Kristus ar ērkšķu vainagu, Annibale CARRACCI, 1587, Gemäldegalerie, Dresden, © Web Gallery of Art
Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: aci pret aci un zobu pret zobu. Bet Es jums saku: jums nebūs pretim stāvēt ļaunajam; bet, kas tev sit labajā vaigā, tam pagriez arī otru. Un, kas ar tevi grib tiesāties un ņemt tavus svārkus, tam atdod arī apmetni. Un, kas tevi spiež iet vienu jūdzi, ar to paej divas. Dod tam, kas tevi lūdz, un neatsakies, ja kas no tevis grib aizņemties. (Mt. 5:38-42)
Arī šis teksts ir izraisījis daudz jautājumu un kļūdu praktiski pie visiem teologiem, kas nav spējuši pareizi izšķirt starp sekulāro un garīgo, starp Kristus un pasaules valstību. Un tiklīdz šīs divas tiek sajauktas, nevis skaidri un akurāti nošķirtas, tā vairs nav iespējama pareiza kristietības izpratne.
Līdz šim mēs dzirdējām par to, kā Kristus ar savām runām vēršas pret farizejiem, kuri vadīja cilvēkus pa maldu ceļiem gan mācībā, gan dzīvē un kuri aplam tulkoja un izkropļoja Dieva likumu tādā veidā, kas radīja tikai viltus svētos. Tāpat tas ir šodien. Mācītāju vidū vienmēr ir liels pulks – ja ne vairums – tādu svēto, kuru sprediķos grēks un dievbijība tiek atklāta vienīgi kā ārēji darbi.
Šajā tekstā Kristus necenšas mainīt laicīgās varas pienākumus un autoritāti, bet Viņš māca par to, kas skar ikviena kristieša privāto dzīvi. Kristiešiem nav jātiecas pēc atriebības. Viņiem jādzīvo ar tādu attieksmi, ka, saņemot sitienu pa vienu vaigu, viņi būtu gatavi, ja nepieciešams, pagriezt arī otru vaigu un atturēties no atriebības ne tikai ar dūri, bet arī savās sirdīs, savās domās un ar visu savu spēku.
Citiem vārdiem sakot, Viņš vēlas tādu sirdi, kas nekļūtu nepacietīga, atriebīga un netraucētu mieru. Farizeji bija iedomājušies un centās uzturēt citādāku taisnību. Viņi attaisnojās ar vārdiem no Mozus grāmatas, apgalvojot, ka atriebība un pašaizsardzība ir nepieciešama pret vardarbību, jo ir rakstīts: “Aci pret aci, zobu pret zobu.”
Luters