Jauneklīgais Dāvids, ANDREA DEL CASTAGNO, 1450, National Gallery of Art, Washington, © Web Gallery of Art
Redzi, kā Dieva vārds iet savu ceļu. Tas izaicina visu pasauli. Tas sniedzas līdz pat kungiem un valdniekiem, un ikvienam citam, nosodot un nolādot visu viņu dzīvesveidu, – to neklājas sludināt ne tev, ne man kā individuālam kristietim, ja vien mēs neatrodamies Dieva vārda sludinātāja amatā un mācīšanas uzdevumā.
Dāvids (Ps. 2:10,11) uzdrošinās to darīt. Viņš liek visiem kungiem domāt un pazemoties, parādīt cieņu Kristus mācības priekšā, viņiem jāļauj sevi pārmācīt un pamācīt. Citādi viņi tūdaļ tiks nolādēti un nodoti velnam. Es neuzdrīkstētos tā sludināt.
Taču tieši tā Dieva vārds iet savu ceļu. Tas satriec lielos un varenos kalnus ar saviem zibeņiem, pērkoniem un vētrām, tā ka tie ir vienos dūmos. Tas satriec visu, kas liels, lepns un nepaklausīgs, kā sacīts 29. psalmā. Bet no otras puses, tas arī ir kā auglīgs lietus, kas apslaka, samitrina, dēsta un stiprina it visus izkaltušos stādus, kas ir vāji un slimīgi.
Luters