Mums ir atļauts izmantot laicīgo kārtību, prasot un panākot taisnību, bet uzmanieties no tā, lai jums nebūtu atriebīgas sirdis. Tas nozīmē, ka tiesnesis drīkst tiesāt un sodīt, un tomēr viņam ir aizliegts nest sirdī ienaidu un atriebību.
Tā ir ierasta parādība, ka cilvēki ļaunprātīgi izmanto savu amatu, lai apmierinātu savus untumus. Taču, kur tas tā nav un mēs vienkārši lietojam likumu aizstāvībai pret vardarbību un ļaunumu, nevis atriebībai, tur mēs nerīkojamies aplami.
Kad sirds ir šķīsta, tad viss ir labi un pareizi. Bīstamība šeit ir tāda, ka ļaunā pasaule līdz ar miesu un asinīm vienmēr meklē tās pašlabumu un vienlaikus no ārpuses cenšas izskatīties jauki, lai noslēptu nelieti, kas ir iekšpusē.
Protams, mums nav jāļauj ikvienam nekaunīgam cilvēkam nikni skraidīt apkārt, darot neģēlības, un klusi to paciest, nekā nedarot. Te mums būtu jāiet likumīgais ceļš, lai sevi aizstāvētu. Citādāk viss, ko varam darīt, ir paciest, ja kāds pret mums izrīkojas netaisni vai agresīvi.
Mums nav jāsankcionē ļaunumus, bet mums jāliecina par patiesību. Pretojoties ļaunumam un varas darbiem, mēs katrā ziņā varam vērsties pie likumīgās kārtības. Tādējādi augstā priestera Annas priekšā Kristus pats piesauca likumu un aicināja uz taisnību (Jņ. 18:23); tomēr Viņš ļāva sevi satriekt, vēršot ne tikai otru vaigu, bet atdodot Sevi visu.
Luters