar Dieva vārdu, tam uzlec Taisnības saule. Proti, svētais Evaņģēlijs caur Kristus asinīm pasludina tādu Dievam uzticīgo par taisnu un attaisnotu Dieva priekšā. Un šāda vēsts, grēku piedošanas pasludinājums, dziedē grēka cirstās brūces, mums nāk dziedināšana no Evaņģēlija, kas gluži kā ar žēlastības gaismas spārniem klājas pār mums.
Tādēļ ikvienā vietā un lietā, kur vien ir Kristus upura nopelns, kur vien Viņš, ar Savām ciešanām atdod mums Savu gaismu, mūsu dzīvību, ir vieta arī tiem, kas līksmojas par Viņa atspīdēšanu.
Tas mūs vēl vairāk mudina un drošina meklēt savas dzīves laikā šai mijkrēslī un sapnī gaismu un skaidru, Dieva apgaismotu prātu caur Viņa vārda svēto mācību un sakramentiem, kur Kristus gaisma aizvien spīd pār ikvienu, kas meklē dziedināšanu, mieru un prieku. Svētīgs ir cilvēks un tauta, kam Tas Kungs ir Dievs un ko Viņš caur Dēla dārgo nopelnu sauc par Saviem bērniem!
Didzis Meļķis