Vilanovas Sv. Toms dala dāvanas, Bartolomé Esteban MURILLO, Alte Pinakothek, Munich, © Web Gallery of Art
Es jums pastāstīšu, kā bija iepriekš. Ja bagāts princis ziedoja lielu naudas summu klosterim, ikviens nāca un sacīja: “Paldies Dievam!” un tad solīja atmaksāt ar savu lūgšanu un dievkalpošanu. Tas bija jāsludina no visām kancelēm, un visai pasaulei bija jāsaka: “Ak, cik brīnišķīgs darbs!” Tāds bija stāvoklis visā pāvestībā, kaut arī tur bija sastopami daži, kuri Dieva priekšā rīkojās taisni.
Turklāt to apstiprina tas, ka šie svētie ļoti ātri kļuva dusmīgi un ņēma savas dāvanas atpakaļ, ja juta, ka to saņēmēji izturējās nepateicīgi un nicīgi pret viņiem. Ja jau pašslavināšana nebūtu viņu dāvināšanas motīvs, tad šāda atbilde neradītu viņos naidu un vēlmi pārtraukt dāvināšanu.
Viņi to turpinātu un sacītu: “Tāds nav bijis mans nodoms, lai sāktu, un tāds nebūs mans nodoms, lai pārtrauktu. Es to turpināšu darīt tikai Dieva godam un labpatikai, kaut neviens cilvēks par to nepasacīs nevienu labu vārdu.” Bet tu vari arī nākt blēdības pilns un sacīt: “Es esmu darījis viņam tik daudz laba, bet viņš jau to ir aizmirsis. Cilvēki ir tik nepateicīgi!”
Vai arī tu, iespējams, sacīsi: “Es būtu gatavs izņemt savu sirdi un atdot viņam. Taču, tā kā es redzu, ka šī laipnība tiks izšķiesta un viņš ir tik nepateicīgs zellis, ka visas manas pūles un raizes ir veltas, tad viņš var iet uz elli, iekams es viņam došu santīmu vai maizes drusku.”
Redzi, te jau neģēlis spraucas laukā! Tavi paša vārdi jau nodod tavus patiesos rīcības iemeslus, proti – lai cilvēki tevi dievina, apsveic un godina tevi kā dievu. To mēs tagad varam redzēt mūsu urķīgo ņergu gadījumā. Viņi satrakojas un saceļ jezgu, ja tie pastāvīgi nedzird pateicības runas un visu citu, ko vēlas dzirdēt. Ja tā nenotiek, viņi pat vēršas pret prinčiem un kungiem un apsūdz ikvienu.
Luters