Pasaules gaisma, William Holman HUNT, 1854, Keble College, Oxford, © Web Gallery of Art
Jūs esat pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta. Sveci iededzinājis, neviens to neliek zem pūra, bet lukturī; tad tā spīd visiem, kas ir namā. (Mt. 5:14,15)
Kristus ir uzticējis saviem mīļajiem apustuļiem amatu. Viņiem ir jāsauc sevi un jābūt pašiem par “pasaules gaismu”, proti – lai mācītu un vadītu dvēseles uz mūžīgo dzīvību. Ar to Viņš pakļauj visu pasauli apustuļiem, lai caur viņiem tā tiktu apgaismota.
Viņš secina, ka ar visām savām iespējām tā ir viena vienīga tumsība un aklums. Jo – ja bez tā pasaulei pašai būtu kāda gaisma, ar kuru apgaismot (kā viņa iedomājas), kāpēc Viņam būtu vajadzīgi vēl apustuļi? Nu redzi, vai tas nav augsts un lielisks amats, gods pāri visiem godiem?
Visiem šai pasaulē – vai tie būtu ķēniņi, firsti, kungi, zinātnieki, gudrie vai svētie – ir jāapsēžas, bet apustuļiem jāpieceļas, un jāļauj apustuļiem norāt un nosodīt visu viņu gudrību, svētumu kā cilvēkiem, kuri nezina, ko māca vai kā dzīvo, ne arī kāds ir viņu stāvoklis Dieva priekšā.
Bet tad nāk meistars pāvests ar saviem bīskapu divkošiem. Tie grib saukties par “Kristus un apustuļu vietniekiem.” Viņi uzdrošinās izmantot Kristus vārdu un nonicināt apustuļus un atklāti ņirgāties – ka nepietiekot ar to, ka ir sludinājuši apustuļi un ka caur viņiem atspīdējis Svētais Gars, bet vajagot klausīties un ievērot svēto tēvu konsīlijus un pāvestu nolikumus, kas ir mācījuši daudz vairāk un augstāk.
Bet mums ir jāzina, ka Kristus nav šāds burvju meistars, kas runā pusvārdos. Ja Viņš apustuļus sauc par pasaules gaismu, tad vienīgi viņu mācība ir derīga un pietiekama, lai apgaismotu visu pasauli. Tāpēc nekāda cita gaisma vairs nav vajadzīga. Patiesi, kas vien ir ārpus viņu mācības, ir īsta tumsa.
Citi gan tālu un plaši var gaismot ar savām laternām, taču tas nav nekas cits kā vienīgi cilvēku izdomāts likums par laicīgām lietām, ko katrs pats varētu sameistarot arī bez šo gudrinieku palīdzības. Tā viņu īstais vārds būtu nevis Lux Mundi (pasaules gaisma), bet gan Lex Dei (Dieva likums), jo ar saviem likumiem tie uzdrošinās regulēt pašu Dievu un Viņa kristietību, it kā viņi būtu vēl labāki par apustuļiem. Viņi aptumšo apustuļu gaismu ar savu tumšo mācību, kura taču nevar pareizi labot un pamācīt sirdsapziņu, kā tas skaidri redzams visās pāvesta un universitāšu grāmatās.
Tāpēc viņi nevar saukties ne par sāli, ne par gaismu. Labākajā gadījumā viņi nosoda rupjās, ārējās lietas, kas jau iepriekš ar pasaulīgu tiesu un saprāta gaismu ir nosodītas. Bet īstos mezglu punktus un galvenās lietas – kā neticību, viltus svētumu, viņi nepamana, lai gan tajās ir iestiguši līdz ausīm. Tāpēc viņu mācība ir bezgaršīga sāls, jā, tumsa un aklums. Labākais, ko viņi cenšas salīt un apgaismot, ir jautājumi par gaļas vai zivju ēšanu, ģērbšanos un uzvedību.
Tātad tas ir ekskluzīvs apustuļu uzdevums – pareizi nosodīt iekšējo ļaunumu un tad dziedināt, mierināt un iepriecināt visas nabaga izbiedētās sirdsapziņas, neatstājot nevienu cilvēku, kura ļaunums nebūtu apsūdzēts un kurš netiktu pamācīts un iedrošināts uz labu. Kristus ieceļ un iesvēta viņus kā sludinātājus, kuri vienīgie ir pelnījuši tikt uzklausīti, jo Viņš saka par tiem: “Jūs esat pasaules gaisma.”
Kristus nevēlas, lai šāds amats tiktu pildīts slepenībā vai kaut kur vienā vietā, bet gan – atklāti visā pasaulē. “Pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta. Sveci iededzinājis, neviens to neliek zem pūra, bet lukturī.” Ar to ir pateikts: tas, kam ir jābūt par gaismu, lai pielūko, ka nenolien kaktā, bet brīvi nāk laukumā un ir drošs.
Kā jau sacīts iepriekš, tiem, kas aicināti būt par apustuļiem un nest gaismu, dažkārt piemīt šāda tendence. – Tie negrib labprāt nākt droši priekšā, bet ļaujas iebiedēties no draudošām briesmām, vajāšanām vai arī draudzības, labvēlības, goda un mantas. Tie nenāk priekšā un neatdara muti, bet nolien kaktā, turas aiz kalna un aizdedzina pīpi.
Luters