Mīlnieku pārsteigums, Charles-Melchior DESCOURTIS, 1790, The Hermitage, St. Petersburg, © Web Gallery of Art
Strīds un diskusijas ir izcēlušās par jautājumu: “Vai tas ir grēks, ja vīrietis vai sieviete viens otru iekāro ar nolūku apprecēties?” Tas ir smieklīgs un muļķīgs jautājums, jo ir pretējs dabai un Rakstiem. Jo, kādēļ gan vajadzētu precēties, ja ne tādēļ, ka tie mīl un kāro viens otru?
Patiesi, tāpēc jau Dievs ir devis līgavai un līgavainim šādu kaislību, jo citādi visi bēgtu un vairītos no laulības. Tāpēc Viņš Svētajos Rakstos ir pavēlējis, ka abiem, vīram un sievai, ir jāmīl vienam otru, un rāda, ka vīra un sievas kopdzīve Viņam ir tīkama.
Tāpēc neiztikt bez šādas kaisles un mīlestības, jo tā nepieciešama laimei un priekam, lai laulība būtu noturīga. Jo bez šīs kaisles ir nepatikšanas: gan miesīgas, tā ka cilvēkam laulība drīz apnīk un tas atsakās paciest kādas ar to saistītas ikdienas neērtības, gan velna radītas, kurš nevar ciest, redzot, ka laulātie draugi sadzīvo īstā mīlestībā, viņš neliekas mierā, iekams rada tiem iemeslu nepacietībai, domstarpībām, naidam un rūgtumam.
Tātad šī ir nepieciešama, bet arī grūta māksla, un vienīgi kristiešiem tā piemīt – patiesi mīlēt savu sievu vai vīru, tā ka viens panes otra trūkumus un nejaušas likstas. Sākumā iet tik labi, ka viņi viens otru aiz mīlestības grib vai apēst. Bet, kad pirmā kaisle un neprāts pāri, tad klāt ir velns, radot tevī apnikumu un laupot visu patikšanu, nepiedienīgi iekārdinot skatīties uz citu pusi. Tas nu īsumā par kaisli un iekāri.
Luters