Tāpēc, ja kas atmet kādu no šiem vismazākajiem baušļiem un tā māca ļaudis, tas būs vismazākais Debesu valstībā; bet, ja kas to dara un māca, tas būs liels Debesu valstībā. (Mt. 5:19)
“Es gribu stipri pie tā turēties,” saka Kristus. “Es negribu nevienu atcelt. Bet ja kāds sludinātājs ir vaļīgs un atceļ kaut vismazāko daļiņu, viņam jāzina, ka viņš vairs nav Mans sludinātājs, bet tiks nolādēts un izstumts no Debesu valstības.” Vārdi: “Tas būs vismazākais Debesu valstībā”, nenozīmē neko citu kā to, ka viņam netikt Debesu valstībā. Ja kāds to visu uzskata par mazsvarīgu un neievēro Dieva pavēli, tad arī viņam jātop neievērotam un atmestam.
Tātad visiem sprediķotājiem ir jābūt gataviem Evaņģēlija vēsti apliecināt pasaules priekšā, lai mēs turētos pretī saviem pretiniekiem, ja tie mums uzrādītu kādu vietu vai artikulu no Rakstiem, ko mēs esam atcēluši vai nepareizi sludinām. Valsts svētkos Augsburgā viņiem pašiem bija jāapstiprina, ka mūsu ticības apliecība ir skaidri Svētie Raksti un tā nav pretrunā nevienam ticības artikulam. Viņi klaigā vienīgi par to, ka mēs neievērojam arī viņu papildinājumus, kurus ieviesuši pāvesti un dekrēti.
Tomēr mēs vienmēr esam izteikuši savu gatavību panākt mieru ar viņiem. Mēs joprojām to varētu, ja vien viņi pieļautu tik daudz: lai viņu papildinājumi būtu brīvas izvēles lieta, lai tie netiktu prasīti glābšanai un tie nebūtu pretēji Evaņģēlijam. Lai cilvēks tajās varētu piedalīties pēc savas vēlēšanās gluži kā jebkurā citā brīvas izvēles lietā, kurai nav liela nozīme – tāpat kā piedalīšanās karnivāla spēlē. Taču to viņi negrib pieļaut. Un tāpēc arī mēs to nevaram.
Mēs nevaram atsacīties no Kristus, mūsu Pestītāja (kas mums ir izrādījis un devis vairāk labvēlības caur savām dārgajām ciešanām un miršanu nekā pāvests, Francisks, Dominiks vai vēl kāds svētais) viņu sasmakušās lietas dēļ, kas nevienam nevar ne noderēt, ne palīdzēt. Ja vien viņi mums atļautu paturēt Viņu, mēs labprāt ievērotu visu, ko viņi mums uzliek, un turklāt pildītu to labāk nekā viņi paši.
Luters