Kas attiecas uz kristieša dzīvi, tad cilvēks nav pakļauts nevienam citam, bet – tikai un vienīgi Kristum, tam nav pienākumu nedz pret valdnieku, nedz pret kādu citu cilvēku. Tomēr ārējā ziņā, pēc savas miesas un īpašuma, viņam ir saistības un pienākumi pret valdnieku tiktāl, cik tas ieņem kādu amatu vai dzīves aicinājumu, – kā arī vai tam ir māja, sieva un bērni; jo visas tās ir lietas, kas attiecas uz laicīgo pārvaldi.
Šeit cilvēkam ir jādara, ko šī ārējā dzīve no viņa prasa. Ja tam ir māja, sieva, bērni vai kalpi un ja tas atsakās tos uzturēt vai, ja nepieciešams, aizstāvēt, viņš dara nepareizi. Tas viņam neko nelīdzēs, ja tas sacīs, ka ir kristietis un tāpēc viņam jāpamet un jāatsakās no visa.
Tādam ir jāsaka: “Tagad tu esi valdnieka pārziņā. Šeit tavs vārds nav “kristietis,” bet gan “tēvs”, vai “kungs” vai “princis”. Pēc savas iekšējās personas tu esi kristietis; bet attiecībā pret savu kalpu tu esi cits cilvēks, un tev ir pienākums viņu aizstāvēt.”
Redzi, tagad mēs runājam par kristieti attiecībās ar citiem: nevis par viņa kristīgo būtību, bet par viņa dzīvi un tās pienākumiem pret citu cilvēku, vai tas būtu stāvokļa ziņā zemāks par viņu, augstāks par viņu vai līdzās viņam, kā kungs vai kundze, sieva vai bērni, vai kaimiņi, pret kuriem viņam ir pienākumi, ja iespējams, sargāt, aizstāvēt un rūpēties par tiem.
Šeit būtu maldīgi mācīt: “Pagriez otru vaigu, un atdod savu mēteli kopā ar svārkiem.” Tas būtu smieklīgi, kā gadījumā ar traku svēto, kurš ļāva utij viņu apstrādāt un atteicās to nogalināt šo Kristus vārdu dēļ, apgalvojot, ka nepieciešams paciest un nepretoties ļaunumam.
Luters