Didža Meļķa saruna ar Apustuliskās luterāņu baznīcas (ASV) mācītāju un misionāru Denisu Hilmanu (Dennis Hilman, Apostolic Lutheran Church)
Daudziem baznīcas dzīvē aktīviem nupat kā pagājušā gadsimta 90. gadu sākuma Latvijas luterāņiem Deniss Hilmans ir ļoti labi pazīstams, tādēļ šī intervija pēc apmēram 10 viņa prombūtnes gadiem ir kā jauka atkalredzēšanās. Pārējiem lai tā vienkārši kalpo ieskatam – „kas notiek Krievijā”.
Meļķis: Tu esi interesanta personība, spilgti izteikts sava ceļa gājējs: esi palīdzējis tik daudziem cilvēkiem, organizējis vērienīgus projektus, tomēr, kā pats saki, tev pašam gandrīz nav nekādas laicīgās mantas, un Rīgā tu mitinies nevis viesnīcā, bet gan pie draugiem. Ar ko tu īsti nodarbojies? Kas jūs esat, mister Hilman?
Hilmans: 17 gadus es biju direktora vietnieks un skolotājs kristīgā skolā Kalisā, Somijā. Tai laikā izveidojās arī mans sakars ar Latviju. No 1990. līdz 1997. gadam es viesojos Latvijā 41 reizi.
Meļķis: Biji biežāk šeit, nekā mājās?
Hilmans: Tik traki nebija, bet dažkārt es braucu šurp katru otro mēnesi. Biju ļoti saistīts ar šejienes cilvēkiem un misiju, un man tas ļoti patika. Bet tad 1997. gadā Apustuliskās luterāņu baznīcas mācītājs Brjūss Selīns (Bruce Selin) mani aicināja uz Krieviju, uz Sibīriju. Es šo aicinājumu noraidīju, jo biju aizņemts darbā skolā un šeit Latvijā. Viņiem bija izveidojies kontakts ar kādiem krieviem Jekaterinburgā, kuri bija dabūjuši kādu „Kristīgā mēnešraksta” (Christian Monthly) izdevumu, ieinteresējušies un uzrakstījuši redakcijai vēstuli, ka gribētu, lai pie viņiem atbrauc kāds mācītājs. Patiesībā jau Jekaterinburga nav Sibīrijā, bet tikai viņpus Urāliem, tāpēc tas tā šķiet. Nu, un Brjūss aicināja, lai es turp aizbraucu, bet es liedzos.
Bet Dievam ir īpatnēji veidi, kā īstenot Savu prātu. Brjūss galu galā mani pierunāja vienkārši aizbraukt viņam līdzi un paskatīties. Tā nu mēs 1997. gadā turp aizbraucām. Pārāk gludi tur negāja, bija arī dažas problēmas.
Meļķis: Tikai dažas?
Hilmans: Jā, dažas un tad vēl dažas, tad – vēl dažas. Galu galā mēs atbraucām atpakaļ, un Brjūss nolēma atkal doties turp pēc gada, lai redzētu un galīgi izlemtu, vai vajadzētu tur sākt misiju. Un tieši 1998. gadā Dievs man ļoti spēcīgi lika saprast, ka vēlas, lai es būtu un paliktu Jekaterinburgā.
Meļķis: Tu pazaudēji Amerikas pasi?
Hilmans: Nē. (Pasmejas.) Man tā ir aizvien, es esmu Amerikas pilsonis. Bet tas Dieva aicinājums bija tiešām spēcīgs. Es vienmēr pēdējo vārdu tādiem lieliem lēmumiem atstāju sievas ziņā, jo es viņai ļoti uzticos.
Meļķis: To varētu saukt par senu un labu vikingu tradīciju – svarīgākajos jautājumos konsultēties ar sievām.
Hilmans: Lūk, un es domāju tā: iešu mājās, pastāstīšu sievai šo dullo stāstu, kā Dievs mani ir aicinājis uz Jekaterinburgu, viņa teiks, ka es esmu traks, un tā tas viss beigsies. Bet notika tā, ka es kādā speciāli izraudzītā rītā, kad mājā bija kluss un mierīgi, viņai pastāstīju to Jekaterinburgas stāstu, un viņa atbildēja: jā. Viņa teica, ja tas šķiet Dieva prāts, tad mums ir jābrauc. Tā nu es iesniedzu skolā atlūgumu, un pēc sešiem mēnešiem 1999. gada janvārī pārcēlos uz Jekaterinburgu, lai sameklētu dzīvokli un izpētītu, kur un kā labāk sākt misiju.
Martā es aizbraucu atpakaļ uz Somiju pēc sievas Birgitas un dēla Marko. Sievai gan pietika ar diviem mēnešiem, lai kļūtu skaidrs: Krievijā dzīvot viņa vienkārši nespēj. Tas gan nemainīja viņas attieksmi pret manu darbu. Viņa vēlējās, lai es to turpinu un vienkārši šad un tad atbraucu mājās uz Somiju, kur viņa aizvien dzīvos un gādās par mūsu ģimeni. Tā tas arī ir bijis pēdējos apmēram septiņus gadus: es dzīvoju Krievijā divus, trīs mēnešus pēc kārtas, tad mēnesi Somijā.
Meļķis: Vai Krievijā nav arī legāli ierobežojumi, cik ilgi ārzemnieks tur drīkst uzturēties?
Hilmans: Vienu gadu no vietas. Tad ir kādu laiku jāpadzīvo citur.
Es sāku misijas draudzi Jekaterinburgā. Sākumā bijām seši cilvēki.
Meļķis: Atvaino, kādas baznīcas misija tā ir? Amerikas Apustuliskās luterāņu baznīcas?
Hilmans: Jā, un mēs sadarbojamies arī ar Krievijas luterisko baznīcu.
Tātad sākumā mēs bijām tikai seši cilvēki. Varbūt tu atceries, ka man patīk misija cietumos?
Meļķis: Nu…
Hilmans: (Pasmejas.) Es sāku misiju arī kādā nepilngadīgo zēnu cietumā, un šis darbs gadu gaitā izvērsās par kaut ko ļoti pārsteidzošu. Ļoti daudzi jaunieši nāca pie ticības, viņi ārkārtīgi dzīvi uztvēra grēku piedošanas Evaņģēliju, vēsti par atgriešanos un jaunpiedzimšanu Jēzū Kristū.
Drīz vien mēs Jekaterinburgā sākām organizēt arī centru bērniem invalīdiem. Paralēli tam – arī patversmi ielu bērniem: zēniem vecumā no 6 līdz 17 gadiem. Es apmeklēju arī kādu bērnu namu. Drīz vien mūsu draudze no sešiem cilvēkiem pieauga līdz 60.
Meļķis: Vai tu viņiem arī sprediķo krieviski?
Hilmans: Jā. Jau 1999. gada septembrī es tiku ordinēts par mācītāju. Visas kalpošanas, kurās biju iesaistīts, skaitliski pieauga. Mēs sākām kalpot arī speciālā sieviešu cietumā Ņižņijtagilā, kur ir ieslodzītās ar maziem bērniem vai vēl tikai gaidībās.
Viens no puišiem, kas cietumā bija nācis pie ticības, pēc atbrīvošanas mani aizveda uz savu ciemu. Tur viņš mani iepazīstināja ar savu draugu, un tas savukārt mani ielūdza mājā pie savas ģimenes. Mēs viņu mājā sākām noturēt Bībeles stundas, un tas izvērtās par veselu atdzimšanas kustību, kas izpletās pa pieciem apkārtējiem ciemiem. Jo abu šo zēnu ģimenes nāca pie ticības un arī viņu radi. Tur bija daudzas kristības. Lūk, apmēram to es pēdējā laikā esmu darījis. Arī sieva šad un tad atbrauca ciemos, bet ilgstoši dzīvot viņa tur nespēja.
Meļķis: Šķiet, es viņu saprotu.
Hilmans: Jā, un kādam ir jārūpējas arī par mūsu pašu ģimeni. Mums Somijā ir četri bērni un nu jau arī 10 mazbērni. Vecmāmiņai ir ko noņemties.
Mani pašu un manu dzīvošanu Krievijā uztur mūsu baznīca. Tas tiešām ir aizraujoši – kā tā cietuma misija pārauga ciemu misijā, kā mūsu draudze izauga, kā visi tie cilvēki ir mainījušies. Tas puisēns, kas mūs ieaicināja savās mājās, tolaik bija tikai 13 gadu vecs, un viņš sākumā man teica: „Jūs te varat noturēt savas Bībeles stundas, bet ziniet, ka man ir tikai viens Dievs, un Viņa vārds ir Allāhs.” Es teicu: okei, man arī ir tikai viens Dievs, tā kā mēs savā ziņā esam kviti. Bet jau dažu dienu laikā šis musulmaņu puika nāca pie ticības Kristum un tika kristīts. Arī viņa brālis. Viņa māte, kura bija alkoholiķe un dauzījās apkārt, dzerdama un dzīvodama netiklībā, atgriezās mājās. No ieslodzījuma atgriezās arī viņa tēvs, kas atmeta savu kādreizējo dzeršanu un noziedzību. Viņiem sekoja daudzi viņu radi. Tas ir interesanti, ka tam visam sākums bija viens puika – cietumnieks .
Meļķis: Izklausās traki – islāms, alkoholisms, cietumi…
Hilmans: Zini, bet Dievs ir traks. Viņš dara trakas lietas. Viņš ir brīnišķīgs. Man ir daudzi brīnišķīgi, spēcinoši stāsti, kā Dievs mūs ir vadījis. Mūsu Jekaterinburgas draudzē ir ļoti daudz jauniešu. Reiz pat gadījās, ka vecāka kundze, kura bija sākusi nākt, teica: es pie jums jūtos vientuļi, jo šeit nav daudz vecu ļaužu. Tas ir tiešām interesanti, jo citās baznīcās galvenokārt ir babuškas.
Šis laiks lielā mērā ir bijis itin kā Apustuļu darbu laiks. Un tur, kā jau tu zini, ir arī grūtības. Ir cilvēki, kas pretojas, ir tādi, kas mēģina no tevis izdabūt naudu. Man tā gadījās, kad Jekaterinburgā viens cilvēks no baznīcas gribēja „iztaisīt” sev biznesu. Kad tas neizdevās, viņš mani šantažēja un dara to aizvien. Jo es, protams, viņa ieceri nepieļāvu.
Kad Jekaterinburgā sākās šīs nepatikšanas, es kopā ar Brjūsu un mūsu misijas vadītājiem nolēmu, ka gan jau pēc manas kalpošanas ir vajadzība arī citviet Krievijā. Varbūt tās grūtības bija zīme, ka man vajag darboties arī kur citur? Es devos uz Rževu netālu no Tveras un palīdzēju tur dibināt draudzi. Pēc tam to pašu darīju Tulā. Nākamā manas misijas vieta bija Iževska.
Meļķis: Viņi tur ražo motociklus.
Hilmans: Jā, un Kalašņikova automātus. Un Iževskā mums atkal izveidojās draudzes gan pilsētā, gan ciemos. Vienā no Iževskas tuvējiem ciemiem mums tagad ir arī jauna luterāņu baznīca, kuru uzbūvēja brīvprātīgie no Somijas. Varētu teikt, ka man jo sevišķi siltas jūtas ir tieši pret šiem Krievijas ciemiem. Man šķiet, ka Jēzus bieži vien bija ciemos un kalpoja cilvēku vajadzībām – slimajiem un cietējiem. Man tas šķiet īstais darbs ko darīt. Mani tas ļoti aizrauj.
Meļķis: Vai ir arī kādi jauni mācītāji no vietējiem?
Hilmans: Jā, Jekaterinburgā es skoloju vienu jaunu puisi, savi mācītāji ir arī Tulā, Rževā un Iževskā.
Meļķis: Izklausās ļoti cerīgi.
Hilmans: Tā arī ir.
Meļķis: Un viņi noteikti labāk par tevi tiek galā ar vietējiem šantāžistiem.
Hilmans: Tas tiesa. Bet zini, tā šantāža pašlaik ir ieguvusi jaunu un savdabīgu aspektu. Proti, jūlijā beidzās mans Somijas atvaļinājums un es braucu atpakaļ uz Krieviju. Biju vilcienā uz Viborgu jau uz pašas robežas un aizsūtīju sievai īsziņu: „Esmu atpakaļ Krievijā, viss ir labi.” Bet vilciens nez kādēļ nekustējās no vietas. Es redzēju, ka kaut kādas amatpersonas formās skraida pa vilcienu, līdz beidzot kāds no viņiem pienāca pie manis, un viņam rokā bija mana pase.
Meļķis: Ak vai! Kā viņš to dabūja?
Hilmans: Krievijas vilcienos ir tāda kārtība, ka viņi savāc pasažieru pases. Viņš lika man sekot uz staciju. Es jautāju, kas par lietu, bet viņi man neko nepaskaidroja. Viens no ierēdņiem tikai noteica: „Ir neliela problēma ar jūsu vīzu.” Ar vīzu? Man ir vīza uz visu gadu, un visi ielūgumi kārtībā! Viņš vēl jautāja: „Vai jūs esat reliģisks darbinieks?” Es atbildēju apstiprinoši. „Man jāsazinās ar Maskavu,” viņš teica. Tā viņš arī izdarīja, un Maskavā viņam teica sūtīt mani atpakaļ uz Somiju. Tā viņi mani atstāja uz Somijas robežas bez kādiem paskaidrojumiem. Vien teica, lai aizejot uz Krievijas vēstniecību. Tur, protams, arī nekādi paskaidrojumi nesekoja.
Pēc tam es ziņās lasīju, ka dažiem citiem somiem un amerikāņiem arī ir radušās problēmas ar Krievijas vīzām. Nu, man jau šķiet, ka tam vīrietim, kas mēģināja mani šantažēt, šai manā gadījumā noteikti ir bijusi sava teikšana. Un, lūk – es esmu Latvijā! Un tas ir saviļņojoši. Jo deviņus gadus man nav bijusi neviena izdevība atkal šurp atbraukt.
Meļķis: Šis tas droši vien ir mainījies.
Hilmans: Ir gan, un to jau varēja paredzēt. Man patīk pārmaiņas, un tādas nemitīgi notiek arī Krievijā. Tā vien šķiet, ka pārmaiņas vispār ir vienīgais, kas tur vispār notiek. (Pasmejas.) Vienīgais, kas Krievijā ir pastāvīgs, ir nepastāvība.
Meļķis: Tas varbūt nav slikti. Manas atmiņas par agrāko laiku Krieviju ir drūma, pelēka nemainība. Nekas nenotiek, viss tikai palēnām brūk.
Hilmans: Nē, tagad ir ļoti daudz pārmaiņu. Viņiem patīk mainīties. Viņi bieži vien kaut ko maina vienkārši pašu pārmaiņu dēļ. Likumi mainās nemitīgi. Man šķiet, ka tas ir vēl staļinisma mantojums, jo tolaik ar tādu mainīgumu viņi turēja ļaudis nedrošībā. Nekad nevarēji būt drošs par to, kas īsti notiek. To es domāju, sakot, ka Krievija mainās.
Protams, dažas lietas Krievijā nemainās nekad. Tie ikdienas sīkumi mainās. Bet man tiešām ir sajūta itin kā Apustuļu darbu laikos – ka es esmu pastāvīgā cīņā, karā. Un tā jau arī ir: mēs esam Jēzus darba priekšējās līnijās.
Labi, bet tagad es esmu šeit, un man tas ārkārtīgi patīk. Tā jau ir, ka tiem ļaudīm, kuri tev maitā dzīvi, reizēm nākas teikt paldies, jo tā viņi ir tev sagādājuši kaut kādas citas iespējas. Jā, man nav nekādu iekrājumu vai īpašumu ne Krievijā, ne kur citur, bet tas dod brīvību ar labu prātu darīt to un tur, kur nu tobrīd man nākas būt.
Meļķis: Un labi, ka tev vienmēr ir iespējams drošs patvērums pie Birgitas.
Hilmans: O, jā – tas ir labi, ka viņas nav Krievijā! Tad mums nebūtu mājas Somijā, nebūtu mājas arī Krievijā, vispār nekā nebūtu.
Meļķis: Vienudien jūs ar koferīšiem būtu uz Somijas–Krievijas robežas. Ne vilciena, ne vīzas. (Deniss pasmejas.)
Meļķis: Bet tu droši vien esi pilns vēl ar citiem jaukiem stāstiem un pēdējo gadu atmiņām.
Hilmans: Iespējams, ka man tīri cilvēciski tuvākais ir stāsts par Pelikāna centru bērniem invalīdiem. Tas ir sevišķi tuvs manai sirdij. Kad mēs pirmoreiz aizgājām uz šo māju, tās bija drupas – ne grīdu, ne kā cita. Bija tikai viena sieviete, kurai bija šī vīzija – veidot palīdzības centru bērnu invalīdu ģimenēm. Bet viņai nekā nebija, tikai šīs drupas, kas viņai bija piešķirtas. Amerikāņi mums palīdzēja pavisam nedaudz, pārsvarā tā bija šīs sievietes uzņēmība un dedzīgums, kas to visu paveica. Un tagad mums ir brīnišķīgs, skaists un mūsdienīgs trīsstāvu nams! Tur pulcējas 150 bērnu ar piederīgajiem.
Es pats Pelikāna centrā darbojos ne tik daudz ar bērniem, cik ar viņu vecākiem. Jo, piemēram, šo bērnu mātes līdz tam bija mājās slēpušās un kaunējušās no sava likteņa. Viņas lielākajā vairumā arī nespēj strādāt, jo nevar atstāt bērnus vienus. Vīri līdz ar bērnu invalīdu piedzimšanu parasti ģimeni ir pametuši. Un nu šīs vientuļās mātes jūtas tā, it kā tas viss būtu viņu vaina, it kā viņas būtu nicināmas un nekam nederīgas niecības. Šīs sievietes nākas stiprināt un mācīt Jēzus vārdos, ka Viņš mīl bērnus, cildina tos un liek par piemēru visiem pārējiem, jā – ka viņu bērni līdz ar Jēzus žēlastību ir pati Dieva valstība.
Šīs mātes pamazām ir atkopušās un sākušas šo to darīt – taisīt rotaļlietas un tamlīdzīgi, ko mēs sūtam uz Ameriku pārdošanai draudzēs. Tā viņām ir kaut vai kāda iespēja ne tikai saņemt, bet arī dot. Viņas izstrādā tiešām brīnišķīgus rokdarbus, un tādējādi pašas zināmā mērā nodrošina savu centru.
Meļķis: Jūs to nosaucāt par Pelikāna centru tādēļ, ka tas ir Kristus simbols – mītiskais pelikāns, kas baro trūkumā nīkstošos putnēnus ar miesu no savām krūtīm?
Hilmans: Tieši tā. Tāds, lūk, stāsts. Cits varētu būt par to sešpadsmitgadīgo zaglēnu, kas nokļuva cietumā. Braukdams uz Ameriku, es paņēmu līdzi sarakstu ar to zēnu vārdiem, kuri cietumā bija nākuši pie ticības, un lūdzu draudzes cilvēkiem izvēlēties kādu no šiem vārdiem un zēniem, par kuru lūgt. Kāda amerikāņu ģimene izvēlējās šo zēnu. Tā ir man tuva ģimene, un es zinu, ka viņi visi to darīja ļoti sirsnīgi. Lūk, un tas arī bija tas puisis, kas, iznākdams no cietuma, mani ataicināja uz savu ciemu, uz manu pirmo misiju ārpus Jekaterinburgas. Tā tas viss sākās.
Mana misija cietumā gan ir arī ļoti skumdinoša. Jo šie puikas, kas nāk pie ticības, protams, grib tikt kristīti. Un cietumā ir pareizticīgo priesteris, kas tur par tādām lietām kā reliģiskā darbība ir atbildīgs. Pats gan viņš tur neko nedara, un arī šos zēnus nekrista. Un to es nespēju saprast. Labi, ja viņš to nedara, kādēļ to nevar ļaut darīt citam?
Un tad tur vēl ir arī pirmstiesas cietums, kurā zēni pavada tikai dažas nedēļas vai mēnešus. Daudzi no viņiem kāri atveras Evaņģēlijam, bet tad viņi pazūd tai sistēmā pa visu Krieviju, un es vairs nespēju viņiem izsekot līdzi.
Bet brīnišķīgi ir tas, ka pēc tam es viņus reizēm satieku citos cietumos vai uz ielām, un viņi vienmēr skriešus man nāk klāt uz sauc: „Mācītāj Deniss! Mācītāj Deniss! Es nekad neaizmirsīšu, kā jūs uzlikāt man rokas un svētījāt mani ar grēku piedošanu!” Es nezinu, kur ir vairums šo zēnu, bet tie, kurus esmu atkal saticis, ir bijuši par liecību viņu ticības noturībai. Tās ir brīnišķīgas tikšanās reizes.
Meļķis: Jā, tas ir labs veids, kā skatīties uz savu mācītāju. Kādreiz man tas palīdzēja, ka uz mācītāju ir jāskatās nevis kā uz cilvēku, kurš zina manus grēkus, bet gan kā uz cilvēku, kurš man ir pasludinājis piedošanu.
Hilmans: Tā gan. Faktiski šis te viss ir tāds kā iznākums īpatnējam gadījumam. Man bija 19 gadu, kad Dievs man atklāja kādu vīziju: ka man būs jākalpo ar Viņa vārdu Krievijā. Mani tas pamatīgi izbrīnīja. Es tolaik Amerikā studēju universitātē, un sāku apmeklēt arī krievu valodas kursu. Mēs grupā bijām tikai četri studenti. Es vienu gadu pamācījos, un nekas nenotika. Tad es nospriedu, ka tas varbūt ir bijis pārpratums. Es pamācījos vēl gadu, un atkal nekas sevišķs nenotika. Tad es vienkārši pārtraucu krievu valodas studijas. Sevišķi daudz iemācījies es nebiju – alfabētu, nedaudz rakstīt un tulkot. Tā bija vēl vecā metode, kad mācījās gramatikas likumus, rakstīja, bet praktiski neko svešvalodā nerunāja.
Meļķis: Kad tu sāki braukt uz Latviju, šo to no krievu valodas tu tomēr jau zināji.
Hilmans: Jā. Pirmo reizi mani šurp ar vilkšanu atvilka Jouko Talonens. (Pasmejas.) Es esmu labs Jēzus sekotājs – es vienmēr vispirms saku „nē”. Bet tad es pārdomāju. Un pirmajā vakarā šeit, Latvijā, notika divas lietas. Viesnīcas hallē es ievēroju kādu jaunu cilvēku, kas, kā man likās, pazīst kādu no mūsu grupas. Es jautāju, kas tas ir par cilvēku, un viņi teica, ka tas ir kāds krievs. Es nekad mūžā nebiju redzējis dzīvu krievu! Es mēģināju ar viņu sākt runāties, un sapratu, ka neatceros neviena vārda. Mēs pēc tam braucām ar autobusu uz baznīcu, un es uztraucos, ka viņš mūs pavadīs līdz pieturai un pazudīs un līdz ar to arī mana iespēja beidzot iepazīties ar īstu krievu. Un tad pienāca tas autobuss, un es atcerējos vienu krievu vārdu. „Avtobus,” es viņam lietpratīgi teicu. „Da, i mašina tože,” viņš man atbildēja. Tā pie manis atkal sāka atgriezties mana snaudošā krievu valoda.
Tai vakarā mēs bijām Rīgā Jēzus baznīcā. Tur ir tāda brīnišķīga Jēzus statuja. Es sēdēju tās pakājē, un tieši tad, kad pienāca mana kārta runāt, es pēkšņi ieraudzīju to pašu vīziju, kuru biju redzējis senāk – pirms 27 gadiem. Tolaik Latvija vēl aizvien bija PSRS sastāvā. Praktiski tas nozīmēja – Krievija. Un te nu es biju. Tas mani ārkārtīgi saviļņoja.
Meļķis: Tātad Latvijai tavā dzīvē ir bijusi tāda loma, ka tā uz kādu laiku ir izrādījusies tev kā liktenīgā Krievija. (Deniss smejas.) Tu gan šeit uzturējies labu laiku arī pēc tam, kad PSRS neatgriezeniski sabruka. No tā laika tāds visacīmredzamākais iznākums laikam ir Kristīgā tautas augstskola Usmā. Vai tā aizvien darbojas?
Hilmans: Jā. Tā ir otrā skola, kuras veidošanā esmu piedalījies. Amerikā 1974. gadā es nodibināju skolu grūti audzināmiem zēniem. Tā aizvien darbojas. Tajā mūsdienās mācās 500 jauniešu ar uzvedības problēmām. Nākamā ir Usmā, un nu arī trešā – Pelikāna centrs Jekaterinburgā. Man patīk darboties bērnu labā. Manuprāt, tieši to Jēzus no mums sagaida.
Latvijā es arī lasīju lekcijas par komunikāciju. Atceries?
Meļķis: Jā, protams. Tas bija LELB Konsistorijā.
Hilmans: (Pasmejas.) Jā, daudzi aizvien tās atceras.
Meļķis: Vienu mācību no tām pilnīgi noteikti esmu iegaumējis arī es. Proti, nevis teikt, ka tas otrs sarunas biedrs ir nejēga, bet gan pastāstīt, kā tu jūties. Tas reizēm ir noderējis – prasme pateikt arī ne pārāk patīkamas lietas pozitīvā veidā.
Hilmans: Ak, tu nemaz nezini, cik priecīgs es esmu atkal šeit būt! Es esmu pazaudējis visus savus kontaktus un telefona numurus, bet, paldies Dievam, mums ir Jouko Talonens, un viņam kā jau vēsturniekam viss ir saglabāts.
Meļķis: Viņš aizvien šad un tad atbrauc un, manuprāt, dara brīnišķīgu darbu, uzmundrinādams un mudinādams tuvākus un tālākus cilvēkus uz Baltijas baznīcas vēstures pētniecību.
Bet tavs darbs Krievijā, un visi tā jaukie tā augļi… Vai esi tur vēl sastapis kādu tev līdzīgu entuziastu?
Hilmans: No ārzemniekiem ne. Man ir saskare tikai ar pašiem krieviem. Es neesmu sadarbojies ne ar kādām lielām amerikāņu vai kādu citu misijas organizācijām. Man nav tādu lielu un skaistu mērķu kā citiem. Es vienkārši… mēģinu būt par piemēru, mēģinu izdzīvot to ticību, kuru Kristus man ir devis.
Meļķis: Tu esi dzīvojis Krievijā ilgāku laiku. Kādi ir tavi secinājumi un prognozes? Vai ir kaut kas vispārināms?
Hilmans: Tas viss noteikti ir daudzsološi. Un man tagad ir prieks, ka tur viss gluži labi notiek arī bez manas klātbūtnes. Šovasar man bija sarunāts, ka es izvadāšu trīs nedēļas garā ceļojumā pa Krieviju desmit cilvēku grupu – gados jaunus amerikāņus, kas ir ļoti ieinteresēti tur notiekošajā. Man viņi bija jāsagaida Maskavā tieši pēc tam, kad mani nelaida pāri robežai. Es biju ļoti uztraucies. Bet viss notika ļoti labi arī bez manis. (Pasmejas.) Turklāt mūsdienu saziņas līdzekļi – mobilais telefons un internets – ir vienkārši pasakaini rīki.
Kad es ierados Krievijā, apkārt aizvien bija bezcerības sajūta. Tieši tolaik bija notikusi banku krīze, rublis bija neiespējami devalvējies. Šķita, ka dzīve nekad vairs neuzlabosies. Bet mūsdienās sevišķi jau Jekaterinburgā, kas ir trešais lielākais ekonomiskais centrs pēc Maskavas un Sanktpēterburgas, viss plaukst un zeļ. Ja ir nauda, var nopirkt jebko.
Protams, Krievijā atšķirība starp lielpilsētām un lauku ciemiem ir pilnīgi neiedomājama. Neticama. Un šo ciemu Krievijā ir tik daudz! Maskava ir bezmaz vai bagātākā pasaules pilsēta. Katrā ziņā tā ir dārgākā pilsēta. Un vienkāršie krievi no laukiem savā galvaspilsētā burtiski nevar atļauties nopirkt tasi kafijas.
Cerības gaisotne Krievijā mūsdienās ir tā kā pieaugusi, tomēr ļoti daudz ir tās pašas vecās rezignācijas. Lai gan es redzu un saku, ka kļūst labāk. Pamazām vien cilvēki tomēr pelna aizvien vairāk un atļaujas vairāk. Protams, tas nav salīdzināms ar Latviju. Jūs te esat kādu gaismas gadu viņiem priekšā. Es šajās dienās biju, piemēram, Baldonē. Nu, tā aizvien ir tā pati Latvija, nav nekā dramatiski atšķirīga no Rīgas. Bet ja tu aizbrauktu tikpat tālu ārpus Jekaterinburgas, tad atrastos pilnīgā nabadzībā. Tā kā zināmai rezignācijai, protams, ir iemesls. Vecajiem, nabagajiem un slimajiem tur ir ļoti grūta dzīve. Tieši tāpēc es gribēju to bērnu invalīdu centru, jo viņu situācija ir gauži skumja.
Meļķis: Kā viņi uz to reaģē? Es saprotu – cilvēki ir ļoti priecīgi kaut ko saņemt gan materiāli, gan emocionāli. Bet kāds ir tā iznākums? Vai mainās kādas viņu attieksmes?
Hilmans: Jā, mainās. Lai gan ir arī pietiekami daudz nepatīkamu gadījumu. Skumjākais laikam gan ir tas, ka ļoti daudz cilvēku nespēj tikt galā ar pašu naudas konceptu. Viņi ir dzīvojuši galējā nabadzībā, un kad viņi sajūt tikai naudas smaržu vien, tad paliek dulli. Tas mani ir skumdinājis visvairāk.
Meļķis: Kāds ir dzīves līmenis? Vai aizvien par vienu dolāru var dzīvot veselu nedēļu?
Hilmans: Nē. Pašlaik par dolāru var nopirkt apmēram 26 rubļus. (Minstinās.) Zini, ir ļoti īpatnēji – es nespēju tās lietas salīdzināt. Kad es dzīvoju Krievijā, tad es rēķinu cenas rubļos. Dažkārt taksometrā vai kur citur, redzot, ka esmu ārzemnieks, viņi man pasaka cenu dolāros, un es atbildu: „Nē, nē – sakiet man to rubļos!” Nu redzi, es neesmu tas labākais salīdzinātājs un analītiķis.
Un vispār – es esmu dzimis Kanādā, studējis Amerikā un esmu ASV pilsonis, lielāko dzīves daļu esmu nodzīvojis Somijā, daudzus gadus Krievijā un nedaudz Latvijā. Esmu ceļojis pa visu pasauli. Cilvēki man reizēm jautā: kur man vislabāk patīk būt?
Meļķis: Un ko tu atbildi?
Hilmans: Tur, kur es šobrīd esmu. Zini, vakar man viens prasīja kādu kontakta adresi Jekaterinburgā, un es pēkšņi atskārtu, ka nevienu tādu no galvas neatceros! Jo es biju Latvijā, es domāju par latviešu vārdiem un adresēm. Tāds nu es esmu – es pilnīgi iegrimstu tai dzīvē, kuru šobrīd dzīvoju. Un es bez īpaša uzaicinājuma arī nesalīdzinu. Ja es tiektos salīdzināt, es Krievijā vienkārši nespētu dzīvot. Es dzīvoju viņu apstākļos un pēc viņu nosacījumiem.
Tu prasīji par vispārinājumiem. Zini, man ļoti patīk krievu emocionalitāte, jo arī es esmu emocionāls. Man patīk, ka mani krievu draugi savas jūtas izrāda. Droši vien vairāk par latviešiem.
Meļķis: Un noteikti vairāk par somiem.
Hilmans: (Smejas.) Noteikti. Bet somi man ir teikuši: nekad neuzticies krievam. Un zini, tajā ir daļa patiesības. Krievi ir ļoti mainīgi. Pat labākie draugi. Ja viņi ir teikuši, ka atnāks tad un tad, tu nekad nevari būt drošs, ka tas tiešām tā notiks.
Meļķis: Laikam gan tikai kapitālisms spēj pēcpadomju laika cilvēkiem iemācīt cienīt savu un svešu laiku. Nu, varbūt kapitālisms kopā ar protestantismu.
Hilmans: Jā. Tas ir traki, ka tāda lieta kā atbildības sajūta tur šķiet neeksistējoša. Pat ja kaut kas ir sarunāts, ja vien atgadās kaut kas cits, viņi vienkārši neierodas un pat neuzskata par vajadzīgu to kaut kā paskaidrot. Šis mainīgums ir mana lielā problēma Krievijā. Vienam no saviem mācītājiem es reiz teicu: „Es savā draudzē gribu KĀRTĪBU!” Un viņš man atbildēja savā zemajā balsī: „Krievijā nav tādas lietas kā kārtība.”
Meļķis: Tas ir tā kā Āfrikā, par ko esmu dzirdējis, ka tur pasākums sākas tad, kad nu visi ir sanākuši. Var jau arī tā.
Hilmans: Mana pieredze Āfrikā bija cita. Tur draudzes ļaudīm uz baznīcu bija jānāk ar kājām pat divas un trīs stundas, bet, kad sākās dievkalpojums, viņi vienkārši aizslēdza durvis. (Smejas.)
Meļķis: Varbūt, lai neviens neaizmūk?
Hilmans: Nē, drīzāk gan, lai nelaistu nevienu iekšā. Varbūt tas bija konkrētās draudzes veids, kā tikt galā ar šo afrikāņu laika izpratni. Daudzi bija krietnu stundu iepriekš, un tad bija lielā dziedāšana, bet vienpadsmitos durvis tika aizslēgtas. Manā Jekaterinburgas draudzē ir gadījies, ka vienpadsmitos ir ieradies tikai viens vienīgs cilvēks! Pēc pusstundas jau ir 40.