Sv. Augustīns, 1480, Sandro BOTTICELLI, Ognissanti, Florence, © Web Gallery of Art
Daba, gudrība, prāts
“Beidzot mēs sākam sevi mērīt nevis ar provinciāla drēbnieka olekti, bet ar cilvēces progresīvākajiem mērogiem!” – tā varētu spriest pateicīgais un vērīgais skatītājs Nacionālajā operā “Burvju flautas” izrādes laikā, kad pār skatuvi tika nolaisti cilvēku figūru milži – aptuveni sešmetrīgi antīko skulptūru atveidi. Cilvēcisko milžu figūras no šā brīža dominē turpmākajā izrādē līdzīgi Akropoles tempļa kolonnām uz Eiropas vēstures skatuves. Uz katra butaforiskā milža krūtīm ir izgaismoti uzraksti – Natur, Weisheit, Vernunft – daba, gudrība, prāts.
Kas gan stāsies pretim šiem trim vai norādīs tiem vietu un laiku. Šķiet, ka prāts kā varens karalis valda bez ierobežojuma pār vēsturi. Tiklab pagātnē, kā tagadnē. Modernajā laikmetā cilvēka prāts pieteicās ieņemt Dieva vietu. Postmodernajā laikmetā gan pret šo karali sacēlās dumpis, tomēr tas nebija nekas vairāk kā vārgi šļupstieni – postmodernisms nav nekas vairāk kā āksts šā karaļa – prāta – galmā, kura āksta kumēdiņi ir stingrā karaļa kontrolē un pat viņa interesēs.
Prātam tieksme uzkundzēties cilvēkam ir bijusi raksturīga vienmēr. Tomēr šim paškronētajam vēstures karalim – lepnajam cilvēkam prātam ir kāds neērts ceļabiedrs un oponents no sirmās senatnes līdz pat mūsdienām – tā ir kristietība, kas ir aicināta pacelt balsi un modināt no aizvien augšup kāpjošā prāta varenības skurbuma.
Augustīns ir viena tāda spēcīga balss kristietībā. Viņš norāda, ka pat vislielākās zināšanas ir niecība iepretim Dieva žēlastībai, kas dāvā ticību. Lepoties ar viszinību, raksta Augustīns, ir ļoti raksturīgi dēmoniem, taču eņģeļu zināšanas ir pilnīgākas par dēmonu viszinību, jo eņģeļi visa laiciskā sākotni redz Dieva vārdos.
Augustīns atklāj to, ka cilvēka prātam raksturīgās problēmas – iedomība un savu robežu neredzēšana – ir meklējamas grēkā. Patiesa zināšanu uzkrāšana sākas tur, kur to ievada grēka atziņa. Trīs butaforisko milžu sabiedrībā, kas uz Nacionālās operas skatuves demonstrē svarīgākos “cilvēces sasniegumus”, manuprāt, pietrūka ceturtā un vislielākā milža. Tam uz krūtīm vajadzēja nest uzrakstu “grēks”. Taču tāda tur nebija, un nemaz nevarēja būt, jo grēks aizvien vēl ir nepopulāra ideja apgaismoto aprindās un svešķermenis dižā cilvēka prāta apcirkņos.
Nekas patiess nespēj pastāvēt bez patiesības
Tiem, kas stingri pieķērušies paši sava vai cilvēces prāta autoritātei, ir nepatīkami klausīties Augustīna domās par cilvēka prātu kā par nepastāvīgu un nedrošu lielumu. Reizēm prāts ir augstumos, un tad izdoma dzirkstī ar spēku, iztēle lidinās pāri jūrām un kontinentiem kā lepns ērglis padebesī, kam viss ir pa spēkam.
Tomēr pienāk arī pavisam citādi brīži, kad visa prāta lielmanība ir sarukusi un kādreiz tik reibinošās idejas ir aizkūpējušas kā tvaiks. Iestājas vājuma brīži, tukšums un neziņa. Cilvēka prāts, kas kādreiz alka pēc atziņas, vienā brīdī būs izsmelts un tukšs, bez jebkādas gribas un spriest spējas. “Kas liels un bagāts šķietas, var nabags tapt un zems” – tā dzied kāds luterāņu korālis.
Ko lai saka par brīnišķo prātu? Tas vienkārši ir tāds pats kā visa cilvēka daba: mainīgs un nepastāvīgs, un viscaur samaitāts. Turklāt šī prāta samaitātība izpaužas tieši tur, kur tas sevi vērtē visaugstāk, proti, prasmē atšķirt patieso no aplamā, labo no ļaunā, paliekošo no pārejošā, skaisto no neglītā utt.
Tāpēc netveries pie sava prāta, nemeklē pēdējo balstu tajā, bet raugies augstāk, pāri tam – pie tā mūžīgā avota, kas sniedz gaismu pašam prātam. Zini, ka šaubas par sava prāta spējām ir tava pirmā patiesā atziņa. Kā māca Augustīns: nekas patiess nespēj pastāvēt bez patiesības.
Pamudinājums sastapties ar patiesību, kas ir augstāka par cilvēka prātu un tāpēc noraida tā ambīcijas, nenāk no paša cilvēka. Dabiskais prāts neatzīst tādu radikālu kritiku, kas grauj viņa paša varas likumību un noārda tā lepno pašapziņu. Šis dzenulis nāk no ārienes – no visas nemainīgās, mūžīgās patiesības avota, kas ir Dievs. Dieva esamība aptver visu, kas vien ir, tā ir identiska ar augstāko labumu, tā ir visu lielu pamats: mūžīgais cēlonis, kas visām radītajām lietām piešķīris to laicīgo formu, uz ko virzās katra lieta.
Vai vispār ir jēga lietot savu prātu?
Tāds iespaids varētu rasties no iepriekš sacītā, proti, ka cilvēka prātam nav nekādas vērtības. Tas tomēr ir pilnīgi nepareizs iespaids. Prāta loma cilvēka dzīvē ir ļoti svarīga. Prāts ir personības un sevis apzināšanās pamats, kas caurauž visu dzīvi. Nomodā un arī sapnī.
Cilvēks pamostas un iesāk savu rīta soli, kas ievada dienu tās ierastajā gultnē: duša un brokastis, darbs un atpūta. Tajā cilvēks ir vai nu viens pats, vai kopā ar citiem. Tā ir ārējās uztveres dzīve, kuru kontrolē prāts. Vienlaikus cilvēks dzīvo arī iekšējās pieredzes reģionā, kad apziņas uzmanība ir pievērsta pati sev. Ar savu iekšējo uztveri tas allaž vēro pats sevi: atzīst pats sevi, spriež pats par sevi.
Tas ir viens no prāta uzdevumiem – pašrefleksija, bez kuras vispār nebūtu iespējama sakarīgu spriedumu izveidošana un paušana. Prāta dzīves otra funkcija, kā jau minēts, ir vērsties un āru: vērot citus un spriest par citiem. Zīmīgi, ka arī šeit turpina līdzdarboties jau minētā pašrefleksija. Tā fiksē, ka spriedumā par citiem prātam ir nepieciešams pacelties pāri tiem. Vēl vairāk, pašrefleksija dod vēl lielāku sajēgu: arī citi spriež par mani, tātad viņi paceļas pāri man.
Tā nu cilvēka prāts nekad neiztrūkstošās pašrefleksijas pārraudzībā atrod kaut ko, kas ir tam pāri stāvošs, augstāks par to. Tā ir seno grieķu gudrība – aizverot acis un ļaujoties pašapziņas gaitai, cilvēks spēj iziet no sevis un gūt zināšanas par pāri sev esošās dievības tuvumu. Interesanti, ka šie ieskicētie pašapziņas procesi ļauj gūt drošu paļāvību jeb evidenci, ka zināšanas ir patiesas.
Tomēr filozofa Augustīna mācība atšķiras no grieķu gudrības skolotājiem jau pašā pieejā jautājumam par patiesu zināšanu rašanos un izveidi. Grieķi lielākoties turējās pie tā saucamā Sokrāta ceļa. Viņš mācīja, ka zināšanas sākas, izzinot pašam sevi. Tiesa, arī galvenā atziņa šajā sevis izzināšanas procesā ir par savu ieskatu nepilnīgumu, savu nezināšanu: es zinu to, ka es neko nezinu.
Tikmēr Augustīna izpratnē zināšanu pavediens nav jāsāk šķetināt sevī, savās zināšanās resp. “nekā nezināšanā”, bet gan ārpus sevis. Viņš norāda, ka sevis saprašana sākas tad, kad vispirms ir iepazīta Dieva griba, Viņa gudrībā sakārtotā pasaule. Tikai tad ir iespējama patiesa sevis paša iepazīšana.
Augustīns norāda, ka pasaulīgi skolotie mēdz lepoties ar lielām zināšanām, bet viņiem pietrūkst patiesas gudrības, kamēr šāda patiesa gudrība var piemist cilvēkiem, kas nav studējuši t.s. brīvās mākslas, bet viņu ieskats un atziņas ir balstītas ticībā. Ticība ir visu zināšanu sākums, jēga un mērķis.
Tāpēc zināšanas, kas grauj ticību, ir bezjēdzīgas un nederīgas pašā pamatā. Jēgpilna zināšanu apguve ir tiekšanās pēc tā, ka drošā ticībā aptvertais tiktu pamatots arī ar prātu, tas ir, racionāli. Lūk, kur ir prāta lietošanas un asināšanas galvenā jēga – tas kalpo kā orientieris patiesas gudrības iemantošanā!
Augustīns un laikmeta filozofiskā mode
Citādas atbildes jautājumā par gudrību deva Augustīna laikabiedri – aizvien vēl plaukstošie hellēnistiskie filozofi. Tajā laikā filozofisko modi noteica jaunplatonisms. Tā bija eklektiska mācība, kas uzsūca sevī labākās antīkās filozofijas iestrādes – bieži vien savstarpēji pretrunīgas ievirzes (piemēram, platonismu, aristotelismu, stoicismu un citas).
Kristīgā mācība un jaunplatonisma filozofija veidojas pirmajos trijos gadsimtos paralēli, un šajā laika posmā savstarpēja saplūšana nenotika. Arī antīkā filozofija tolaik bija izteikti reliģiska – tās uzdevums bija izraut dvēseli no raupjās miesīgās esības čaulas, kurā tā ir iesprostota.
Tamdēļ tā nespēj rast apskaidrību un atpazīt pati savu radniecību ar dievību – visa esošā absolūto principu. Tās uztverē, cilvēka miesīgā dzīve ir galvenais traucēklis garīgas pilnības apgūšanā, tāpēc arī hellēniskais filozofi par svarīgu uzskatīja dvēseles pestīšanu jeb atbrīvošanu no zemišķo kaislību jūga un atgriešanos dievišķās būtnes tuvumā.
Askēze tika uzskatīta par vislabāko garīgās pilnveidošanās un dvēseles patieso spēju atraisīšanas ceļu. Lai apgūtu patiesi garīgu ieskatu, visas miesiskās vēlmes un iekāres ir jāierobežo ar sistemātisku vingrināšanos, līdz tās zaudē savu ietekmi un pārstāj turēt gūstā dvēseli – kas patiesībā ir absolūtās un vienīgās dievības daļa. Tas nozīmē, ka cilvēkam atkal ir jātop garīgam – jāatraisa sevī dievišķā dzirksts.
Jaunplatoniešu garīgi praktiskos centienus raksturoja mistiski mācību un spekulatīvu doktrīnu attīstīšana, dažādu priesteru un mistēriju kultu kopšana, kas specializējās uz īpašiem iesvētību rituāliem. Mistiskās un fascinējošās darbībās tika apstiprināta cilvēka un dievības savienošanās, nemirstības statusa iemantošana utml.
Tikmēr kristietība māca principiāli citādi: cilvēka problēma ir grēks – tas ir pārņēmis to savā varā, un cilvēkā nav nekādu garīgu spēku vai prāta īpašību, ko viņš varētu pilnveidot vai atbrīvot no miesiskās esības čaulas. Cilvēks burtiski pārtiek no Dieva žēlastības, no tās taisnības, kas viņam ir dāvināta Kristū. Tāds ir cilvēka stāvoklis kopš ādama un Ievas atkrišanas, to var izmanīt vienīgi pats Dievs, ko Viņš arī dara ar Evaņģēliju.
Kristīgā mācība atšķirībā no antīkās filozofijas balstās nevis atsevišķu indivīdu prātulās un mistiskās kontemplācijās jeb apcerēs par to, kā dvēsele atkal atgūst savu dievišķo dabu, bet gan draudzes ticībā Dieva Dēla – Jēzus Kristus Evaņģēlijam. Tā ir priecīgā vēsts par Dieva žēlastību mums – smagā garīgā postā slīkstošajiem ļaudīm. Kristus, mūsu vietā ciešot nāvi pie krusta, ir izpircis mūs no grēka un velna varas, no mūžīgās nāves, ko mēs esam pelnījuši un nespējam kompensēt ar visiem saviem darbiem, askēzes vingrinājumiem un pašizdomātajiem maģiskajiem rituāliem.
Tomēr vēlākajos gadsimtos šai neoplatonisma filozofijai tomēr izdevās iefiltrēties kristietībā, tās ietekme savu augstāko izpausmi guva īpaši viduslaiku sholastikā. Viduslaiku teologu mēģinājums savienot kristietību ar antīko filozofiju patiesībā bija mēģinājums savienot uguni ar ūdeni. Kaut arī pēc ārējiem parametriem šķita, ka tas ir paveicams, kristietības un antīkās filozofijas būtiskajās nostādnēs ir pārstāvētas divas krasi atšķirīgas mācības.
Tā sholastu veiktā patvarīgā sintēze izraisīja vislielāko krīzi visā baznīcas dzīvē un noveda to Evaņģēlija pazaudēšanas briesmās. Kaut arī reformācija prata atmaskot, cik pamatīgi un dziļi antīkā filozofija bija pārņēmusi kristīgo mācību savā varā, šīs briesmas pastāv vēl aizvien. Tā vēl aizvien ir problēma tur, kur reformācija tiek atraidīta pēc tās pamatjēgas, proti, kur nav bauslības un Evaņģēlija atšķiršanas.
Neatšķirdami bauslību no Evaņģēlija, mācītāji kristīgās mācības vietā labākajā gadījumā sludina jaunplatonisma filozofiju (vai arī kaut ko ezotērisku – antropozofiju, spirituālismu, gnosticismu utml.). Tādai mācīšanai gan ir piešķirta kristīga ārējā forma, kā arī tās nesēji ir cieši pārliecināti, ka māca saskaņā ar apustulisko autoritāti.
Un kāpēc gan lai viņi to nedarītu? Šāda mācība taču ir daudz pievilcīgāka, jo vieš cilvēkā ticību viņa dvēselē apslēptajiem spēkiem, nevis mēģina to graut (kā to dara luterāņu ticības apliecības, kas ar savu pilnīgās dvēseles samaitātības mācību dzen cilvēkus depresijā…).
Tā māca turēties pie regulāra gavēņa un konkrētiem darbiem, ar ko var nopelnīt ticību, tā aicina līdzināties Jēzum kā morālās skaidrības ideālam un piedalīties krāšņās liturģiskās ceremonijās, kas ar savu senatnīgumu izraisa cilvēkos vienreizējus reliģiskus pārdzīvojumus… tomēr tā vairs nav Evaņģēlija ticība.
Cīņa kļūst arvien karstāka
Augustīns uzsver, ka neviens nevar būt laimīgs, neatradis to, ko viņš patiesi vēlas atrast. Neviens nemeklē to, ko viņš nevēlas atrast. Kas meklē patiesību, to nekad neatrazdams, tam tās nekad nav.
Tikmēr patiesība meklē mūs, tā mūs aicina ar Kristus sludināto vārdu pievienoties patiesībai un piederēt tai apliecinot. Tā nu mēs drīkstam teikt, ka esam atzinuši un apliecinām patiesību – Jēzu Kristu. Pilāta priekšā Kristus saka: “Kas ir no patiesības tie dzird Manu balsi!” Savukārt hellēniskajā filozofijā izglītotajam Pilātam atliek tikai vaicāt: “Kas ir patiesība?” (sal. Jņ 18:33)
Tādu pašu jautājumu nereti mēdz uzdod modernie heterodoksie teologi. Viņuprāt, ticības apliecības neļauj nepārprotami un skaidri izspriest par patiesību, jo “viens domā šā, cits tā. Kā tu vari zināt, ka tev ir patiesība?” Līdz ar to viņi apliecina savu kopību ar filozofiski noskaņoto Pilātu, nevis ar Kristu.
Mēs dzīvojam plurālisma un iecietības laikmetā, kura lozungs katram sava patiesība ir vienīgā patiesība! “Iecietības despotija” ir viena no laika zīmēm, kurā mēs dzīvojam. Aiz frāzēm par brīvu izvēli maskējas diktatora pavēle, aiz plurālisma izkārtnes – agresija, neiecietība.
Pūloties iestiprināt sabiedrības garīgajā dzīvē šādu viltus iecietību, cīņa starp dažādiem domāšanas veidiem, starp pretēju uzskatu paudējiem kļūst arvien karstāka. Bet šis karastāvoklis nav nekas jauns. Tas ir pastāvējis arī pagātnē, un tajā godam ir pratuši pastāvēt mūsu garīgie priekšteči. Vēl jo vairāk tieši tāpēc nedrīkst uzteikt šo cīņu, tā ir jāturpina par spīti jaunajai iecietības modei.
Gan Augustīna dzīves laikā antīkā laikmeta izskaņā, gan arī tagad – modernisma norietā jeb postmodernismā – nav iespējams, ka patiesība mierīgi un savstarpējā saskaņā pastāvētu līdzās meliem. Kāda saskaņa ir iespējama starp Kristu un Belcebulu? Tikai viltus saskaņa, tikai paša Belcebula organizēta!
Un, ja mēs to pieņemam, tad mēs tikai izliekamies, ka esam kristieši, bet patiesībā mums nemaz nerūp mūsu vienīgā patiesība. Tad mēs tīri labi iztiekam arī ar daudzām patiesībām. Tie, kas dzird Kristus balsi, šodien tāpat kā Augustīna laikā var zināt un arī zina, kas ir patiesība, un ka tā aicina uz pretsparu plurālisma viltum.
Tālab īsta kristietība nekad nerelativizēs patiesību, jo kristieši apzinās to, “ka mēs, cilvēki, katrs atsevišķi un visa tauta, burtiski dzīvojam no patiesības un burtiskā nozīmē mirstam no meliem. Tādēļ viņiem nav pazīstama modernā cilvēka vēsā skepse un gurdenā rezignācija, kas izskan uzskatos par to, ka pastāvot tikai relatīvas patiesības, nevis viena absolūta patiesība, un ka tādēļ arī neesot vērts cīnīties par patiesību” (H. Zasse. Kas ir luterisms? R., 1995., 85. lpp.).
Aigars Dāboliņš