Sv. Augustīna statuja, Gian Lorenzo BERNINI, bronza, Basilica di San Pietro, Vatican, © Web Gallery of Art
Īpaši ap gadamiju cilvēkiem ir raksturīgi domāt par laika jēgu un savu dzīvi. Rezumēt, summēt, apsvērt, censties ieraudzīt perspektīvu nākamajā gadā. Kas īsti ir šī pāreja no vecā uz jauno, cik tālu mēs varam redzēt savas nākotnes perspektīvā? Vai ir tā, ka jaunais allaž nāk kā sen aizmirsts vecais? Vai mūsu dzīvē tomēr ir iespējams principiāli jauns cēliens?
Mēs ticam, ka šis jaunais cēliens – dzīvot no Dieva žēlastības – ir jau sācies ar Kristu un ar mūsu Kristību un turpinās tagad draudzē. Dzīve laikā ir dzīve saņemšanā jeb ticībā. Bet varbūt arī izšķiešanā jeb neticībā. Ateisms noliedz, ka laika ritumam jēgu piešķir tikai mūžība, ka tas ir dibināts mūžībā, no Dieva, kas ir radījis laiku un arī ir Kungs pār to. “Nav jūsu daļa zināt laikus vai brīžus, ko Tēvs nolicis Savā paša varā.” (Ap. d. 1:7).
Ateistu kungs ir šis laiks, pāri tam nekā nav, tālāk ir tukšums un neesamība – nāve. Jau no vienkāršas loģikas viedokļa laika definīcija pieprasa kādu atskaites punktu ārpus laika (citādi tā būtu tautoloģiska, proti, nepateiktu par šo jēdzienu neko būtisku). Ateistiem, kas lepojas ar zinātnisko domāšanu, klibo ne tikai loģika, bet arī elementāra faktu konstatācijas prasme.
Viens no tiem ir: arī viņiem būs jāmirst, un neesamība, ko viņi domā esam aiz laika robežām, ir viņu mūžīgā nāve. Tā nu noliegt mūžību un noraidīt mūžīgo dzīvību nozīmē dzīvot mūžīgās nāves gaidās. Bet tā uzskata ticīgie, kas ateistu acīs ir vislielākie ģeķi. Tikmēr paši ateisti savus uzskatus balsta nevis loģikā, bet arī – sava veida ticībā. Tā ir ticība šīs pasaules laikam un mūžības noraidīšana.
Labu komentāru par ateistu ticību ir sniedzis Johans Rists 17. gadsimta luteriskais dziesminieks : “Ak, cilvēks, to jel apdomā: īss mūžs, bet gara mūžība!”
“Ak mūžība! Kā pērkons grauž,
Kā zobens vārds šis sirdi lauž,
Ak iesākums bez gala!
Ak, mūžība, tas nebeigsies!
Kur bailēs spēšu paglābties, –
Kur bēgšu kādā malā?
Sirds trīcēt trīc un pušu plīst,
Man visi prāti lūdz un šķīst.
(J. Rists, tulk. K. Fīrekers)
Kristiešu uzskati par laiku ir dibināti apziņā, ka pagātne ir pagājusi un nākotne ir Dieva rokā. Bet tagad viss ir tapis jauns – lūk, tā ir tagadne!
Tas nozīmē, ka jaunais cēliens ir jau aizsācies tagadnes laikā kā priecīgā vēsts par glābšanu no grēka varas, no nāves, turklāt – mūžīgās dzīvības, nākamās brīvības apsolījums ir svinības ticīgajā sirdī un draudzes dievkalpojumā jau tagad. Tādas domas par laiku mīt tajos, kuri ir Kristū.
Tās nav mūsos dzimušas domas, bet tās ir mūsu identitātes pamats, jo mēs esam atdzimuši un turpinām atdzimt no šīm domām par laiku un visa virzību, tajās mēs esam stipri, lieli, neuzvarami, kaut arī mums netrūkst jautājumu, grūtību, pārbaudījumu, kaut arī daudz kur vēl kas iestrēgst un buksē, kaut arī sniegputenī, tomēr – mums spīd saule. No augšienes dotajā Vārdā – Rakstos, ticībā, cerībā un mīlestībā.
No kurienes tik dziļas atziņas?
Kas tā ir par gudrību, kas ir dota kristiešiem? – tā vaicā pasaules prātnieki un gudrības mīlētāji (filozofi). Citi izsmej, citi līdzjūtīgi apsmaida…, tomēr attiecībā tieši uz tēmu “laiks un mūžība” naivajiem un lēt-ticīgajiem kristiešiem tomēr pienākas kompliments. Šie filozofu komplimenti visbiežāk ir tēmēti uz Augustīna un viņa filozofiskās skolas pārstāvjiem (Bernards no Klervo, Bonaventūra u.c. kristīgie skolotāji filozofijas vēsturē ir novērtēti kā augsta ranga filozofi).
Viens no lielākajiem 20.gadsimta laika teorētiķiem Edmunds Huserls (1859-1938), sākot savu slaveno darbu “Iekšējās laikapziņas fenomenoloģija”, brīnās par to, no kurienes tālā 5. gadsimta domātajam Aurēlijam Augustīnam (354-430) ir radušās tik neparasti dziļas atziņas par laiku. Huserls raksta: “Katram, kas mūsdienās vēlas visā nopietnībā nodarboties ar laika problēmu, ir jāpievēršas Augustīnam. Jo mūsu pašlepnās tagadnes zinības nebūt nav tikušas izšķirīgi tālāk par šo lielo un visnotaļ dziļo domātāju”.
Huserls prata ne tikai atzīt Augustīna nopelnu, bet arī izmantot viņa atziņas savā filozofijas darbā. Lielais domātājs līdzīgi lielākai daļai filozofu tomēr nav pratis vienu – ieraudzīt to avotu, no kurienes nāk Augustīna domu dziļums par laiku; saprast, ka viņa laika koncepcija nav nekas cits, kā skaidri izklāstīta Bībeles mācība par trīsvienīgo Dievu.
Tā ir atziņa, kas būtībā ir dota ikvienam patiesam kristietim. Huserls, tāpat kā visa mūsdienu filozofija, neredz vai negrib redzēt Augustīnā kristieti. Bet tā bija viņa pamatnodarbošanās, no tās izrietēja arī visa viņa filozofija: Augustīns bija Dieva vārda sludinātājs Ziemeļāfrikas pilsētā Hippo (tagadējā Alžīrija).
Dieva filozofs
Par Augustīnu spriež dažādi: vieni sauc viņu par pirmo filozofu rietumu kultūrā, citiem viņš ir pēdējais antīkās pasaules dižgars, vēl citi uzskata viņa darbus par ieskaņu “drūmajos viduslaikos”, pastāv pat tāda samērā revolucionāra ievirze – uzskatīt Augustīnu par eksistenciālisma filozofijas agrīno priekšteci viņa mācības dēļ par laiku, jo šī mācība ir tik pamatīgi ietekmējusi visu tālāko rietumu filozofiju.
Augustīna laiks taču ir “sen tik sen”, un viņa iedvesmas avoti – vēl senāk? Kam šodien vairs rūp tik tāli notikumi? Postmodernā kultūra spriež: ja ir kaut kas labs, tad tas ir jābauda, un tiem sendienu stāstiem par izcelsmi nav nozīmes.
Gluži pretēji uzskatīja Augustīns – “sendienu” stāstā Bībelē viņš bija atradis visa jēgu un nozīmi. Arī viņš dzīvoja savdabīgā postmodernisma laikmetā – ļoti raibā un pretrunīgā garīgā situācijā, kurā, tāpat kā mūsdienās, dominēja uzskats, ka nav vienas absolūtas patiesības.
Par savas dzīves uzdevumu viņš uzskatīja aizstāvēt un apliecināt Bībelē atklāto vienīgo patiesību par visa izcelsmi, attīstības ceļu un virzības mērķi: tā nav nedz sena, nedz jauna – tā ir pāri laikiem, laika gariem, modēm un filozofu skolām, jo tā ir mūžīga. Cik var spriest pēc Augustīna dzīves augļiem, viņam ir tīri labi izdevies tikt galā ar šo uzdevumu.
Kaut arī Augustīna loma kristīgās baznīcas vienotās mācības izveidē ir nozīmīga, tomēr starp Augustīna darbiem un kristīgo mācību vienādības zīme nav liekama. Īpaši tas attiecas uz taisnošanas mācību. Tajā vēl kas būtisks būs bilstams reformācijai (skat. ūrass Sārnivāra Luters atklāj Evaņģēliju, 25-29. lpp.).
Mūžības marķējums tavā dzīvē
Domas par laiku riņķo cilvēka prātā kā pa apli – viņš grib saprast, kas ir laiks. Pirmajā tuvinājumā laiks ir pašsaprotama parādība: tam ir trīs atskaites punkti: tagadne, pagātne, nākotne. Cilvēks uztver mirkļu secības savā dzīvē un saprot, ka tajā kaut ir bijis, ir un būs. Notikumi nāk, īstenojas un beidzas.
Mirkļi pienāk un aizslīd projām. It kā vienkārši, bet tikai – no kuras puses skatoties? Vai pēc “beigām” sekos vēl kaut kas? Un kurā brīdī vispār kaut kas ir? Šajā vietā sākas mīklas un pretrunas. Cilvēks sapinas pats savās domās un sāk cīkstēties ar neskaitāmiem paradoksiem.
Sengrieķu filozofijas lielās skolas, īpaši aristotelieši un stoiķi ir veltījuši laika problemātikai daudz uzmanības, bet šī skolas nav tikušas tālāk par formālām un tukšām prāta konstrukcijām, par absurdiem secinājumiem, piemēram, ka pašreizēja mirkļa nav – tagad-stāvoklis vispār nav iespējams. Tik tikko kāds mirklis ir pienācis, tas ir jau garām. Kas tikko vēl bija nākotne, uzreiz ir jau pagātne. Tagadne it kā izšķīst. Tā kļūst netverama kā jūrmalas smiltis, kas izslīd starp pirkstiem.
Tādējādi laika vienīgais raksturojums ir mirkļu plūsma bez apstājas no kaut kurienes uz kaut kurieni. Vai tai ir kāds mērķis un jēga? Šādas domas, ja cilvēks tajās pārlieku kavējas, draud ar izmisumu: kā lai apstādina šo bezjēdzīgo rotāciju, kā lai izraujas no tās?
Veidojot laika izpratni šādas filozofijas garā, jautājums par jēgu, mērķi un patiesību izzūd it kā pats no sevis. Pēc tā vairs nav vajadzības. Norises nāk un aiziet tālumā un sākas viss no gala. Nerimtīgi šurpu traucas jauni mirkļi: teju tie ir atnākuši, un teju pat jau tie ir aizslīdējuši projām.
Augustīnam mācība par laiku pārrauj šo apburto rotēšanu pašam ap sevi. Jēga cilvēka dzīvei nav jāmeklē savu smadzeņu izmežģīšanā, cenšoties veiksmīgāk kuģot pa laika straumi, bet gan – tepat līdzās. Nevis kādā nenoteiktā “kaut kur”, bet tepat tev līdzās: te un tagad.
Laiks ir piepildīts, Kristum nākot mūsu vidū (sal. Mk. 1:15), proti – tagadnē kā vislabvēlīgākajā laikā (sal. 2. Kor. 2:6). Dieva mūžīgajam vārdam, iemiesojoties cilvēkā un ienākot laikā, šis karuselis tiek apstādināts: Dieva klātbūtne mūsu vidū liek it kā iekrāsot īpašus tagad – brīžus, īpašas stundas citkārt vienmuļajam laika plūdumam.
Kristus dzimšana liek uzplaiksnīt jēgai citkārt bezjēdzīgajai cilvēka esamībai laikā. Tas ir mūžīgā un patiesīgā pieskāriens cilvēka dzīvei, visas cilvēces vēsturei, kas tai piešķir jēgu un mērķi. Sava darba Confessiones 11. grāmatas VI nodaļā Augustīns runā par šo izšķirīgo stundu saistībā ar Evaņģēliju par Jēzus Kristību: “Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts.” (Mt. 3:17)
Šis Dieva teiktais vārds apvelta cilvēku dzīvi laikā ar Viņa mūžīgo nodomu, kāpēc viss ir pastāvējis līdz šim un kāpēc tas turpinās pastāvēt tālāk līdz laika galam. Laikam ir sākums – radīšana. Tam ir tagadne – Evaņģēlija sludināšana un mācīšana. Tam ir gals – Jēzus pestīšanas darba pabeigšana. Laiku, kurā mēs dzīvojam ir radījis Dievs.
Notikumu mija jeb trīs atskaites punkti – to nākšana, īstenošanās un beigšanās norāda uz cilvēka atgriešanos pie Dieva caur pestīšanas ceļu Jēzū Kristū; cilvēka atgriešanos cauri laikam tajā pārlaicīgajā un mūžīgajā esamībā, mūžīgajā dzīvībā, no kuras tas reiz tika izdzīts grēkā, laikā un nāvē.
Dieva priekšā laiks, kādu to saprotam un dzīvojam mēs, vispār neeksistē. Tur laiks ir Viņa mūžīgā nodoma sastāvdaļa. Viņa radošais un pestījošais Vārds, kas atskan ar Evaņģēlija pasludinājumu, kā jau minētajos vārdos Mt. 3:17, apliecina, ka Dieva priekšā viss ir mūžīgs un vienlaicīgs, arī mūsu pašreizējā dzīve, ko no Kristus zemes dzīves šobrīd šķir vairāk nekā 2000. gadu, – no Dieva puses skatoties, notiek vienlaicīgi ar Evaņģēlijā aprakstītajiem notikumiem.
Tā ir mūžīgā tagadne. Tādējādi katram mūsu dzīves tagad-mirklim piemīt mūžības marķējums, ko piešķir Dievs pats. Tieši tādēļ tā nav nožēlojama un bezjēdzīga rotācija, bet atgriešanās pie Viņa caur Jēzu Kristu – ticībā un Viņa žēlastības dēļ.
Mēs tevi pielūdzam, dievišķā Tagadne!
Šajos pēdējos brīžos, kad nākotne vēl nav atklājusies, Tu dod mums spēku lauzties cauri visai uzbāzīgajai bezjēdzībai.
Tu dod spēku pastāvēt pretī trulajam materiālismam, kas apkārt un uzbrūk ik uz soļa, un līdz izmisumam mokošajai neziņai, kas ir mūsu pašu domās par laiku un dzīves jēgu.
Paldies, Kungs Kristu, ka Tu esi mums klāt un uz Tevi mēs gaidām – nāc drīz! Pilnība, kas visu visur piepildi!
Un paliec ar mums tagad, lai mēs paliktu Tevī, Tu Kungs pār grēku un nāvi, pār esošajām un nākamajām lietām, pār visām varām, spēkiem un kundzībām, pār ikvienu vārdu, kas tiek minēts vai nu šinī laikā vai nākamajā!
Aigars Dāboliņš