Pašportrets ar iznīcības simboliem, David BAILLY, 1651, Stedelijk Museum De Lakenhal, Leiden, © Web Gallery of Art
Bet ko sacīsim par Kristus skarbajiem norādījumiem, kas pavēl izraut aci un nocirst roku, ja tā mūs apgrēcina? Vai mums sevi jāsakropļo un jādara sevi par klibu vai aklu? Tādā gadījumā mums būtu jāatņem sev arī dzīvība un jākļūst par pašnāvniekiem. Ja mums jātiek vaļā no visa, kas mūs apgrēcina, tad vispirms man būtu jāizrauj sirds. Bet tas nebūtu nekas cits, kā iznīcināt pašu dabu un Dieva radību.
Atbilde: šeit tu skaidri redzi, ka Kristus šajā nodaļā nerunā par laicīgo kārtību un tās lietām. Teicieni, kas laiku pa laikam atrodami Evaņģēlijā – “aizliedz sevi”, “ienīsti savu dvēseli”, “atsakies no visa” -, nepavisam neattiecas uz pasaulīgo vai laicīgo valstību. Jo kā gan šāda dzīve un valdīšana varētu pastāvēt? Bet tas viss ir sacīts par garīgo dzīvi un garīgām lietām.
Ne ārēji, fiziski vai publiski pasaules priekšā, bet gan sirdī Dieva priekšā – te ir jāizrauj acis un jānocērt rokas, ir jānoliedz sevi un visas lietas. Jo Viņš šeit nemāca, kā valdīt ar dūri vai zobenu un kā dzīvot dzīvi un rīkoties ar mantu. Viņš māca vienīgi par sirdi un sirdsapziņu Dieva priekšā. Tāpēc mums Viņa vārdi nav jāraksta likumu grāmatās vai laicīgā pārvaldē.
Luters