Ja kāds jautā, vai kristietim jāiet tiesāties un aizstāvēt sevi, tad atbilde ir vienkārša: nē. Kristietis ir tāds cilvēks, kam nav darīšanas ar tāda veida laicīgu esamību un likumu. Viņš pieder valstībai, kur vienīgais likums ir lūgšana: “Piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.”
Šeit galvenais ir savstarpēja mīlestība un kalpošana, pat pret cilvēkiem, kas mūs nemīl, ienīst, sāpina un dara mums ļaunu. Šiem kristiešiem Viņš saka, ka tiem nav jāpretojas ļaunajam, nav jāmeklē atriebība, bet jāpagriež uzbrucējam otrs vaigs.
Ar to ir saistīts jautājums: Vai kristietis var būt laicīga amatpersona, valdnieks vai tiesnesis? Tas nozīmētu, ka divu veidu amati ir apvienoti vienā personā. Bez tā, ka cilvēks ir kristietis, viņš turklāt ir arī princis, kungs, kalps, kalpone vai tiesnesis – tie visi atrodas laicīgās kārtās un amatos, jo viņi ir daļa no laicīgas valsts.
Uz to mēs atbildam: Jā. Pats Dievs ir iedibinājis laicīgu valsti un tās kārtību, un ar Savu vārdu Viņš to apstiprina un cildina. Jo bez tās šī dzīve nebūtu iespējama. Mēs visi esam tajā iekļauti.
Patiesi, mēs esam piedzimuši šai laicīgajā kārtībā, pirms vēl kļuvām par kristiešiem. Tādēļ mums tajā jāpaliek tik ilgi, kamēr dzīvojam virs zemes, taču tikai saskaņā ar mūsu ārējo dzīvi un fizisko esamību. Bez tās nevar iztikt, tāpēc kristietim ir jābūt arī zināmā mērā sekulārai personai.
Luters