Patiesi, kā jau sacīts, dusmas dažkārt ir nepieciešamas un noderīgas. Bet raugies, lai izmanto tās pareizi. Tev ir pavēlēts, lai tu nedusmotos sevis, bet amata un Dieva dēļ. Nesajauc vienu ar otru tos abus – personu un amatu!
Sevis dēļ tev ne uz vienu nav jātur dusmas, lai cik ļoti tu būtu apvainots. Bet tur, kur to prasa tavs amats, tev ir jādusmojas, kaut arī tavu personu neviens nav apvainojis.
Tā dievbijīgs tiesnesis dusmojas uz ļaundari, kam no savas personas puses viņš nevēl nekā ļauna, un daudz labāk būtu atlaidis nesodītu. Viņa dusmas nāk no tādas sirds, kurā nav nekas cits kā mīlestība pret tuvāko.
Vienīgi ļaunajam darbam ir jāsaņem dusmas un sods. Ja tā nebūtu, tad nebūtu arī nekādu dusmu un sodu. Bet, ja tavs brālis tev ir nodarījis pāri un tevi sadusmojis, bet pēc tam lūdz piedošanu un pārstāj darīt ļaunu, tad arī tavām dusmām ir jāpazūd.
No kurienes tad nāk slepenais naids, ko tu joprojām glabā sirdī? Darbs, kas izraisījis dusmas, ir jau prom, un tā vietā nākuši citi darbi, kas rāda, ka cilvēks ir atgriezies un kļuvis pavisam cits cilvēks – jauns koks ar jauniem augļiem.
Tagad viņš sniedz tev mīlestību un vislielāko cieņu, viņš pārmet sev par to, ko darījis attieksmē pret tevi. Ja tu nedod viņam vēl vienu iespēju un no sirds nepiedod, tad tu esi blēdis Dieva un pasaules priekšā. Tad tu esi pelnījis spriedumu, ar kādu Kristus šeit biedina.
Luters