Kristus izsmiešana, Annibale CARRACCI, 1596, Pinacoteca Nazionale, Bologna, © Web Gallery of Art
Daudz cilvēku, kas visādi citādi ir smalki, godīgi, mācīti un krietni, ir iekaisuši slepenās dusmās, skaudībā un naidā (pret evaņģēlisku ticību) un ar to tikuši samaitāti. Taču viņi to nemaz nepamana, un paliek pie savas maldīgās sirdsapziņas pārliecības, ka dara to sava amata vai taisnības dēļ.
Jo aizsegs ir tik skaists un apžilbinošs, ka neviens viņus nevar nosaukt citādi, kā vienīgi par krietniem, dievbijīgiem ļaudīm. Galīgās sekas tam ir grēks pret Svēto Garu un nocietinātas sirdis, kas kļūst pārliecinātas un stūrgalvīgas šai indīgajā netikumā.
Jo tas ir divējāds ļaunums. Pirmkārt, sirds ir pilna ar dusmām, naidu un skaudību. Otrkārt, tā negrib atzīt to par grēku vai ļaunumu, bet gan – par tikumu. Bet tas nozīmē sist Dievam pa muti un saukt Viņu par meli Viņa vārdu dēļ.
Luters