Redzi, Kristus ļoti neatlaidīgi brīdina, lai ikviens no tā rūpīgi sargātos, lai nepieviltu sevi ar šādu pasaulīgu viltus ietekmi. Tas liekas neticami, ka tik vienkārša mācība var būt tik visaptveroša un attiekties arī uz tik lieliem, ievērojamiem ļaudīm. Jo ar šiem vārdiem: “Kad tu savu dāvanu uz altāra upurē”, Viņš skaidri parāda, ka runā par tiem, kas kalpo Dievam, grib būt īsti Dieva bērni un kas izaudzināti kā paraugs citiem.
Kā tad viņiem trūkst? Nekas liels, tikai viņu sirdis ir pilnas ar naidu un skaudību. Mīļais draugs, kāds tev labums no nemitīgas gavēšanas un lūgšanas, no visas savas mantas ziedošanas Dieva labā, no sevis mocīšanas līdz nāvei un no divtik labajiem darbiem kā visi kartēziešu mūku darbi, ja tajā pašā laikā novārtā tu pamet Dieva pavēli, ko Viņš liek pildīt? Vai tev nav sirdsapziņas pārmetumu par to, ka tu ļaudis apkauno un nozākā, tajā pašā laikā pienesdams lielu upuri?
Tas ir taisni tā, it kā kāds būtu sarīkojis karu un slepkavības un izlējis daudz asiņu, bet pēc tam dotu tūkstoš guldeņus misēm par nogalinātajām dvēselēm. Vai arī – ja kāds būtu nozadzis vai nolaupījis lielu naudas summu, bet pēc tam dotu Dieva labā žēlastības dāvanas. Tā viņi krāpj Dievu (tāpat arī sevi) ar skaisto izlikšanos, un viņi iedomājas, ka Viņam tie jāuzskata par īstiem svētajiem, kas joprojām staigā pa zemes virsu.
Luters