Kā vienmēr esmu sacījis, ir nepieciešams rūpīgi izšķirt mācību, kas attiecas uz ikvienu indivīdu, no mācības, kas attiecas uz cilvēkiem, kuri atrodas amatā, vai tie ir laicīgi vai sekulāri pienākumi, kad ir jāsoda un jāpretojas ļaunumam.
Tādēļ – lai arī personiskā saskarsmē viņi var būt lēnprātīgi, taču, pildot amatu, viņu pienākums ir īstenot taisnību un sodu. Un tā tam ir jānotiek. Būtu nepareizi, ja viņu iežēlošanās liktu viņiem ignorēt savus tiešos pienākumus, jo tas būtu tas pats, kas – palīdzēt, stiprināt un iedrošināt ļaunumu.
Tas būtu tā, it kā es sacītu mūsu ienaidniekiem – pāvestam, bīskapiem, valdniekiem un visiem pārējiem, kas vajā Evaņģēliju un ticīgos min zem savām kājām: “Kungi, lai mīļais Dievs jums atmaksā! Jūs esat dievbijīgi ļaudis un svēti vīri”; vai ja būtu tā, ka es ciestu klusu, apliecinātu viņiem cieņu un skūpstītu viņu kājas.
Nē, dārgie brāļi, man drīzāk būtu jāsaka tā: “Es esmu mācītājs. Man mutē ir zobi. Man ir jākož, jāsāla un jāsaka viņiem patiesība. Un, ja viņi atsakās to klausīties, tad Dieva vārdā man viņi ir jāsasaista, jāizslēdz no Debesīm, un jāpasludina elles ugunis.”
Tātad, kam ir uzdots sodīšanas amats, lai viņš to pilda. Bet ārpus šā amata ikvienam jāturas pie šīs mācības: tev nebūs nevienu nosodīt un nolādēt, bet gan vēlēt tam visu to labāko un parādīt to savos darbos, pat ja viņš pret tevi izturas slikti.
Līdz ar to tu atteiksies no visām tiesībām sodīt un nodosi tās tā ziņā, kas pilda amatu. Šāds cilvēks galu galā atradīs sev Tiesnesi, kas viņu nesaudzēs, kaut arī tu neesi meklējis atriebību. Dievs neatstās nekādu ļaunumu nesodītu, bet Viņš pats atriebsies mūsu ienaidniekiem un dos to, ko tie pelnījuši ar savu attieksmi pret mums.