Dusmas, Dosso DOSSI, 1516, Collezione Vittorio Cini, Venice, © Web Gallery of Art
Svētajos rakstos teikts: “Man pieder atriebība un atmaksa.” (5. Moz. 32:35) Un, pamatojoties uz šiem vārdiem, apustulis Pāvils pamudina kristiešus: “Neatriebieties paši, mīļie, bet atstājiet vietu Dieva dusmībai.”
Šie vārdi nav tikai pamācība, bet arī mierinājums, it kā Viņš sacītu: “Neuzņemies pats atriebties citam vai izteikt lāstus un ļaunus vēlējumus. Cilvēks, kas dara jums ļaunu vai kaitē, uzņemas darbu, kas viņam nav dots. Tas iedomājas sodīt tevi tur, kur nav Dieva pavēles, īstenībā, pretēji tai.
Ja tu rīkosies tāpat, tad iejaucies Dieva darbā un grēko pret Dievu tikpat smagi, kā šis cilvēks ir grēkojis pret tevi. Tāpēc paturi savu dūri pie sevis. Atstāj to Viņa dusmu un soda kompetencē, jo Viņš to neatstās neatriebtu, un Viņa sods ir bargāks, nekā tu vēlētos.
Šis cilvēks nav uzbrucis tev, bet gan pašam Dievam, tāpēc jau ir kritis Viņa nežēlastībā. Viņš no tā neizbēgs. Neviens nekad nav izbēdzis no Dieva soda. Tad kāpēc kļūt dusmīgam uz šo cilvēku, kad Dieva dusmas, kas ir nesalīdzināmi lielākas un bargākas nekā visas pasaules dusmas un sods, jau ir nācis pār viņu un ir atriebis pamatīgāk, nekā tu jebkad to spētu?
Turklāt viņš nav tev kaitējis ne desmito daļu no tā, kā ir kaitējis Dievam. Kad tu saproti, ka viņš ir pakļauts tik smagai sodībai, tad kamdēļ nepieciešami tik daudz lāstu un atriebības draudu? Labāk izturies iejūtīgi pret viņa lūgumiem pēc žēlastības un aizlūdz par viņu, lai viņš no tā tiek izglābts un labotos.”
Luters