Tam, kas nav mācītājs un sludinātājs un nav pilnvarots Dieva vārda kalpošanai, ir aplami mesties iekšā, kampjot, rēcot un nolādot. Bet gan tam, kas pilnvarots šim amatam, tas ir jāpilda. Un viņš nedrīkst to nepildīt vai ļaut sevi iebiedēt, neatvērdams savu muti, kad kaut kas ir jānosoda neatkarīgi no personiskiem apsvērumiem.
Piemēram, tagad mums saviem bīskapiem ir jāsaka, ka viņi ir tirāni un nelieši, kas ar savu varmācīgo un untumaino rīcību neiedomājamā veidā pretojas gan Dievam, gan likumam. Kad es to daru, tad es to nedaru pēc savas iniciatīvas, bet sava amata uzdevumā.
Jo citādi, ciktāl tas skar mani personiski, man nevajag vēlēt vai sacīt kādam ko ļaunu šai pasaulē, drīzāk man jāvēl ikvienam labu, jārunā un jārīkojas ar laipnību. Ne jau šādā veidā es esmu pāvesta, bīskapu ienaidnieks un pretinieks tiem, kas pastāvīgi mūs vajā un moka.
No visas sirds es labprāt novēlētu tiem laicīgās mantas, varu un godu, ko Dievs tiem devis; un es darītu, ko vien spēju, lai palīdzētu tiem tās saglabāt. Patiesi, es būtu ļoti priecīgs, ja viņi garīgās lietās būtu tikpat bagāti kā mēs un viņiem nekā netrūktu. Un tas mūsu sirdīm sagādātu prieku, ja ziedodami savu miesu un dzīvību, mēs varētu viņus pie tā vest, glābjot tos no viņu akluma un no velna varas.
Luters