Pavisam nesen ASV Nacionālais austronautikas un visuma pētniecības centrs cēla plašas sabiedrības priekšā unikālu fotogrāfiju – tajā bija uzņemts viss universs. Ar īpašu elektroniku aprīkotais satelīts, ilgā laika posmā riņķodams orbītā, esot skanējis izplatījumu, līdz visbeidzot ir tikusi iegūta šī neatkārtojamā bilde. Šā projekta vadošais speciālists, kas demonstrēja savu ieguvumu, bija satraukts un vienlaikus viņa izturēšanās pauda lepnumu – it kā viņš turētu savās rokās visa sākuma un gala pavedienu.
Attēls no pirmā acu uzmetiena gan atgādināja visnotaļ parastu meteorologu karti, kādas tiek veidotas ar satelīta palīdzību, lai noteiktu atmosfēras augšējo slāņu stāvokli un dotu laika prognozi nākamajai nedēļai: fotogrāfijā bija redzama sfēriska virsma zilganā tonī un gaismas laukumi – visticamāk zvaigznes un galaktikas.
Astrofizikas pētnieka runu pārraidīja kāds nopietns vācu TV kanāls, kas specializējas tieši dažādu zinātnes novitāšu atspoguļošanā. Viņš paziņoja, ka no šā uzņēmuma varot pilnīgi precīzi noteikt universa vecumu: tas esot daudz jaunāks nekā domāts iepriekš – tikai kādi 17,5 miljardi gadu kopš pirmatnējā sprādziena.
Kļūdīšanās koeficients esot pavisam niecīgs – novirze turpu vai atpakaļ esot pieļaujama tikai augstākais pusotra miljarda gadu robežās. Tik tiešām, tas nu nav nekas liels! Turklāt no šā uzņēmuma varot redzēt tiklab pagājušās norises, kā arī to, kas gaidāms nākotnē – tā teikt savdabīgs laika pārlūkošanas teleskops. Tagad zinātnieku rokās ir nonācis skaidrs dokuments, kas saliks visus punktus uz “i” – gan pagātnē, gan nākotnē.
Astrālā mitoloģija zinātniskā mērcē
Ateistiskie astrofiziķi ir izveidojuši teorijas, kurās klausoties, kļūst baismi: visu mūsu dzīvi – gan katra cilvēka individuālo, gan visa universa likteni pēc pirmatnējā sprādziena nosaka “melno caurumu” aktivitāte. Tāds ir katras galaktikas centrā, arī mūsējās. Tāds “melnais caurums” aprij planētu sistēmas, iesūkdams visu tādā kā iznīcības piltuvē, un nekā vairs nav!
Bet no kurienes tad vispār kaut kas sākumā bija radies? Astrofiziķu oficiālā versija ir šāda: sākumā visa viela esot bijusi izvērsta vienmērīgi cauri visam visumam kā sega. Tad ir noticis pirmatnējais sprādziens – BIG BANG!… un viela (matērija) trenkdamās pa visuma telpu, dažviet ir saķepusi kopā lielākā masas koncentrācijā, tad vēl un vēl arvien lielākā. Pa starpu palicis tukšums, kurā lidinājušies atlikumi – lielākas un mazākas lauskas.
Tā nu citviet radušies savdabīgi gravitācijas milzeņi, kas savas lielākās masas un pa starpu esošā tukšuma dēļ tālāk darbojušies kā kosmiskie magnēti. Tie tagad varējuši pievilkt mazākos, cauri tukšajai telpai klīstošos objektus. Pievilkšana esot notikusi ar tādu sparu, ka mazākie rūkdami un griezdamies traukušies pie lielākā. Jo tam tuvāk, jo vairāk saskares lausku starpā, kas visas drāžas virzienā uz vienu gravitācijas milzeni.
Tādas dinamiskas kustības ietekmē izcēlies putekļu virpulis, kas izraisījis berzi. Tā atkal ir likusi rasties gāzēm, kas savukārt sākušas kvēlot un degt. Tā no gravitācijas milzeņiem esot radušās zvaigznes, piemēram, mūsu saule. Planētas ir tās drusku lielākās lauskas, kas katra ieņēmusi savu orbītu, kaut kā noapaļojušās un, pateicoties vienkāršām mehāniskām sakarībām, iegājušas daudz maz vienmērīgā kustībā pa elipsi apkārt savai zvaigznei, kas savukārt ir kļuvusi par savdabīgu planētu sistēmas centru.
Tā tas, piemēram, esot noticis ar mūsu planētu – zemi, uz kuras vēl bija jānotiek veselai virknei “nejaušību” un temperatūras svārstībām, lai uz tās rastos atmosfēra, uzkrātos ūdens un izveidotos okeāni, kuros pēc tam tikpat nejauši varētu izcelties dzīvība. Tādējādi universā valdot haoss un akla nejaušība. Tālāko jūs jau esat dzirdējuši skolas laikā, mācoties Darvina teoriju par sugu izcelsmi.
Melnie caurumi – nebūtības atvari izplatījumā
1968. gadā kāds amerikāņu satelīts, kas spiegojis PSRS teritorijā veiktos eksperimentālos kodolsprādzienus, pēkšņi reģistrējis tādu gamma staru vilni, ka likās, it kā kaut kur ir uzspridzināts milzīgs kodollādiņš. Bet stari esot nākuši nevis no zemes, bet no visuma. Tajā brīdī satelīts esot reģistrējis kādas galaktikas bojā eju melnajā caurumā. Tas iezīmēja melno cauruma teorijas sākumu.
Kas tad īsti ir melnais caurums? Tas esot neaprakstāmi blīva vielas koncentrācija vienā mazā vietā visuma telpā, varbūt tikai dažu kilometru rādiusā. Šiem melnajiem caurumiem esot neaprakstāmi liela gravitācijā, tie ir kā milzu atvars visumā, kas pievelk visu un aprij visu. Daži esot īpaši rijīgi, citi uz kādu laiku drusku mazāk rijīgi, bet būtībā katra galaktika un līdz ar to katra saule ar savām planētu sistēmām virzoties pretim savam melnajam caurumam.
Mūsu galaktikas melnais caurums pagaidām esot tāds kā mierīgāks, un tāpēc mūs tas sūc iekšā lēnām, pamazītēm… Bet principā glābiņa nav – viss pazūd melnajā caurumā. Tā stāsta šie caurumiem ticīgie. Baismi, vai ne? Bet tāda ir ateista pasaule – tā ved pa baiļu pilnu ceļu pretī melnajam caurumam.
Šis stāsts par pirmatnējo sprādzienu – par “big bang”, kura rezultātā viss esot radies, izklausītos gluži vai ticams, ja tikai atmetam daudzos “kā?” un “kādā veidā?” Kā gan haoss un nejaušība, kas it kā valdot universā, tomēr ir spējusi primitīvo matēriju pasaules telpā – būtībā astrālos akmeņus, neorganiskas vielas pikučus – organizēt līdz tā “visaugstākajai formai”, proti – saprātam? Šim pašam saprātam, kas ir spējis atklāt fizikas likumus, uzbūvēt arī teleskopus un satelītus?
Taču, kamēr šie jautājumi aizvien paliek neatbildēti, big bang ticamības pakāpe ir tikpat liela, kā tad, ja, piemēram, pēc sprādziena tipogrāfijā būtu radies britu enciklopēdijas salikums, kā par to trāpīgi ironizējis kāds izcils fiziķis – “big bang” teorijas pretinieks.
Ateistisko pētnieku stāsts par visuma izcelsmi brīžiem liekas saistošs tieši tādēļ, ka tas ir aptverams mūsu prātam. Tieši šā iemesla dēļ cilvēks ir gatavs drīzāk ticēt tam. Tomēr tas ir izdomājums jau pašā sākumā. Jo tieši attiecībā uz visa sākumu tam ir tumša izpratne (sal. 1. Moz. 1:2,3).
Šiem šķietami zinātniskā iesaiņojumā pasniegtajiem apgalvojumiem pašos būtiskākajos posmos trūkst zinātniski racionāla pamata. Lai tos pieņemtu, ir nepieciešams ticēt. Bet kāda gan dēmoniska vara spēj izraisīt ticību šādam stāstam par pirmatnējo sprādzienu un pazušanu (visa iznīcību) melnajā atvarā, neesamības tumsā, no kā nav glābiņa?
Dziņa pārspēt Dievu par katru cenu
Cilvēka prāts ir ierobežots. Mūsu zināšanas astronomijā un bioloģijā ir tikai niecīgas drumslas iepretim tai Dieva neizsmeļamajai gudrībai, kādā viss ir veidots. Mēs nevaram iespraukties Dieva prātā, tikai Viņš zina, kā ir uzbūvēts universs, kā ir veidojušās galaktikas un kurp tas viss virzās, jo Viņš pats to visu ir radījis.
To, ko mēs spējam tvert un kas ir būtiski mums pašreiz, Dievs mums ir atklājis Svētajos Rakstos. Tik vienkārši tas ir, tik, kā daudziem šķiet – triviāli. Tā tas nevar būt, domā lepnais cilvēks. Viņš grib savā (ne)prātā sacerēt kaut ko spožāku un iespaidīgāku, kaut ko cienīgāku. Gudrais cilvēks ar saviem stāstiem mēģina pārspēt “naivo” Dieva radīšanas stāstu.
Diemžēl šādas fantazēšanas rezultātā nerodas nekas vairāk, kā iztēles dievs – darināts pēc cilvēka tēla un līdzības. Nekas vairāk kā melnais caurums – viens tipisks cilvēka radīts dievs. Tas ir baismīgs un jebkuru cerību uzsūcošs, nāves un iznīcības dievs. Tomēr šā cita dieva darināšana neko nemaina patiesā Dieva suverēnajā eksistencē – Viņš ir atklājies kā žēlastība, kā cerība un kā mīlestība, kā visas radības autors, kā dzīvības devējs un uzturētājs.
Tikmēr no Dieva kā no sava Tēva un Radītāja atsvešinātie cilvēki mēdz sacerēt paši savus stāstus par visa iesākumu un galu. Tie ir viņu fantāziju dievi, kas ir līdzīgi “melnajiem caurumiem”. Citu dievu fantazēšana jeb elku darināšana neko nemaina kosmosā, tā tikai grauj paša cilvēka dvēseli, jo izraisa Dieva dusmas par to, ka cilvēks atsakās no žēlastības, ko Dievs viņam sniedz pestīšanas stāstā par izglābšanu no visām briesmām.
Cilvēks Dieva acīs ir dumpinieks, kas apzināti iet pret 1. bausli: Es esmu Dievs, tavs Kungs. Tev nebūs citus dievus manā priekšā turēt. šis bauslis nav dots pa pusei un ar domu, ka par tā nepildīšanu jau beigās nekas nebūs. Tie, kuri savos uzskatos akceptē un sadzīvo ar big-bang un melno caurumu teoriju vai tamlīdzīgu astrālo mistiku, noliedz Dievu Radītāju un apzināti seko citam dievam – cilvēku prāta radītām teorijām. Tādi pieredzēs dedzīgas Dieva dusmas un sodu, nelaimi un mūžīgās ciešanas ellē kā melnajā caurumā. Un no turienes vairs nav nekāda glābiņa.
Kādam stāstam tici tu?
Tikmēr Bībeles stāsts par visa rašanos ir reizē arī stāsts par Kristu, un tas vēsta, ka glābiņš aizvien vēl pastāv: Tauta, kas staigā tumsībā, ieraudzīs spožu gaismu. Pār tiem, kas dzīvo nāves ēnas zemē, atmirdzēs gaisma (Jes. 9:1). Glābiņš ir patiesībā, patiesā stāstā, ko cilvēks pieņem ticībā kā stāstu par savu likteni.
Stāsts par Kristus – Dieva Dēla – nākšanu pasaulē, grēku piedošanas un mūžīgās dzīvības sludināšanu, krusta nāvi un augšāmcelšanos, ir šis patiesības stāsts. Tas ir pilnīgi atšķirīgs no big-bang vai melno caurumu, vai tamlīdzīgiem cilvēku stāstiem, jo tas nāk no Dieva paša. Un Viņš nevar melot. Tie ir Dieva paša vārdi – tie apsola nevis iznīcību, bet grēku piedošanu žēlastībā un atkal žēlastībā, mūžīgu un svētlaimīgu dzīvi kopā ar Dievu.
Kristus, kas pats ir patiesība, ir nācis tevi izraut no jebkuru melu tumsas, no šī melnā cauruma un visiem citiem meliem un pazudināšanas. Vai tur redzi Kristus zvaigzni pie Debesīm? Tā nav radusies putekļu un berzes dēļ, bet tevis dēļ tā ir atspīdējusi Evaņģēlijā – šajā prieka vēstī. Tā turpina spīdēt un nest visai pasaulei gaismu. Kristus ir pasaules gaisma. Viņš stājas pretī melnajiem caurumiem – nāvei un pazušanai un dāvā dzīvību tiem, kas seko šai gaismai un tic, – tie ir izrauti no melnajiem caurumiem un paglābti no pazušanas tajos.
Tev liekas, ka tomēr vairāk ticami ir astrofiziķu ateistu stāsti? Varbūt tavā sirdī ir aktivizējies kāds “melnais caurums” – tumša vara, kas mudina stāstu par big bang ņemt nopietnāk nekā Evaņģēliju par grēku piedošanu? Kādam stāstam īsti tici tu? Es nešaubos par tavu atbildi, bet vai tava labā ticība un svētīgās domas gūst arī kaut kādu izpausmi? Vai tavas lūpas paveras apliecinot ticību Evaņģēlija stāstam?
Vienam pašam tā neskan – varbūt šī ticības liesmiņa, kas aizdegta tagad, ārpus draudzes ātri izplēn. Apdzisusi ogle vairs neder iekuram. Draudzē šī ticības liesmiņa paliek dzīva, tā atmirdz ikreiz ticības apliecībā. Kristus arī pats uztur šo ticības apliecību, šo vārgo liesmiņu tevī. Pats Kungs Kristus allaž ir arī savu ļaužu vidū – draudzē.
Dieva gudrība, Viņa varenais spēks ir Evaņģēlija sludinātajā vārdā un sakramentu mistērijā. Tās ir ārēji trauslas un šķietami nespēcīgas lietas, bet tajās darbojas Dievs, Viņa spēks un žēlastība. Tamdēļ luteriskā kristīgā mācība saka, ka Dievu ir iespējams sastapt tikai kā tādu, kādu to atklāj Raksti, proti – kā Vārdu, cilvēciskā valodā izpaustu vārdu, kas dāvāts mums Evaņģēlija sludināšanas un sakramentu formā. Tieši tas ir tas ceļš, kādā Dievs grib satikties ar mums. Dieva izvēle, Viņa griba, ne mūsu. Mums atliek tikai vai nu pieņemt, vai nepieņemt šo grēku piedošanas un mūžīgās dzīvības apsolījumu.
Mūžīgais Vārds nāves un iznīcības vidū
Mums nav jāaptumšo universa radīšanas stāsts ar vārdiem, kuriem nav jēgas – ar stāstiem par big-bang , melnajiem caurumiem un tamlīdzīgām lietām, ar kuriem mēs gribam aizstāt gudrībā pašu Dievu. Dievs ir starp mums draudzē – mūsu dēļ dzimis. Ja Dievs ir par mums, kas būs pret mums? Viņš jau pats savu Dēlu nav saudzējis, bet To par mums nodevis nāvē.
Kā tad Viņš līdz ar to mums nedāvinās visas lietas? Lūk, tā arī atbilde uz tādiem atbaidošiem stāstiem – tā ir Dieva atbilde, Viņš runā Svētajos Rakstos; pilnīgi droši varam teikt – arī luterāņu mācībā: iesākumā bija Vārds, nevis “big bang”. Šis Vārds jeb Saprāts bija no Dieva, kas ir radījis šo brīnišķo pasauli, visas zvaigznes un galaktikas pēc sava dievišķā prāta un gribas. Tāpēc, ka Dievs ir visa Radītājs, kosmosā valda nevis haoss, bet harmonija.
Viss nostājās savās vietās, kad cilvēku vidū nostājas Kristus un dievišķs skaistums pārņem visu. Arī tu vari nostāties tajā vietā, ko Dievs tev ir paredzējis: kopā ar Kristu, Viņa draudzē. Tu vari nostāties un pastāvēt ticībā, jo tā ir dāvana no Dieva. Kad tu pieņem šo dāvanu ar pateicību, tad ir harmonija, tad Dieva miers pārklāj visu, tad viss ir savās vietās. Dieva mūžīgais Vārds ir tapis miesa, lai nāktu mums palīgā un izrautu mūs no melnā cauruma atvara. Tā ir tā dievišķā un brīvus darītaja patiesība, ko pasludina Evaņģēlijs mums stāstā par visuma rašanos, kārtību un mērķi – par Kristu.