Tev un man ir sacīts: “Ja tu nogalini, tu rīkojies aplami; ja tu uzlūko sievieti ar iekāri, tu rīkojies aplami.” Bet tiesnesim, kas ir amatā, Viņš saka: “Ja tu neliksi sodīt un nenogalināt, pats tiksi sodīts.” Sievai vai vīram Viņš saka: “Ja tu nepaliec pie sava laulātā drauga, tu rīkojies nepareizi.” Tātad abas pavēles paliek spēkā: “Tev būs nogalināt” un “Tev nebūs nogalināt”; “Tev būs iekārot sievieti” un “Tev nebūs iekārot sievieti.”
Jo tu nedrīksti kļūt dusmīgs, nogalināt vai iekārot sievieti, ja tev nav Dieva vārda un pavēles to darīt. No otras puses, ir labi un pareizi dusmoties un iekārot savu sievu, kad tas notiek pēc Dieva vārda un pavēles. Jo Dieva pavēlētais ir kas ļoti atšķirīgs no tā, ko tu dari pats pēc sava prāta.
Tev jāsaprot zvērēšanas aizliegums gluži tāpat kā saprotami iepriekšējie. Šeit Viņš aizliedz “zvērēt pavisam”. Iepriekš Viņš tik pamatīgi aizliedza nogalināšanu, ka pat dusmas sirdī bija aizliegtas, un Viņš noteica tādu vīrieša un sievietes savstarpēju izolāciju, ka tiem bija aizliegts pat skatīties vai domāt ar iekāri vienam par otru.
Mūsu sludināšana izdarītu lielu kaitējumu, ja mēs ar šādiem norādījumiem iejauktos laicīgās pārvaldes vai laulību lietās un sacītu tiesnesim: “Tev nebūs dusmoties, tev nebūs izrādīt un paust savas dusmas”, kā arī ja mēs sacītu laulātajiem: “Jūs nedrīkstat skatīties viens uz otru ar kaisli un mīlēt viens otru.” Tieši otrādi, ir jāmāca viss pretēji un jāsaka: “Tev, tiesnesi, ir jādusmojas un jāsoda; un ikvienam ir nepieciešams laulāts draugs, kuru mīlēt.”
Luters