Vasarsvētki, El GRECO, 1600, Museo del Prado, Madrid, © Web Gallery of Art
Kā katrai lietai uz zemes, tā arī kristīgajai baznīcai ir savs iesākums. Tas nozīmē, ka tai ir sava dzimšanas diena. Es pieņemu, ka daudziem no mums nav svešs šīs īpašās dzimšanas dienas datums. Protams, tie ir pirmie Vasarsvētki. Kas notika šajos pirmajos Vasarsvētkos, par to ikviens var izlasīt Apustuļu darbu grāmatas 2. nodaļā.
Jau baznīcas dibināšanas dienā, kad ļaudis sāka ticēt uz Jēzu Kristu, atgriezās no grēkiem un likās kristīties, kristīgajā baznīcā iestājās 3000 cilvēku. Tas patiešām bija varens iesākums. Dievišķās uguns aizskarti, cilvēki piedzīvoja jauntapšanu, t.i., viņu dzīvēm tika dots jauns saturs, tie iepazina patiesu prieku un brāļu mīlestību. Svētā Gara izlietā mīlestība mudināja ļaudis dzīvot tikumīgi, tā ka starp kristiešiem bija paruna: Dieva likumi nav grūti.
Šo jauno dzīvi ticībā uz Kristu nebija iespējams noslēpt no apkārtējās pasaules. Aukstajā, bezcerīgajā un egoistiskajā pasaulē tā nevarēja palikt nepamanīta. Kristīgā vēsts izplatījās pa visu apkārtni, un pret to sākās arī pretdarbība. Naids pret kristiešiem parādījās īpaši pēc tam, kad, ieviešot diakona vai nabago kopēju amatu, apustuļi kļuva brīvāki pildīt savu patieso uzdevumu, t.i., sludināt Dieva vārdu un noturēt dievkalpojumus, kā arī pēc tam, kad daudzi jūdu priesteri sāka ticēt Mesijam Jēzum. Tas noveda pie diakona Stefana nāves (36. g.). Viņš tika nomētāts ar akmeņiem (Ap.d.6. un 7. nod.).
Taču jau toreiz atklājās Tertuliāna vārdu patiesums, ka viņš sacīja: “Mocekļu nāve ir baznīcas sēkla.” Patiesībā šīs pirmās kristiešu vajāšanās sekmēja kristīgās vēsts izplatīšanos, jo vajāšanu dēļ kristieši bija spiesti bēgt no savām dzīves vietām. Un ikvienā vietā, kur tie nonāca, tie neiazmirsa arī sludināt Kristus vēsti. Tādēļ drīz vien Samarijā un Jūdejā šur un tur parādījās kristiešu pulciņi. Samarijai Evaņģēlija vēsti atnesa diakons Filips, un viņa darbam bija lieli panākumi. Viņš kristīja daudzus vīriešus un sievietes, un šie ļaudis bija liecinieki spēcīgai Svētā Gara darbībai.
Apustuļa Pētera darbība
Apustulis Pēteris sākumā liedzās nākt tuvākā saskarē ar pagāniem. Taču, atrodoties Jopē, viņš piedzīvoja dievišķu parādību, kas aicināja viņu doties uz Cēzareju. Tur viņš redzēja sevi atrodamies pagānu virsnieka Kornēlija namā, sludinot sanākušajiem pagāniem Kristu. Viņš redzēja, ka pagāni, klausoties Dieva vārdu, tika piepildīti ar Svētā Gara dāvanām līdzīgi kā jūdi. šā iemesla dēļ Pēteris un citi jūdu apsutuļi vēlāk tad arī neliedzās atzīt Pāvila misijas darbu, kurš, nebūdams viens no divpadsmit Jēzus apustuļiem, pagānu vidū dibināja kristiešu draudzes un darbojās ar tikpat lieliem panākumiem kā viņi jūdu vidū.
Ap 44. gadu Pēterim vajadzēja pārtraukt savu darbošanos Jeruzālemē, jo ķēniņš Hērods Agripa I apraudēja viņa dzīvību. Viņš jau bija licis notiesāt uz nāvi apustuļa Jāņa brāli Jēkabu. Savos misijas ceļojumos Pēteris devās pie saviem izkaisītajiem jūdu brāļiem un Marka pavadībā apceļoja Āzijas zemes līdz pat Babilonijai. Saskaņā ar tradīciju viņš tur uzrakstīja abas savas vēstules, kas bija adresētas Mazāzijas draudzēm. Tajās viņš iedrošina ticīgos palikt izturīgiem ciešanās, kas tiem ir jāpiedzīvo vajašanu dēļ, izsaka pamudinājumu tiem pieaugt svētā dzīvē, pazemībā un dzīvā cerībā.
Tā kā jūdus galvenokārt varēja sameklēt Aleksandrijā un Romā, tad nav jāšaubās par baznīcas tēvu atstāsto liecību, ka Pēteris ir devies Klaudija laikā uz Romu un dibinājis tur baznīcu un ka Marks, kā Pētera legāts, vēlāk ir dibinājis draudzi Aleksandrijā.
Roma
63. gadā pirms Kristus romiešu karavadonis Pompejs no Jūdejas uz Romu aizveda daudzus tūkstošus kara gūstekņu, kurus pēc tam atlaida brīvībā. Tas bija iesākums jūdu apmešanās vietai viņpus Tigras, un ar gadiem viņi apmetās tur arvien vairāk. Lielā mērā viņu skaits pieauga tādēļ, ka viņiem pievienojās daudzi pagāni, kas pieņēma Mozus bauslību. Šos pagānus tad sauca par Toras prozelītiem. Uz šo jūdu sinagogu attiecās Pētera sprediķis, kas drīz vien izraisīja lielu satraukumu.
Klaudija dzīves aprakstā (25. nod.) Romas rakstvedis Svetonijs par to liecina šādi: “Tos jūdus, kas kāda zināma Krestus mudināti pastāvīgi radīja nemierus, Klaudijs padzina no pilsētas.” šī piezīme saskan ar Ap.d 18:2. Bieži vien pagānu rakstnieki neparasto vārdu Kristus pārveidoja viņiem labi pazīstamajā grieķu verga vārdā Krestos, un tās cīņas, kas radās sludinot Mesiju, ārpusē stāvošie viegli varēja uztvert tā, ka par dzīvu tiek apliecināts sen jau mirušais nemiera cēlājs Krestos.
Pastāvošā vardarbība Klaudijam deva iemeslu padzīt visu tāpat jau ienīsto jūdu koloniju, bez tam kristieši un jūdi viņam bija viens un tas pats. Šī jūdu padzīšana no Romas notika Klaudija devītajā valdīšanas gadā, tātad, 49. gadā. Pēteris Romu bija atstājis jau iepriekš. Mēs viņu sastopam atkal 50. gadā apustuļu koncilā Jeruzālemē, kur viņš satikās ar Pāvilu, kas Jeruzālemē bija ieradies no Korintas kopā ar tur dzīvojošiem no Romas padzītajiem Akvilu un Priscilu.
Tai laikā, kad Pēteris darbojās Romā, tika sarakstīts Marka evaņģēlijs. Jānis Marks, Jeruzālemes draudzes jauneklis, kādu posmu bija bijis kopā jau ar pagānu apustuli Pāvilu viņa pirmajā misijas ceļojumā, taču pēc tam viņš atgriezās Jeruzālemē un pievienojās Pēterim, ar ko viņš bija bijis kopā no paša sākuma. Viņš Pēteri atrada arī Romā.
Un Aleksandrijas Klements stāsta: “Pēc tam, kad Pēteris bija publiski sludinājis Romā un Svētajā Garā pasludinājis Evaņģēliju, klātesošie, kuru bijis daudz, esot lūguši Marku, kas Pēterim bija sekojis jau no tālienes un kas viņa sacīto atcerējās, lai tas pieraksta Pētera pasludinātos vārdus. Tāpēc Marks arī sarakstīja evaņģēlija grāmatu un deva to tiem, kas viņam pēc tās bija lūguši. Pēteris, to uzzinot, viņu nav nedz aizkavējis, nedz iedrošinājis.” (Eisebija baznīcas vēsture, IV, 14. lpp.) Saskaņā ar šo ticamo vēsturisko liecību Marka evaņģēlijs ir visvecākais evaņģēlijs un vienlaikus arī dokuments, kuru izmantoja Matejs un Lūka.
Šķiet, ka Romā Evaņģēlijs tika atnests vēl pirms Pētera, jo pirmajā Vasarsvētku dienā Jeruzālemē klāt bija arī ārzemnieki no Romas. Evaņģēlijs tika izplatīts arī tādā veidā, ka daudzi jūdi ik gadus no visas Romas impērijas devās uz Jeruzālemi, tur iepazina kristietību un tad jau kā kristieši atgriezās atpakaļ pagānu pasaulē. Pēteris, kā tas jau iepriekš sacīts, nepalika Romā, un tur viņš nav bijis 24 gadus “bīskaps”, kā tas tiek apgalvots. Šis apgalvojums neiztur kritiku kaut vai tādēļ, ka Pēteris ne reizi netiek pieminēts Pāvila Vēstulē romiešiem, kā arī tajās Pāvila vēstulēs, kuras viņš rakstīja no cietuma.
Pēteris nekad nav arī apgalvojis, ka viņš ir Kristus vietnieks un baznīcas galva, ko gan augstprātīgi kā Pētera pēcteči bija iedomājušies un uzsvēruši Romas bīskapi vai pāvesti. To apliecina ieskats Apustuļu darbos un visā Jaunajā Derībā. Taču patiesība ir tāda, ka savas dzīves beigās Pēteris atkal devās uz Jeruzālemi un tur 64. gadā Nerona vajāšanu laikā tika nogalināts. Pētera mocekļa nāvi pie krusta apliecina arī Jāņa evaņģēlija pēdējā nodaļa.
Ļoti iespējams, ka tajā laikā Romā uz nāvi tika notiesāts arī Pāvils. Taču ir pētnieki, kas uzskata, ka Pāvils mocekļa nāvē aizgāja dažus gadus vēlāk. Viņš pēc tam, kad no sava pirmā apcietinājuma tika atbrīvots, bija devies vēl lielos ceļojumos uz Romas impērijas austrumiem un rietumiem un tajā laikā sarakstījis pastorālās vēstules Timotejam un Titam.
Tomēr ir jāsecina, ka Nerona vajāšanas bija pagānu pretsitiens kristietībai. Kristietība Romā, pateicoties tam, ka tur atradās Pāvils un Pēteris, bija kļuvusi samērā ietekmīga un stipra. Jo, tāpat kā pirmo reizi, Pēterim parādoties Romā, Klaudijs no pilsētas padzina jūdus, tā arī otro reizi – Pēterim esot Romā, Nerons pānāca kristiešu vajāšanas.
Romas dedzināšana
64. gadā Romas impēriju pārvaldīja ķeizars Nerons. Viņš bija slavaskārs, baudaskārs un asinskārs cilvēks. Ugunsgrēks Romā plosījās sešas dienas, un nav skaidri zināms, vai tik Nerons pats nebija pie tā vainīgs. Viņš gribēja tikt vaļā no pilsētas vecajiem namiem, lai to vietā uzbūvētu jaunas un skaistas mājas. Šajā ugunsgrēkā pilnīgi nodega trīs pilsētas daļas, bet daļēji vēl septiņas pilsētas daļas, līdzi paņemot daudzu cilvēku dzīvības.
Uz aizdomām par to, ka Nerons varētu būt vainīgs pie šā ugunsgrēka, vedina fakts, ka viņa ļaudis kavējās ar ugunsgrēka dzēšanas darbiem un ka tūlīt pat pēc ugunsgrēka Nerons sāka veikt jau iepriekš ieplānotaus jaunbūves darbus. Tādēļ pret viņu bija vērtsas tautas dusmas. Lai no sevis noveltu vainu, Nerons apvainoja kristiešus, ka tie esot aizdedzinājuši pilsētu.
Par to raksta Romas pagānu vēsturnieks Tacits: “Nerons vainu novēla uz kristiešiem, kurus tauta ienīda to vardarbības dēļ, un tos mocīja ar īpaši izmeklētiem sodiem. Vispirms tika saņemti gūstā daži kristieši, kuri izteica (acīmredzot nepatiesas, spīdzīnāšanas dēļ izspiestas) atzīšanās. Pēc tam, balstoties uz norādēm, tika apcietināts milzīgs skaits kristiešu, par kuriem domāja, ka viņi, ne jau ugunsgrēka, bet visas cilvēces naida dēļ, ir pelnījuši nāvi.
Izpildot tiem nāves sodu, soda izpildītāji neaizmirsa arī par notiesāto apsmiešanu. Dažus ietērpa zvēru ādās, un tos līdz nāvei sakoda suņi. Daudzus piesita krustā vai arī, aplejot ar degošām vielām, dienas beigās sadedzināja, lai tie būtu kā apgaismojums nakts tumsā. Nerons šīm atrakcijām atvēlēja savus dārzus un sniedza cirka izrādes, bez tam viņš pats, pārģērbies par ratu vadītāju un sēdot priekšā uz ratiem, iejuka tautas pūlī.”
Katrā ziņā jau sen ir pierādīta Pētera un Pāvila mocekļa nāve Nerona laikā. Abas kristīgās baznīcas daļas, t.i., ebreju un grieķu, līdz ar šo vīru nāvi zaudēja abus apustuļa amata pīlārus.
Apustulis Pāvils
Pāvils bija grieķu jeb pagānu kristiešu draudžu pīlārs – apustulis. Sākotnēji viņu sauca Sauls. Viņš piedzima Tarsā, Silīcijā ap 10. gadu tādu jūdu vecāku ģimenē, kuriem bija Romas pilsonība. Tur viņš baudīja arī labu izglītību un iepazinās ar sava laika grieķu literatūru. Taču viņš izmācījās arī par tepiķu audēju. Pēc tam viņš ieradās Jeruzālemē, lai studētu ebreju rakstus, un sēdēja pie gudrā un maigā, farizejiski noskaņotā Gamaliēla kājām.
Savā dedzībā par tēvu bauslību jaunais Sauls drīz vien pārspēja visus savus vienaudžus. Viņš kļuva par “nācariešu” vai kristiešu ienaidnieku, tos uzskatīdams par atkritējiem un būdams gatavs tos vajāt. Viņš bija līdzvainīgs pirmā mocekļa Stefana nāvē, kura miršana ticībā un mīlestībā viņam gan vairs nekad nedeva mieru.
Sauls turpināja kristiešu vajāšanas. Taču notiek tā, ka Saulam ceļā uz Damasku parādās Kristus. Šī satikšanās Saulu pilnīgi pārveido, tā ka visa viņa turpmākā dzīvē notiek ticībā uz Dieva Dēlu Jēzu Kristu. Damaskā viņš nonāca jau kā Kristus sekotājs. No Damaskas, kur viņš jūdiem jau bija sludinājis par Kristu kā apsolīto Mesiju, Sauls devās uz Arābiju, kur klusumā pavadīja trīs gadus.
Pēc tam levīts Barnaba viņu stādīja priekšā apustuļiem Jeruzālemē. Tā kā jūdi, kas iepriekš uz viņu bija likuši lielas cerības, tagad viņu ļoti ienīda, tad viņš ilgu laiku Jeruzālemē palikt nevarēja. Tādēļ drīz vien viņš atgriezās savā dzimtajā pilsētā Tarsā. No turienes Barnaba viņu aizveda uz Antiohiju Sīrijā, kur bija izveidojusies pagānu kristiešu draudze, kuras locekļus pagāni sauca par “kristiešiem”.
Tur atgrieztajam Saulam pavērās plašs darba lauks. Antiohija bija kristietības otrā pamatdraudze. Jo tāpat kā, sākot no Jeruzālemes, Pēteris un viņa līdzstrādnieki nodibināja baznīcu starp jūdiem, tā no Antiohijas pagāniem apustulis Pāvils un viņa līdzstrādnieki nodibināja baznīcu pagānu tautu vidū.
Uldis Alpe