Simeans un Anna, REMBRANDT Harmenszoon van Rijn, 1627, Kunsthalle, Hamburg, © Web Gallery of Art
Un, kad Marijas šķīstīšanas dienas bija beigušās pēc Mozus bauslības, tad tie Viņu nesa uz Jeruzālemi, lai to stādītu Tam Kungam priekšā pēc Tā Kunga bauslības priekšraksta: katrs vīriešu kārtas pirmdzimtais lai ir Dievam svētīts, – un lai nestu upuri pēc Dieva bauslības priekšraksta: vienu pāri ūbeļu vai divus jaunus baložus. Un redzi, kāds cilvēks bija Jeruzālemē, vārdā Sīmeans; šis cilvēks bija taisns un dievbijīgs, gaidīdams uz Israēla iepriecināšanu, un Svētais Gars bija viņā. Viņam Svētais Gars bija pasludinājis, ka tas nāvi neredzēšot, iekāms nebūšot redzējis Tā Kunga Svaidīto. Tas, Svētā Gara skubināts, nāca Templī, kad vecāki Jēzus bērnu ienesa, lai izpildītu pie Viņa bauslības paražu, tad, To uz savām rokām ņēmis, viņš Dievu teica un sacīja: “Kungs, lai nu Tavs kalps aiziet mierā, kā Tu esi sacījis; jo manas acis ir redzējušas Tavu pestīšanu, ko Tu esi sataisījis visiem ļaudīm, gaismu apgaismot pagānus un par slavu Saviem Israēla ļaudīm.”Un Jāzeps un Viņa māte brīnījās par to, ko viņš runāja. Un Sīmeans tos svētīja un sacīja Marijai, Viņa mātei: “Redzi, Viņš ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudz ļaudīm Israēlā un par zīmi, kam runā pretī. Un tev pašai caur dvēseli zobens spiedīsies, lai daudz siržu domas nāktu zināmas.” Un tur bija praviete Anna, Fanuēla meita, no Ašera cilts, tā bija ļoti veca un pēc savām meitas dienām viņa bija dzīvojusi septiņus gadus ar savu vīru. Un tā bija atraitne ap astoņdesmit četriem gadiem; tā nešķīrās no Tempļa, bet kalpoja Dievam dienām un naktīm ar gavēšanu un lūgšanu. Tā arī tai pašā stundā piegāja un slavēja To Kungu, par To runādama uz visiem, kas Jeruzālemē gaidīja uz pestīšanu. Un, visu pēc Tā Kunga bauslības izpildījuši, tie atgriezās Galilejā, savā pilsētā Nacaretē. (Lk. 2:22-39)
Ziemassvētkos mēs dzirdējām par brīnumaino notikumu, kad Dievam labpatika nākt mūsu vidū un kad Viņa gaisma iespīdēja pasaules tumsībā. Tik vienreizējs pasaules vēstures notikums! Par nožēlu tikai nedaudzi ieraudzīja un saprata šā notikuma lielumu un nozīmi.
Atcerēsimies ļaužu pārpilno Bētlemi, taču sveikt Kristus dzimšanu ieradās vienīgi necilie gani, austrumu gudrie un, protams, eņģeļu pulki, kas Debesīs apdziedāja šo pasaules pagrieziena punktu. Bet visai pārējai Bētlemei, tāpat kā visai neticīgai pasaulei, šķiet, bija pilnīgi vienalga un viņi atstāja neievērotu Dieva darba un Viņa žēlastības lielo dienu.
Un šai ziņā pasaule nav mainījusies. Lielākā daļa cilvēku skatās uz šo notikumu un neredz, un nesaprot, un nepieņem to, ko Dievs mums vēlas šeit dāvināt. Tāpat kā toreiz Bētlemē cilvēki pulkiem vien drūzmējas ap šo vietu, ap šo notikumu, ap šo priecīgo vēsti, tomēr tiem no tā visa netiek nekāds labums, jo viņiem nav īstas ticības.
Jā, ir dažādi sentimenti, reliģiskas noskaņas un intereses, bet tik ļoti maz ir īstas ticības, kas sakņotos Dieva vārdā un atklāsmes patiesībā. Cilvēkos ir tik daudz dažādu personisku domu un priekšstatu, bet tik maz patiesu, Rakstos smeltu tīru un skaidru atziņu. Tāpēc arī ļoti daudziem, bieži arī mums pašiem, ir tik grūti no sirds pietuvoties šim notikumam un no sirds par to priecāties.
Lasītais notikums par vecajiem un dziļi simpātiskajiem ticības cilvēkiem – Simeānu un Annu – ir stāsts par to, kas notika neilgi pēc Jēzus piedzimšanas. Pēc bauslības tradīcijas mazais Bērniņš tika nests uz lielo Jeruzālemes Templi, kas bija visas tā laika ticības dzīves centrs. Viņi nāca, lai, kā rakstīts, – stādītu Viņu Tam Kungam priekšā, lai nestu Dievam upurus par Viņu kā par pirmdzimto.
Varētu domāt, ka šajā visdievbijīgākajā, visreliģiozākajā vietā Dieva Dēla nākšanu sagaidīs un sveiks liels ticīgo un priesteru pulks, ka tur valdīs varens prieks un gaviles. Tas taču tāds izcils brīdis, vienreizīgs notikums! Viņu pašu sludinātais un ilgi gaidītais Mesija, Glābējs beidzot pats personiski ir ieradies!
Taču – nē! Ko mēs redzam? Tikai divi vecāki cilvēki, mēs šodien teiktu – cilvēki jau krietni gados – tieši viņi ierodas Templī priecāties par to, ka pats Kungs ir nācis cilvēku vidū. Bet pārējie Viņu nepazīst, pārējie skatās un nesaprot.
Jā, tik maz toreiz bija īstas ticības. Jā, no visas šīs milzīgās reliģiskās rosības un izvērstās darbības tikai divi ticīgi cilvēki nāk pie šā Bērna. Vecais Sīmeāns no Dieva bija saņēmis apsolījumu, ka viņš nemiršot, iekams nebūs redzējis Pestītāja nākšanu.
Kā notiek šī sastapšanās? Viņš redz nabadzīgu pāri – Jāzepu un Mariju – kuri atnesuši savu zīdaini uz Templi, lai veltītu To Dievam. Citi padomā – kas tur īpašs? Kaut arī tas viss izskatās tik ārkārtīgi vienkārši, Sīmeānam viss ir skaidrs. Dieva Gars viņu vada, un ārēji necilais skats viņu nemaz nemulsina. Nu ir viņa ticības piepildījuma brīdis! Viņš to bija ilgi gaidījis! Nu viņš ņem Dieva Dēlu savās rokās.
Sirds viņam dreb. Viņš ir priecīgs. Viņš ir laimīgs. Un Viņš saka, ka viņa acis, kas redzējušas savu Pestītāju, nu var droši aizvērties, aizmigt nāves miegā. “Kungs, lai nu Tavs kalps aiziet mierā, jo manas acis ir redzējušas Tavu pestīšanu.”
Starp citu šie brīnišķīgie vārdi – aiziet mierā, “Ejiet ar Tā Kunga mieru,” mums izskan katrā dievkalpojumā. šos Simeāna vārdus draudze ir ievietojusi liturģijā. Tā ka ikreiz, kad vien mēs dievkalpojumā esam saņēmuši grēku piedošanu, kad esam saņēmuši Svēto Vakarēdienu, tas ir – kad vien esam baudījuši Kristus pelnītās pestīšanas dāvanas, mēs dzirdam mācītāja vārdus: “Ejiet ar Tā Kunga mieru.”
Te izskan Simeāna un ikviena ticīga cilvēka pestīšanas pārliecība, kas atspīdējusi mums Kristū. Jo šie vārdi māca, ka – pats svarīgākais ar jums ir noticis. Tagad jums ir īsts miers. Ne pasaulīgs miers, ko var iztraucēt šīs pasaules nelaimes. Nē, jums dievišķs miers. Tas ir pāri visām sajūtām un šīs dzīves kalniem un lejām.
Tas ir miers ar Dievu. Kad mūsu ticības acis ir redzējušas Pestītāju, kad esam baudījuši Viņa apžēlošanu, tad ticībā mums miers, un ar šo mieru mēs varam droši dzīvot un droši varam arī nomirt. “Savu mieru es jums atstāju, savu mieru es jums dodu. Ne kā pasaule dod, Es jums dodu. Jūsu sirdis lai neizbīstas.” Tādu mieru Tas Kungs deva uz nāves sliekšņa stāvošajam Sīmeanam, un tādu mieru Viņš dod arī mums.
Un tad vēl šī otra – vecā un sirmā māmuļa, kurai jau bija astoņdesmit četri gadi un kuru sauca Anna. Var sacīt, ka Templis bija viņas īstās mājas. Tām viņa bija veltījusi lielāko daļu savas dzīves, savu darbu, savu domu un līdzekļu. Par viņu mēs dzirdam, ka tā kalpoja Dievam dienām un naktīm ar lūgšanām un gavēšanu.
Vai viņa nebija pavisam neparasts cilvēks? Mēs taču zinām, cik savtīgs un tik uz sevi vērsts mēdz būt cilvēks. Ikviens taču dzīvo tikai sev un savam priekam. Ikviens taču pārsvarā meklē tikai savu paša labumu. Mēs taču zinām paši pēc sevis, cik ļoti egocentriski mēs visi esam. Un tāpēc tik ļoti pārsteidzoši ir vārdi, ko dzirdam par Annu. – Viņa kalpoja nevis sev, bet Dievam.
Ja mēs šodien tādu cilvēku redzētu savā vidū, mēs teiktu – tā nu gan ir baznīcai uzticīga, strādīga un jauka kundze! Tā vien šķiet, ka viņa dzīvo baznīcā. Kad mēs atnākam, viņa jau ir priekšā. Kad mēs aizejam, viņa vēl aizvien ir baznīcā. Veciem cilvēkiem jau laikam nav ko darīt, un tāpēc viņi tik daudz laika var veltīt baznīcai.
Apkārtējo acīs šādi cilvēki – un droši vien arī Anna – neko dižu tomēr netiek vērtēti. Taču Dievam viņa bija mīļa, dārga un ļoti vērtīga. Ne jau nu tāpēc, ka viņa tik daudz stundu pavadīja baznīcā, bet tāpēc ka viņas sirds piederēja Dievam. Viņa pa īstam gaidīja Glābēju. Viņa pa īstam ticēja Dieva labajam prātam. Tā nebija tikai dievbijīga poza vai reliģiska interese, bet tas bija viņas dzīves saturs.
Tāpēc – viņa ar Dieva palīdzību tūlīt pazina Mesijas nākšanu. Viņa tūdaļ gāja Bērnam klāt un godināja Viņu kā patiesu Dievu. Un vēl mēs dzirdam par Annu, ka viņa gāja un runāja uz visiem par Glābēja atnākšanu. Viņas sirds šai brīdī bija pilna un pāri plūstoša, ka viņai savu prieku nevarēja nepavēstīt arī citiem.
Šīs ticīgās, pazemīgās dvēseles, kas ilgojas pēc sava Glābēja! Gan Simeāns, gan Anna piederēja pie nelielā dievbijīgo pulka, kuru mēdza dēvēt par “šīs zemes klusajiem”.
Kas bija šie cilvēki? Ļoti labi šos cilvēkus ir raksturojusi Jaunava Marija savā slavas dziesmā Magnificat, kad viņa it kā pretstata šīs zemes varenos un šīs zemes klusos: “Tas Kungs darījis varenus darbus ar Savu elkoni un izklīdinājis tos, kas ir lieli savā sirdsprātā. Viņš varenos nogāzis no augstiem troņiem un paaugstinājis zemos. Izsalkušos Viņš pildījis ar labumiem, un bagātos atstājis tukšus.”
Šie zemes klusie bija tādi ļaudis, kas ik dienas piedzīvoja savu grēcīgumu, vājumu un nespēku. Viņi nebija augstās domās par sevi un savām spējām, bet savu paļāvību un varēšanu viņi guva no Dieva. Viņi nedomāja sevi apliecināt ar varu un spēku. Viņi uzticēja visu Dieva ziņā un Dieva rokās un bija pilnīgi pārliecināti, ka beigu beigās Viņa taisnība ņems virsroku.
Augstprātīgie, pasaulīgie bagātie un varenie tad stāvēs ar kaunu, bet tie, kas paļaujas uz Dievu un iet Viņa ceļus, iemantos Viņa valstību. Šie zemes klusie bija tie “garā nabadzīgie”, kurus Jēzus nosauc par svētīgiem. Viņi bija tie, kas ar prieku uzņēma Pestītāja nākšanu, saprata Viņu un paturēja sirdī Viņa mācību.
Kad mēs domājam par šiem cilvēkiem, mēs neviļus sākam tos salīdzināt sevi. Un tad droši vien mums kļūst šķērmi ap dūšu. Jo mūsu ticība un dzīve šķiet tik remdena un vāja. Un dažkārt uznāk pat šaubas, vai vispār mūsu ticība ir ko vērta?
Vai mēs būtu starp tiem – ja toreiz būtu dzīvojuši -, kas saprastu un pazītu sava Glābēja piedzimšanu? Vai arī mēs savas dzīves steigā un aizņemtībā, savu lietu kārtošanā un savu domu domāšanā palaistu garām šo izšķirošo Dieva ienākšanu vēsturē? Taču šādi jautājumi maz ko līdz, un šāda salīdzināšanās nav vajadzīga.
Mums ir sava dzīve, un mums ir citāda situācija. Šie Bībeles svēto piemēri nav doti, lai iedzītu mūs depresijā par savu ticību, bet drīzāk tos vajadzētu uztvert kā pamudinājumu, iedrošinājumu savai ticības dzīvei. Tie nav doti, lai mēs ārēji viņus kopētu un atdarinātu, bet gan – lai tiektos pēc tādas pašas iekšējas, sirsnīgas ticības un sirds degsmes pēc Dieva un pēc īstas dievbijības.
Mēs patiesībā dzīvojam labvēlīgākā situācijā nekā Vecās Derības svētie. Mēs šodien esam priviliģēti. Mūsu priekšā ir uzrakstīts un izstāstīts viss Kristus dzīves stāsts un izskaidrots Viņa glābšanas darbs mūsu labā. Mūsu izziņai ir visa bagātā baznīcas vēsture un neskaitāmu ticīgo svētīgais ceļš. Mums apkārt ir ticības brāļi un ticības māsas par stiprinājumu un palīdzību.
Mums ir kristīgā draudze ar skaidru Dieva vārdu un brīnišķīgiem sakramentiem, kas uztur mūsu ticību šīs pasaules vidū. Kaut arī šodien patiesu ticīgo ir samērā nedaudz, tas nav salīdzināms ar Simeāna un Annas situāciju, kuriem savā ticībā mazajam Jēzum bija jāstāv vienatnē pret praktiski visu tā laika reliģisko pasauli, kas bija neticīga un noraidoša pret šo Dieva brīnumu. Viņi savā ticībā bija vientulīgi, un arī mēs bieži tā jūtamies.
Taču mums ir jāsaskata arī, kā Dievs šos Viņam uzticīgos ļaudis galu galā iepriecināja. Viņiem ticības prieks bija tik dziļš un patiess, ka, redzot šo Bērnu vien un zinot visus Dieva apsolījumus par Viņu, viņi uzskatīja sevi par laimīgākajiem cilvēkiem zemes virsū. Jo viņi savām acīm pestīšanu redzējuši. Un arī nāves sliekšņa priekšā viņi jutās droši un pasargāti sava Mazā Kunga un Pestītāja rokās.
Ar šo prieku un ticību šie “zemes klusie” varēja dzīvot un varēja sagaidīt savu nāves stundu. šādu prieku gribu novēlēt jums visiem jaunajā gadā. Tā Kunga miers ir ar jums!
Āmen.