Kristīga alegorija, Jan PROVOST, 1515, Musée du Louvre, Paris, © Web Gallery of Art
Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: aci pret aci un zobu pret zobu. Bet Es jums saku: jums nebūs pretim stāvēt ļaunajam; bet, kas tev sit labajā vaigā, tam pagriez arī otru. Un, kas ar tevi grib tiesāties un ņemt tavus svārkus, tam atdod arī apmetni. Un, kas tevi spiež iet vienu jūdzi, ar to paej divas. Dod tam, kas tevi lūdz, un neatsakies, ja kas no tevis grib aizņemties. (Mt. 5:38-42)
Šis izšķīrums ļauj mums saprast šo tekstu pareizi: kristietim nav jāpretojas ļaunumam; taču sava amata ietvaros cilvēkam kā sekulārai personai ir jāstājas pretī katram ļaunumam. Tāpat arī namatēvam nav jāpacieš nepakļāvība vai ķildošanās kalpu starpā.
Kristietim nav neviens jāsūdz tiesā, bet tam jāatdod kā svārki, tā mētelis, kad tie viņam tiek ņemti nost. Taču kā sekulārai personai viņam jāizmanto tiesa, lai sargātu un aizstāvētu sevi no naida un agresijas.
Īsi sakot, Kristus valstībā valda iecietība, piedošana un ļauna atmaksāšana ar labu. No otras puses, laicīgā valdīšanā nedrīkst būt nekādas iecietības pret netaisnību, bet drīzāk aizstāvēšanās no ļauna un tā sodīšana, kā arī nepieciešamas pūles sargāt un uzturēt taisnību ikvienam pēc sava amata un aicinājuma.
Luters