Luterāņu mācītājs Filips Jākobs Špēners 1675. gadā publicēja grāmatu Pia Desideria (“Dievbijīgās vēlmes”).Ļoti nedaudzas no luterāņu mācītāju sarakstītajām grāmatām turpmākajā baznīcas vēstures gaitā ietekmes ziņā spējušas līdzināties šai grāmatai. Pia Desideria publicēšana vispārēji tiek uzskatīta par piētisma kustības sākumu.
Iespējams, ka šīs grāmatas 300 gadadienas sakarā ap 1975. gadu un līdz pat mūsdienām piētisma pētniecība ir kļuvusi populāra. Pēdējās desmitgadēs par šo tēmu ir publicētas ļoti daudzas grāmatas. Arī Viskonsīnas evaņģēliski luteriskās sinodes (VELS) teoloģiskajā izdevumā Wisconsin Lutheran Quarterly 1985. gadā ir publicēti vairāki raksti par šo tēmu.
Bet kas ir piētisms? šis termins bieži vien tiek lietots, pat īsti nesaprotot, ko tas nozīmē. To gan ir samērā grūti definēt, jo vēstures gaitā piētismam ir bijušas dažādas izpausmes atkarībā no laika, vietas un tā praktizētāju personības. Daudz kas piētismā ir bijis labs, bet daudz kas – slikts.
Tomēr ir svarīgi saprast piētismu un tā īpašības, jo dažas no mūsu VELS vēsturiskajām saknēm arī iesniedzas mēreni piētiskā vidē. Arī tas ir tiesa, ka katrā no mums dzīvo Vecais ādams, kurš ir piētists šā vārda sliktākajā nozīmē. Piētisma gars aizvien ir drauds ortodoksam luterismam arī mūsdienās.
Šajā rakstā piētisms tiks aplūkots četros aspektos: piētisma vēsturiskās saknes, piētismu raksturojošās īpašības, piētisma mūsdienu izpausmes un daži veidi, kā no tā izvairīties.
Piētisma vēsturiskās saknes
Lai gan ir arī tāds termins kā “reformātu piētisms”, tomēr termins “piētisms” galvenokārt tiek saprasts kā 17. un 18. gadsimta kustība luteriskajā baznīcā nolūkā veicināt tā dēvēto praktisko kristietību. šaurākā nozīmē tas tiek saistīts ar 1675. gadā sarakstīto F. J. Špēnera grāmatu un viņa vēlmi tādējādi veicināt dievbijību luterāņu vidū. Katrā ziņā piētisms bija kā reakcija pret to, ko uzskatīja par 17. gadsimta luteriskās baznīcas sastingušo ortodoksiju un dievbijības trūkumu.
Luteriskajai baznīcai Vācijā 17. gadsimtā tiešām bija zināmas problēmas. Trīsdesmitgadu karš bija atstājis graujošu iespaidu uz vācu zemēm un tautas morāli. Mūsdienu amerikāņiem pārsvarā ir grūti saprast, kādu postu karš nodara kādai tautai, jo mūsu zeme kopš 19. gadsimta Pilsoņu kara un indiāņu nemieriem nekad vairs nav bijusi kaujas lauks. Situācija, ko vēsturnieki mums ataino kā Trīsdesmitgadu kara sekas, tiešām nav nekāda patīkamā.
“Zeme bija pamesta dažādu Eiropas armiju ziņā, postījumi bija tik plaši, ka veseli ciemi un pilsētas tika noslaucītas no zemes virsas. Mājas un saimniecības ēkas bija nodedzinātas, pārtikas rezerves bija beigušās vai iznīcinātas. Bailēs no varmācības iedzīvotāji bija devušies bēgļu gaitās, tādēļ lauki palika nekopti. Bezpajumtnieku un bēgļu ordas bezmērķīgi klejoja no vienas vietas uz otru gan ubagodamas, gan arī laupīdamas un izpostīdamas visu, kas gadījās to ceļā. ..Sociālā kārtība bija iznīcināta un pašsaglabāšanās kļuva par vienīgo jēgpilno dzīves motīvu un morāli. Pār zemi vēlās bads un sērgas. ..Iespējams, ka vēl būtiskāka par materiālajiem zaudējumiem bija kara ietekme uz iedzīvotāju morāli.
“Veci un jauni,” kādā no tā laika liecībām žēlojas Virtembergas mācītājs Heinlins, “vairs nespēj atšķirt, kas ir no Dieva, kas no velna, nabaga atraitnes un bāreņi tiek uzskatīti par mēsliem, kā suņi tie tiek izlikti uz ielas, lai tur nonīktu aukstumā un badā.” Kara radītā nežēlība bija neiedomājama. ..Dažos apgabalos augstdzimušo laupīšanas kāre nezināja robežu, tādēļ neaizsargātā zemniecība tika novesta līdz jūga lopu līmenim. ..Pēc kara par Vācijas galma modeli kļuva Francijas gaume. Augstdzimušo ģimeņu dēli vairs neapmeklēja Vācijas universitātes, bet gan kļuva par karakungiem, pilnīgi nepamatoti lepodamies ar neierobežotu Herrenmoral – “kungu tikumu”, kas vēl vairāk demoralizēja arī tautu. Atdarinādami savus kungus, zemnieki nodevās dzeršanai un dažādai netiklībai.”
Vācijas luteriskā baznīca šajā laikā bija kļuvusi arī cezaropapiska. Citiem vārdiem sakot, valsts pilnībā kontrolēja baznīcu. Reformācijas laikā Luters bija vērsies pie vietējiem valdniekiem, lai tie uzņemtos baznīcas vadību, jo viņi vienkārši bija šim nolūkam vispiemērotākie laji. Bet turpmākajos gados ne visi luterisko zemju valdnieki izrādījās dievbijīgi un ar izpratni par Svētajiem Rakstiem. Gluži pretēji – viņi izmantoja baznīcu, lai īstenotu savas politiskās ambīcijas un kalpošanas amatā iecēla tādus draudžu mācītājus, kas atbilda viņu politikas prasībām.
Baznīcas disciplīna pamazām kļuva problemātiska, un daudzu mācītāju un laju morāles līmenis, maigi sakot, arī nebija nekāds sevišķi augstais. Saskaņā ar dažu cilvēku uzskatiem luterisms nozīmēja to, ka tu vari dzīvot, kā vien patīk, ja vien tava ticība ir pareiza. Dažkārt akadēmiskajā vidē ticība tika nevajadzīgi intelektualizēta, pievēršot nepiedodami mazu uzmanību tās praktiskajām izpausmēm draudzes locekļu dzīvē.
Konfesionālam luterismam allaž ir jābūt modram pret šīm iespējamajām briesmām. VELS semināra profesors Balgijs par to ir teicis: “Vienmēr pastāv briesmas, ka zināšanas par patieso ticību tiks sajauktas ar pašu ticību, un ka turēšanās pie ortodoksas doktrinālās sistēmas pārvērtīsies paštaisnā pašpietiekamībā, kas noliedz šāda cilvēka pārliecību par savu grēcīgumu un vajadzību pēc grēcinieku Pestītāja.”
Interesanti, ka agrīnie piētisti nekad gan nepārmeta luteriskajai ortodoksijai šīs problēmas, bet gan paši sevi uzskatīja par ortodoksiem luterāņiem. Neviens, kas kādreiz ir dziedājis Paula Gerharda dievbijīgās dziesmas, lasījis ievērojamo dogmatiķu Johana Gerharda un Johana Kvenstedta darbus vai lasījis piētisma lielā oponenta Valentīna Ernsta Lešera rakstus, neteiks, ka tas ir bijis sastinguša ortodoksisma vai personiskas dievbijības trūkuma laikmets. Tomēr nepilnības baznīcā bija, un daudzu gadu garumā no dažādu cilvēku mutes skanēja aicinājumi tās novērst.
Balss, kas tiešām lika šādu aicinājumu sadzirdēt visiem, bija F. J. Špēners (1635-1705). Špēners bija audzināts dievbijīgā ģimenē. Bērnībā viņš lasīja angļu puritāņu un vācu luterāņu sarakstītas grāmatas. Viņam piemita ļoti dzīva sirdsapziņa. Reiz, kad Špēneram jautāja, vai viņš kādreiz ir uzvedies slikti, viņš atbildēja: “Reiz es biju tiešām slikts,” un pastāstīja, ka divpadsmit gadu vecumā kādā sarīkojumā viņu tik ļoti pārņēmusi kāre dejot, ka viņš nobijies un aizbēdzis. Kopš tā laika viņš neesot nekad dejojis.
Pēc izglītības iegūšanas Špēners divus gadus pavadīja, ceļojot pa Šveici, Franciju un Vāciju. Šveicē ženēvas pilsētā viņš bieži vien gāja klausīties franču reformāta sludinātāju žanu de Labadjē. šie ceļojumi Špēneram ļāva arī labi iepazīties ar reformātu baznīcas dzīvi. Viņam piemītošā mācītāja sirsnība un rūpes par praktisku kristietību lika viņam mest izaicinājumu atsevišķām sava laika vācu luterāņu baznīcas dzīves nepilnībām. Kad Špēneram lūdza uzrakstīt priekšvārdu Johana Arndta (1555-1621) sprediķu grāmatai, viņš tā vietā uzrakstīja veselu darbu, kuram tad arī bija lemts izraisīt kustību, ko mēs pazīstam kā piētismu.
Šis ievads Arndta grāmatai kļuva tik populārs, ka tika publicēts atsevišķā grāmatā ar nosaukumu Pia Desideria. Tajā Špēners ne tikai norādīja uz baznīcas dzīves nepilnībām, kas ir jānovērš, bet arī piedāvāja sešu punktu programmu, kā uzlabot baznīcas dzīvi. Tajā laikā šo Špēnera darbu ļoti slavēja arī ievērojamais luterisma ortodoksijas teologs Ābrahāms Kalovs (1612-1686), un jāsaka, ka Špēnera programma par baznīcas dzīves uzlabošanu aizvien ir aktuāla. Viņš uzskatīja, ka:
1) Dieva vārds ir jālieto plašāk par vispārpieņemto baznīcisko praksi;
2) ir jāpievērš uzmanība visu ticīgo kristīgās priesterības ieviešanai un uzmanīgai praktizēšanai;
3) kristīgā ticība ir jāliek lietā: jo nekādā gadījumā ar to nav diezgan, ka cilvēks zina par kristīgo ticību – kristietis drīzāk ir rīcības cilvēks;
4) mums ir jāuzmanās, kā mēs uzvedamies reliģisku kontraveršu jeb strīdu laikā;
5) skolās un universitātēs ir jāpievērš uzmanība nākamo mācītāju morālajai audzināšanai un attīstībai;
6) teoloģijas studentiem ir jāmāca sprediķot ar domu aizsniegt klausītāju sirdi un ietekmēt viņu dzīvi.
Vairākums cilvēku šos Špēnera priekšlikumus sākumā uztvēra ļoti labvēlīgi. Viņa Pia Desideria tika augsti slavēta un tika pārdota lielās tirāžās. Bet tad, kad ortodoksie luterāņi sāka praktiski piedzīvot, ko Špēners ar to visu ir domājis un kādus praktiskus jauninājumus viņš grasās ieviest savas nodomātās reformas īstenošanai, tūdaļ radās arī opozīcija. Viens no Špēnera stīdīgākajiem jauninājumiem bija tā saukto collegia pietatis (“dievbijīgo sanāksmju”) ieviešana.
Collegia pietatis bija “labāko” draudzes cilvēku sanāksmes, lai kopīgi lasītu Bībeli un veicinātu celsmīgu sadraudzību. Špēners bija iestājies par šādu sanāksmju nepieciešamību un tādas jau ieviesis vēl pirms Pia Desideria sarakstīšanas. Viņš cerēja, ka šāda pulcēšanās ap Dieva vārdu radīs dievbijības saliņas valsts baznīcas draudzēs, kas tad darbosies kā raugs, lai uzlabotu visas baznīcas dzīvi.
Tā vietā šīs mazās “baznīcas baznīcā” radīja dažnedažādus sarežģījumus. To vidē attīstījās farizejisms, jo šo grupu locekļi sāka sevi uzskatīt par labākiem attiecībā pret citiem draudzes locekļiem, kas neapmeklēja viņu sanāksmes. Tā vietā, lai darbotos kā raugs, kas veicina kristīgu ētiku un morāli, viņi kļuva par baznīcas šķelšanās un sairšanas iemeslu, jo viņi sevi nošķīra no citiem draudzes locekļiem, kurus uzskatīja par neatgrieztiem grēciniekiem vai otrās šķiras kristiešiem.
Vēlākos laikos piētisti pat mēģināja klasificēt cilvēkus pēc viņu panākumiem svēttapšanā. Vispārējās priesterības uzsvara dēļ publiskā kalpošana jeb mācītāja amats tika nicināts. Collegia pietatis radīja tik daudz problēmu, ka Špēners pats sāka nopietni apšaubīt šādu sapulču ieviešanas lietderību un beigu beigās pats vairs neieviesa nevienu jaunu šādu sapulci visā savas turpmākās kalpošanas laikā Drēzdenē un Berlīnē.
Špēnera darba turpinātājs bija viņa sekotājs Augusts Hermanis Franke (1663-1727). Franke bija apdāvināts svešvalodu pratējs. Pateicoties Špēnera ietekmei, viņš kļuva par profesoru Halles universitātē un būtiski ietekmēja piētismu gan pozitīvā, gan negatīvā nozīmē. Kādu dienu, rakstot sprediķi, Franke piedzīvoja sajūtu, ko viņš uzskatīja par savas atgriešanās piedzīvojumu. Sprediķis bija par Jāņa evaņģēliju 20:31.
Franke sprediķī gribēja atainot atšķirību starp patiesu, dzīvu ticību un mirušu ticību, kas ir celta uz kādas cilvēciskas autoritātes vai tradīcijas. Savās pārdomās viņš sāka analizēt pats savu iekšējo dzīvi, Dieva taisnību un Bībeles uzticamību. Šīs pārdomas viņā radīja dziļu eksistenciālu krīzi un izmisīgas lūgšanas, līdz beidzot viņš sajuta, ka ir it kā atdzimis.
Tā Franke personiski iepazina piētisma domāšanas un garīguma centrālo punktu – atdzimšanu. Viņš krita ceļos un lūdza Dievu kā nekad pirms tam savā dzīvē. Bija izlemts: pēc Frankes paša domām tagad pirmo reizi mūžā viņš kļuva par patiesu, pārliecinātu, neatgriezenisku, pašaizliedzīgu un apgaismotu kristieti. Šis Frankes atdzimšanas pārdzīvojums ietekmēja visu turpmāko piētisma gaitu.
Pēc ierašanās Hallē un stāšanās profesora amatā Franke pamazām pārņēma piētisma vadību. Viņš bija ļoti apdāvināts vadītājs, kā arī skolotājs un bija plaši pazīstams savas pastorālās dabas un rūpības dēļ. Frankes vadībā Halle kļuva par piētisma centru un reliģisko aktivitāšu avotu. Viņš dibināja vairākas skolas, bērnu namu un sūtīja pirmos luterāņu misionārus uz Indiju slavenajā Dānijas-Halles misijā.
Frankes pūļu rezultātā Halle bieži vien tiek uzskatīta arī par iekšmisijas jeb sociālās kalpošanas vēstures sākumu, par svešzemju un jūdu misijas, kā arī par Bībeles un kristīgās literatūras izplatīšanas aizsākuma vietu. No Halles, pateicoties piētisma garā audzinātu jaunekļu pūlēm, šī kustība kopā ar vācu karavīriem un pārceļotājiem izplatījās arī Eiropas austrumos un dienvidaustrumos, arī Ziemeļamerikā – īpaši Pensilvānijā un Džordžijā, kā arī daudzviet citur pasaulē.
Lai nu ko, bet misijas degsmes trūkumu un vienaldzību pret šīs pasaules trūcīgajiem piētismam nevar pārmest. Halles piētistu centieni un sasniegumi šajās jomās ir vienkārši izcili. Piētistiem nevar arī pārmest vēlmi novērst nepilnības, ko viņi redzēja sava laika luteriskajā baznīcā. Bet piētistiem noteikti var pārmest veidu, kā viņi gribēja šīs nepilnības novērst.
Viņiem nevar pārmest jautājumus, ko viņi uzdeva, bet mēs varam un mums ir jāpārmet piētistiem par daudzām atbildēm, ko viņi paši uz šiem jautājumiem sniedza. Nākamajā šā raksta nodaļā mēs apskatīsim dažas no šīm atbildēm, ko piētisti piedāvāja kā baznīcas dzīves problēmu risinājumu, proti, ar piētismu raksturojošajām īpašībām.
Piētisma īpašības
Piētisma vadoņi valsts baznīcā redzēja dievbijības trūkumu, un viņi gribēja šo nepilnību novērst. Viņi redzēja bezrūpību pret nabagajiem, zemākajiem, pagāniem un jūdiem un gribēja savos tautiešos radīt patiesas rūpes par šiem viņu līdzcilvēkiem. Viņi gribēja atdarināt pirmbaznīcas apstākļus un veiksmi, bet diemžēl nāca klajā ar nepareizām atbildēm uz šiem problemātiskajiem jautājumiem.
Piētisms atkāpās no luteriskās ortodoksijas principiem vairākās jomās, bet to visu tomēr var apvienot zem divām galvenajām piētismu raksturojošajām īpašībām. Pirmkārt, piētisms taisnošanas vietā uzsvēra svēttapšanu. Otrkārt, piētisms veicināja subjektīvismu.
Uzsvars uz svēttapšanu taisnošanas vietā
Taisnošanas mācība (t.i., ka Dievs pasludina grēcinieku par taisnu Jēzus Kristus dēļ) Māriņam Luteram bija doktrīna, uz kuras ir celta visa baznīca un bez kuras tā brūk. Visbūtiskākais kristietībā ir tas, ko Jēzus ir darījis mūsu dēļ. Svēto Rakstu centrālā mācība ir tāda, ka Dievs tik ļoti ir mīlējis grēkā kritušo cilvēci, ka ir sūtījis Savu Dēlu, lai Viņš būtu mūsu Vietnieks Dieva Tēva priekšā – lai Viņš dzīvotu nevainojamu, svētu dzīvi un ciestu un mirtu grēcinieku vietā.
Piētisms sāka mainīt šīs mācības uzsvaru no tā, ko Kristus ir darījis mūsu labā, uz to, ko Kristus dara mūsos. Proti, viņi vairāk uzsvēra svētu dzīvi nekā grēku piedošanu. Viņu teoloģija un prakse centrējās ap svēttapšanu (t.i., uz Svētā Gara darbību, kad Viņš ticīgos mudina uz Dievam tīkamiem darbiem), bet atstāja novārtā taisnošanu.
Šīs uzsvaru nobīdes dēļ piētisti ieslīga legālismā un sāka jaukt taisnošanu ar svēttapšanu jeb bauslību ar Evaņģēliju. Viņi nodevās izteiktam darbu taisnīgumam, kā Špēners savulaik rakstīja: “Itin kā ticība, kas vienīgā mūs taisno un dara svētus, ir nešķirama no labajiem darbiem, tā arī neviens cits netiks taisnots, kā vien tie, kas ir vērsti uz svēttapšanu. (Autora izcēlums.)
Ievērojiet, ka taisnošana un svēttapšana šajā izteicienā ir sajauktas. Proti, tā vietā, lai teiktu, ka tie, kas ir taisnoti, ir līdz ar to arī darīti svēti, Špēners taisnošanu padarīja atkarīgu no attiecīgā cilvēka vēlmes kļūt svētam. Viņš radīja atšķirību starp ticību un dievbijību, tādējādi saskaņā ar piētisma teoloģiju Dieva priekšā taisnots tiek nevis grēcinieks, bet gan taisnais.
Saskaņā ar Bībeli, labajiem darbiem nav daļas pie mūsu taisnošanas – labie darbi ir tikai taisnošanas augļi. Tiem nav daļas pie mūsu pestīšanas. Tomēr labie darbi atklāj mūsu pateicību Dievam par to, ko Viņš ir darījis mūsu labā. Tā Sv. Pāvils raksta: “Žēlastības dēļ jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana. Ne ar darbiem, lai neviens nelielītos. Jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu.” (Ef. 2:8-10)
Labajiem darbiem nav daļas pie mūsu pestīšanas, tomēr kristieši dara labus darbus, jo tiem mēs esam radīti. Ja vien mēs neturam taisnošanu un svēttapšanu jeb svētdarīšanu pareizajās attiecībās, tad pestīšana tikai žēlastībā tiek iznīcināta. Un tieši tas notika piētisma gadījumā.
Savā dedzīgumā veicināt morāli un kristīgu dzīvi, piētisti, kā saka, iekrita otrā grāvī. Proti, viņiem sagādāja vilšanos tas, cik lēni Evaņģēlijs pārveido cilvēku dzīvi vēlamajā virzienā, un kā risinājumu viņi pieņēma legālismu – sāka lietot bauslību tādiem nolūkiem, kādiem Dievs to nekad nebija paredzējis.
Bauslības galvenais uzdevums ir parādīt mums mūsu grēku. Bībele saka: “Bauslība dod grēka atziņu.” (Rom. 3:20) Un: “Es nebūtu pazinis grēku, ja nebūtu bijis bauslības, jo es nebūtu zinājis, kas ir iekāre, ja bauslība nesacītu: tev nebūs iekārot!” (Rom. 7:7)
Bauslības galvenais nolūks ir parādīt, ka mēs nespējam paši sevi atpestīt, un darīt skaidru, ka mēs esam atbildīgi Dieva priekšā. “Mēs zinām, ka viss bauslībā teiktais teikts tiem, kas stāv zem bauslības; tā visiem aizdarīta mute, un visa pasaule vainīga Dieva priekšā.” (Rom. 3:19)
Piētisti sliecās izmantot bauslību ne tik daudz, lai pārliecinātu savus klausītājus par viņu grēcīguma dziļumu, bet gan, lai iebilstu pret pasaulīgās sabiedrības smagajiem grēkiem. Un šādai sludināšanai piemīt tieksme tās klausītājus pārvērst drīzāk farizejos nekā satriektos grēciniekos.
Atcerēsimies, ka piētistu nodoms bija izraut savu klausītāju sirdis no garīgās letarģijas miega. Mēs viņu sludināšanā arī esam ievērojuši nepareizu bauslības un Evaņģēlija, taisnošanas un svētdarīšanas mācību. Tā bauslības sludināšanā viņi vairāk nodevās pasaulīguma nolādēšanai. Skaidra Dieva bauslības sludināšana, kas tās klausītājā spētu modināt dziļu, personisku pārliecību par savu grēcīgumu, diemžēl nav atrodama jau paša Špēnera sprediķos.
Kad piētisms pārbīdīja uzsvarus bauslības sludināšanā no bauslības kā spoguļa (kas parāda mūsu grēku) uz trešo bauslības lietojumu (uz bauslību kā dzīves likumu un vadoni), tā iznākumā radās – legālisms. Piētistiem galvenais bauslības uzdevums bija – dot legālistisku prasību komplektu kristīgai dzīvei. Viņi lietoja bauslību, lai ar to motivētu kristīgu dzīvi. Tas ir nepareizs bauslības lietojums, kas drīzāk ir raksturīgs reformātu, nevis luterāņu teoloģijai.
Runājot par bauslības nozīmi atdzimuša kristieša dzīvē, reformātu teoloģijas pamatlicējs žans Kalvins sauc trešo bauslības lietojumu par galveno – par to, kas “visciešāk ir saistīts ar bauslības patieso nodomu”. Viņš salīdzina ticīgā attiecības ar bauslību kā kalpa un kunga attiecības.
“Bieži pārdomājot bauslību, Dieva kalps tiks vedināts uz paklausību. ..Miesai bauslība ir kā pātaga, kas to mudina kā dumju un pretestīgu lopu, lai tas dara savu darbu. Un pat garīgam cilvēkam, kas vēl nav atbrīvots no miesas nastas, bauslība būs pastāvīgs dzenulis, kas neļaus viņam kļūt laiskam,” saka Kalvins.
Pavēle, bauslis, pienākums, kalps, paklausība – šie bieži atkārtotie vārdi norāda uz stingru legālismu, kāds piemita Kalvina izpratnei par kritietību. Turpretī Luters māca, ka ticīgais ir “gatavs un priecīgs bez kādas mudināšanas darīt labu ikkatram un paciest jebko Dieva mīlestības un Dieva goda dēļ”.
Labie darbi ir ticības augļi, un vienīgais veids, kā var veicināt labus darbus, ir – veicināt ticību. Bībele māca, ka “bauslības piepildījums ir mīlestība”. (Rom. 13:10) Bauslība mums pavēl mīlēt, bet tā nespēj šo mīlestību mūsos radīt. Evaņģēlijs – vēsts par Dieva piedodošo mīlestību pret grēciniekiem – to spēj. Mēs mīlam, “jo Viņš ir pirmais mūs mīlējis” (1.Jņ. 4:19). Kad grēcinieks saprot, ka Jēzus dēļ visi viņa grēki ir piedoti, viņa sirds tajā pašā brīdī pārplūst ar mīlestību un vēlēšanos pateikties Dievam, kas viņam ir parādījis tādu žēlastību.
Jēzus pats mums šajā sakarā sniedz labu piemēru. Kad grēciniece svaidīja Viņa kājas ar smaržu eļļu, farizejs, kura namā viesojās Jēzus, šādu uzdrīkstēšanos nosodīja. Jēzus viņam atbildēja ar stāstu par bagāto vīru, kuram bija divi parādnieki, no kuriem viens bija parādā diezgan daudz, bet otrs – fantastiski lielu naudas summu. (Lk. 7:41-47) Uz jautājumu, kurš no šiem cilvēkiem, kad to parāds tiek atlaists, savu labdari mīlēs vairāk, farizejs pareizi atbildēja, ka tas, kuram bija atlaists lielāks parāds.
Tad Jēzus norādīja, ka tāpat ir ar cilvēkiem un Dievu – tie, kas apzinās savu bezcerīgo parādu Dieva priekšā, par šo grēku piedošanu mīl Dievu nesalīdzināmi vairāk par tiem, kas savu grēcīgumu neapzinās. Tās grēcinieces sirds mīlestībā plūda pāri, jo viņa zināja, cik ārkārtīgi daudz viņai ir piedots. Turpretī farizejs Jēzum neizrādīja nekādu mīlestību, jo neapzinājās, ka viņam ir vajadzīga piedošana.
Piētisti gribēja pasteidzināt svēttapšanu. Bet, nepareizi lietodami bauslību un mazinādami taisnošanas nozīmi, viņi atmeta tieši to, kas patiesu svēttapšanu spēj radīt – pareizi atšķirtu un lietotu bauslības un Evaņģēlija sludināšanu.
Centienos veicināt kristīgu dzīvesveidu piētisti kļūdījās arī adiaforas jeb mazsvarīgo jautājumu sakarā. Proti, ir daudz kas šajā dzīvē, ko Dievs nav nedz skaidri pavēlējis, nedz aizliedzis – tā sauktās adiaforas. Kad mums ir darīšana ar šādām lietām, mums ir jābūt piesardzīgiem, lai mēs nesauktu par grēcīgu to, ko Dievs par tādu nav nosaucis.
Mums vajag sargāt savu kristiešu brīvību, lai to neierobežotu nekādi cilvēku baušļi, ja Dievs attiecīgajā jautājumā nav devis Savējos. (Gal. 2:3; 5:1) Kā kristiešiem mums ir jābūt pārliecinātiem, ka arī adiaforajās lietās mēs visu darām Dievam par godu (1.Kor. 10:31) un saviem tuvākajiem par svētību (Rom. 14:1-23). Turpretī piētisti uzskatīja, ka ticīgā dzīvē nekas nav adiafors.
Aizstāvot gan Špēneru, gan Franki, dažkārt ir teikts, ka viņi vienkārši legālistiskā veidā gribēja pretoties sava laika pārspīlējumiem apģērba un izpriecu greznībā, bija pret morālu vaļību un dzeršanu, pret vispārizplatīto laika nosišanu un naudas notriekšanu. Špēners tiešām nebija pret izpriecām, spēlēm, dejām un teātri kā pēc būtības grēcīgām lietām, bet viņš domāja, ka tās nevar tikt izmantotas Dieva godam, un tādēļ tās nav piemērotas aktivitātes patiesi atdzimušajiem. Viņš arī antīko klasiķu lasīšanu uzskatīja par laika nosišanu.
Savukārt Franke gan uzskatīja dejas par grēcīgām pēc būtības, jo tās nav Svētā Gara motivētas. Viņš bija pret jebkādas daiļliteratūras lasīšanu, jo tā ir tikai laika nosišana, turklāt daiļliteratūrā viss ir tikai izdomājums. Bērniem viņa dibinātajās institūcijās bija aizliegts rotaļāties, jo priecāšanās cīnās pret sevis aizliegšanu un miesa var tikt sista krustā vienīgi ar atturēšanos no tā, kas rada baudu. Savos “Likumos par sirdsapziņas un labas kārtības pasargāšanu sarunās un sabiedrībā” (1689. g.)
Franke 20. likumā saka: “Spēles un citi laika kavēkļi kā dejas, lēkāšana un tā tālāk rodas no nepareiza un tukša dzīves veida, un prasts un nešķīsts runasveids tam seko. ..Tas paver tev ceļu tikt ierautam nekārtīgā dzīvē vai vismaz ļoti apgrūtina saglabāt dvēselē Dieva mieru.”
24. likumā Franke saka: “Sargi sevi no nevajadzīgiem smiekliem. Visi smiekli gan nav aizliegti. Tas ir piedienīgi, ka dievbijīgs cilvēks ir iekšēji līksms nevis par pasaulīgām, bet par dievišķām lietām. ..Ka smiekli ir frivoli, ir redzams no tā, ka cilvēks, kas grib tuvoties visuresošajam Dievam, to dara dziļā pazemībā. ..Jokošana nav Dievam tīkama. Tad kādēļ gan tai būtu jāpatīk tev? Un ja tev tas nepatīk, tad kādēļ tu par to smejies? Ja esi smējies, esi arī grēkojis.”
Piētisms mazināja arī iedzimtā grēka izpratni. šī bīstamā parādība ir vērojama jau pie Špēnera. Viens no uzskatiem, kurā Špēners visvairāk novirzījās no ortodoksas kristīgās ticības, bija par to, ka ne tikai nekristīti kristiešu bērni, bet arī jūdaistu un pagānu bērni ir brīvi no iedzimtā grēka lāsta, jo – kā viņš uzskatīja – ticības artikuls par iedzimto grēku māca tikai par iedzimtā grēka sekām, bet nepaskaidro, ko Dieva žēlastība spēj darīt ārpus noteiktās vispārējās kārtības.
Piētisms maldījās, nopietni neuztverot cilvēka dabas samaitātību, tādēļ zaudēja spēju saskatīt, ka kristietis vienlaikus ir gan svētais, gan grēcinieks (simul iustus et peccator). Tādēļ arī piētistiem piemita neraālistisks optimisms par svēttapšanu, kas jau robežojās ar perfekcionismu. Špēners saskatīja atšķirību starp “būt grēkā” un “darīt grēku”, kā arī starp “turēt” bauslību un to “piepildīt”. Tā viņš mācīja, ka, lai gan ticīgais nespēj “piepildīt” bauslību, viņam tomēr esot spēja to “turēt”, un “esot grēkā” ticīgais tomēr spējot “grēku nedarīt”.
Piētismam nepatika Bībelē paustā mācība par Vecā ādama un Jaunā Cilvēka nemitīgo cīņu kristietī, kā to Pāvils apraksta Vēstulē romiešiem: “Es zinu, ka manī, tas ir, manā dabīgajā miesā, nemīt nekas labs. Labu gribēt man ir dots, bet labu darīt ne. Jo labo, ko es gribu, es nedaru, bet ļauno, ko negribu, es daru.” (Rom. 7:18,19)
Tādēļ, ka kristiešos aizvien mīt Vecais ādams, viņi krīt grēkā. Kā K. F. V. Valters to norāda: “Dažkārt kristieši var uzvesties visnotaļ nekristīgi.” Tādēļ arī kā kristiešiem mums ir jāklausās Dieva bauslība un Evaņģēlijs katru dienu – lai mēs redzētu savu grēku un – kas ir vēl svarīgāk – mūsu Pestītāju, kas mira, lai izpirktu šo mūsu grēku. Tas arī mums dod spēku ikdienas cīnīties ar savu grēcīgo dabu.
Džons M. Brenners
(Nobeigums sekos.)
Tulkojis D. Meļķis.