Četri tīņi nolēma pretoties pastāvošajai kārtībai. Viņi to nedarīja, lai kļūtu par dumpiniekiem. Viņi nevēlējās atšķirties vai izcelties. Viņi gribēja vienīgi – paklausīt Dievam, kā viņi to bija mācījušies no saviem vecākiem un Bībeles. Viņu ticība lika tiem rīkoties citādāk, nekā to darīja pārējie vienaudži. Ticības dēļ viņi kļuva par dumpiniekiem.
Šis senais Bībeles stāsts ir par àetriem ļoti talantīgiem jaunekļiem, kuri svešā zemē apmeklēja īpašu ķēniņa skolu. (Daniēla grāmatas 1. nodaļa) Taču tikpat labi – līdzīgs stāsts varētu būt par jebkuru skolu mūsdienās, kur kristiešiem jāmācās un jāuzturas neticīgu cilvēku vidē. – Par to, kas notiek tad, kad kristieši savas ticības dēļ nonāk pat ļoti sarežģītās situācijās.
Šie jaunekļi – Daniēls, Hananja, Misaēls un Asarja – nesen bija piedzīvojuši kara šausmas. Viņi bija liecinieki tam, kā Bābeles ķēniņš Nebukadnēcars paverdzināja viņu dzimteni un tautu. Arī viņi tika sagūstīti un aizvesti uz Bābeli un kā spējīgi jauni cilvēki ielikti ķēniņa īpašajā mācību iestādē, lai vēlāk kļūtu par galma kalpotājiem. Viņu nākotne nesolīja neko iepriecinošu, jo viņiem bija jākalpo svešam valdniekam svešā zemē!
“Mācieties Bābeles valodu un literatūru,” pavēlēja ķēniņš.
“Labi,” paklausīja jaunekļi.
“Ēdiet maizi un dzeriet vīnu no ķēniņa galda,” tālāk pavēlēja ķēniņš. Taču šeit radās problēma. Šī pavēle bija pretēja viņu ticībai, jo Dievs Vecajā Derībā bija aizliedzis ēst elkiem upurēto gaļu. Puiši skaidri apzinājās, ka nedrīkst rīkoties pret savu sirdsapziņu un Dieva pavēli.
Viņi bija nepaskaužamā situācijā, jo viņiem bija jābūt nepaklausīgiem. Kam neklausīt – Debesu valdniekam vai Bābeles valdniekam? Viņi izlēma būt uzticīgi Dievam, un tas draudēja ar nopietnām nepatikšanām. Tomēr šai reizē viņi tika cauri sveikā un viņiem sagādāja citu pārtiku, kuru tie varēja ēst ar tīru sirdsapziņu.
Tomēr ar to problēmas nebeidzās. Reiz ķēniņš lika darināt zelta tēlu un pavēlēja visiem: “Līdz ko jūs dzirdēsit atskanam pūšamos ragus.. un citus mūzikas instrumentus, jums jānometas zemē zelta tēla priekšā.. Bet kas nezemosies tēla priekšā un to nepielūgs, to tūlīt iemetīs degošā ceplī!” – Draudīga pavēle, kuru jaunekļi savas ticības dēļ, protams, atkal nevarēja pildīt.
Tāpēc viņi drīz tika vesti ķēniņa priekšā, lai attaisnotos par savu dumpību. Arī šeit viņi nekautrējās apliecināt ticību. Viņi sacīja: “Mūsu Dievs, ko mēs godājam, var mūs izglābt no degoša cepļa, un Viņš mūs izglābs no tavas rokas, ak ķēniņ.” Šādu pārdrošu atbildi izdzirdējis, Nebukadnēcars sadusmojās ne pa jokam un deva pavēli iemest jauniešus degošajā krāsnī.
Ceplis bija sakurināts īpaši karsts, tā ka kalpi, kas iemeta puišus tur iekšā, paši no lielā karstuma aizgāja bojā. Ķēniņš skatījās un neticēja savām acīm – jaunieši brīvi pastaigājās uguns liesmās, tiem nekas nekaitēja un turklāt viņiem blakus bija vēl Kāds, kas līdzinājās Dievišķai Būtnei!
Kad puiši iznāca laukā no uguns, ķēniņam bija redzams, ka viņi bija palikuši uguns neskarti. Jaunekļu drosme un Dieva brīnums ķēniņu pārliecināja. Ķēniņš kļuva ticīgs un sāka godāt patieso Dievu. Viņš atteicās no zelta teļa un citiem elkiem. Ķēniņš pieņēma puišus atpakaļ savā pilī un izturējās pret tiem labvēlīgi.
Šie jaunieši izvēlējās paklausīt īstajam Valdniekam – Dievam, kaut arī viņiem nācās nepaklausīt Bābeles ķēniņam. Dievs viņus svētīja un pasargāja. Ikviens no mums var nonākt situācijā, kad jāizvēlas – kam klausīt un kam neklausīt.
Ir reizes, kad mums kā kristiešiem ir jānostājas pret apkārtējo spiedienu un pretēji visiem jāklausa Dieva baušļiem. Tas var būt ļoti nepopulārs lēmums un pat draudēt ar nepatikšanām. Taču šādu rīcību Dievs svētī un allaž nāk palīgā.
Būsim drosmīgi patiesā Dieva liecinieki pasaulē!