Kristus izdzen naudas mijējus, GIOTTO di Bondone, Cappella Scrovegni (Arena Chapel), Padua, © Web Gallery of Art
Tad nu rodas jautājums: Kas būtu sakāms par to, ka Svētie Raksti bieži runā par svētiem vīriem, kas nolād savus ienaidniekus – pat Kristus un Viņa apustuļi tā rīkojas? Vai to sauc par savu ienaidnieku svētīšanu? Vai kā gan es varu mīlēt pāvestu, ja katru dienu man nākas viņam pārmest un to apsūdzēt – un arī pamatoti?
Atbilde, runājot vienkāršiem vārdiem, ir šāda: Esmu bieži sacījis, ka mācītāja amats nav mūsu pašu, bet gan Dieva amats. Un, kas pieder Dievam, to mēs nedarām paši; bet Viņš pats to pilda caur Dieva vārdu un mācītāja amatu, un tā ir Viņa paša dāvana un darbs. Jāņa evaņģēlijā 16:8 ir rakstīts, ka pārliecināt pasauli ir Svētā gara amats un darbs.
Bet, lai Viņš to pārliecinātu, Viņš nevar tēlot liekuli vai glaimotāju un sacīt, ko tā vēlētos dzirdēt. Viņam ir šī pasaule skarbi jānosoda un tai jāuzbrūk – gluži kā Kristus izsaucas “Bēdas!” farizejiem (Mt. 23), vai kā Pāvils saka Elimam: “Ak, tu velna bērns, visas viltības un blēdības pilns, visas taisnības ienaidnieks!” (Ap.d. 13:10), vai kā Stefans saka smagus un asus vārdus augstajiem priesteriem (Ap. 7:51-53); un īpaši kā Pāvils (Gal. 1:8) sakrauj visus vienā kaudzē un ikvienam saka anatema, t.i. izslēgts, nolādēts un nosodīts elles dziļumos, kas nesludina skaidru ticības mācību.
Luters