Jāņa Kristītāja sludināšana, Peters Brēgels, 1566, Szépmûvészeti Múzeum, Budapest, © Web Gallery of Art
Kristus grib sacīt: ja jūs gribat būt mani sprediķotāji, tad jums patiesi jābūt gataviem un bruņotiem – brīvi atklātībā iziet uz laukuma un stāvēt pasaules priekšā kā uz augsta kalna, ļaut sevi droši atklātībā uzlūkot un uzklausīt, neko nenoklusējot, ne arī paslēpjot zem beņķa.
Kad jums ir jāsludina, neklusējiet nevienam par patikšanu: bet, tā kā jūs esat gaisma, spīdiet atklātībā brīvi, nedomājiet par godu vai negodu, mantu vai nabadzību, naidu vai labvēlību, nāvi vai dzīvību, tik ziniet, ka jūs kalpojat Man, kas esmu jūs licis par gaismu.
Tie tad arī ir īstie ļaudis, kas neļauj locīties ne uz labo, ne kreiso pusi, kā par sprediķotāja amatu sacīts psalmā, ka Tavas valdības scepteris ir taisns scepteris. Tu mīli taisnību un ienīsti bezdievību utt. (Ps. 45:7,8)
Tas ir Evaņģēlija un Viņa sprediķotāju tikums un vērtība. Jo visām citām mācībām ne no kā nav jābaidās. Tās sludina visu, ko vien cilvēki klausās un kas ir atbilstošs saprātam. Tās var nebaidīties, ka tās vajās.
Bet Evaņģēlija mācība tiek nomākta, jo tā grib uzstāties un neko negrib atstāt pasaules gaismai un mācībai. Pasaule visādi mēģina šo gaismu apslāpēt un iedzīt mūs kaktā vai pagrūst zem pūra, lai mēs atmestu savu mācību un ļautos locīties un izskaidrot tā, kā viņiem tas labpatiktu.
Mēs negribam ļaut, lai mūs padzen no mūsu aicinājuma, bet vēlamies palikt par pilsētu kalnā un par luktura gaismu mājās. Jo tas, kas mūs ir padarījis par gaismu, pie tās mūs arī uzturēs.
Luters