Hozea, 1311, DUCCIO di Buoninsegna, Museo dell’Opera del Duomo, Siena, © Web Gallery of Art
Kristus savā runā nosoda viņu labdarības dāvanas, kas ir tie labākie no ārējiem darbiem. Tas vienkārši nozīmē – palīdzēt nabagiem un trūcīgiem. Te ietilpst ne tikai maizes došana ubagam pie durvīm, bet arī visdažādākie laipnie un labie darbi, ko darām savam tuvākajam. Vārds “dāvana” nozīmē žēlastību, tādā pašā nozīmē, kā mēs mēdzam runāt par “žēlastības darbiem”.
Tādēļ Svētie Raksti šos darbus vērtē augstāk nekā citus, pat tos, kas darīti Dievam, kā upurēšana, lūgšana u.tml. Kristus pats (Mt. 9:13), atsaucoties uz pravieti Hozeju (Hoz. 6:6) saka: “Man patīk žēlastība, nevis upuris.” Arī Jesajas grāmatas 58. nodaļā Viņš tos nosoda un saka, ka tie Viņam radīja ciešanas, jo viņi gavēja un mocīja savas miesas, taču Viņš no tiem prasīja citus darbus: viņiem jādara labu nabagiem, jāpabaro izsalkušie un jāapģērbj kailie. Bet kā tas nākas, ka šeit Viņš nosoda farizejus tieši par šo darbu darīšanu?
Atbilde: Viņš nenosoda pašus darbus, bet šo darbu mērķi un nolūku. Paši par sevi šie darbi it kā būtu labi, tomēr tie ir sabojāti, aptraipīti ar mēsliem, jo viņi ar šiem darbiem meklēja vienīgi savu godu un slavu cilvēku priekšā un nedarīja tos Dieva un sava tuvākā dēļ. Tādēļ Viņš izsaka īsu un bargu spriedumu, ka visas šādas dāvanas, lai cik lielas, bagātas un dārgas tās būtu, ir tukšas un nederīgas.
Luters