Kains, 1880, Fernand CORMON, Musée d’Orsay, Paris, © Web Gallery of Art
Nav zināms, vai Kains jau bija precējies, kad viņš nokāva savu brāli. Kaina sieva bija vai nu viņa paša māsa, vai arī viņa brāļa vai māsas meita. Dievs bija iecerējis, ka sākumā jāprecas ļoti tuviem radiniekiem, lai cilvēce varētu pieaugt skaitā. Kainam piedzima dēls, un viņš to nosauca par ēnohu (“Iesākums”).
Mozus raksta, ka šajā laikā Kains nodarbojās ar pilsētas – nocietinātas apmetnes – celšanu, kuru viņš nosauca sava dēla vārdā. Tādā veidā Kains mēģināja neitralizēt Dieva lāstu – izraidīšanu, “sākot jaunu dzīvi” pēc sava prāta un padoma. Mozus nesaka, vai Kainam izdevās pilsētu uzcelt.
Augustīns ievērojamā darbā “Dieva pilsēta” raksta, ka Kains, pasaulīgas pilsētas izgudrotājs, bija pirmdzimušais un tika saukts “ieguvums”, jo viņš uzcēla pilsētu, nodevās šīs pasaules rūpēm un godībai un vajāja savu brāli, kas nebija no šīs pasaules.
Bet taisnais Ābels, Dieva pilsētas iedibinātājs, piedzimst otrais un tieks saukts “niecība”, jo viņš redzēja pasaules niecību un tādēļ tika no pasaules izmests priekšlaicīgas nāves dēļ. Tik ātri pasaulē ienāca martīrijs. Pirmais cilvēks, kas mira, mira ticības apliecināšanas dēļ.
Tālāk Mozus min ēnoha pēcteču vārdus, kuru vidū īpaši izceļas bēdīgi slavenais Lamehs. Lamehs pirmais ieviesa daudzsievību, tādējādi nicinot Dieva iedibinātās laulības nolūku, kurā vīrietis un sieviete pagodina Dievu un kalpo viens otram mīlestībā. Kaina pēcnācēju vidū Dieva sākotnējo nolūku samaitāja iekāre. Ada viņam dzemdināja Jābalu, viņš “bija tēvs telts iemītniekiem un ganiem”, un Jūbalu, viņš “bija tēvs tiem, kas spēlē cītaras un stabules”.
Otra Lameha sieva – Cilla – dzemdēja Tubal-Kainu, “kas bija visādu vara un dzelzs rīku kalējs”. Kaina pēcteču nodarbošanās norāda uz attīstītu kultūru, kas ir asā pretstatā tam, kā parasti tiek attēloti mūsu planētas pirmie iedzīvotāji. Taču visas viņu aktivitātes bija vērstas uz šīs zemes dzīvi, viņi nejuta nekādu vajadzību pēc Dieva.
Kaut arī senajiem cilvēkiem bija augsti attīstīta kultūra un māksla, tomēr Bībelē minētā pirmā dzeja ir atriebības garu izdvesoša dziesma, ko Lamehs dziedāja savām divām sievām: “Ada un Cilla! Klausiet manu balsi, Lameha sievas, dzirdiet, ko es jums saku: vīru es nokauju par savu ievainojumu un zēnu par savu vāti.”
Savai lielībai viņš pievienoja zaimus. Ja kāds uzdrošinātos viņam nodarīt ļaunu, viņa paša roka spētu darīt vairāk nekā Dieva septiņkārtīgā atriebība darītu ikvienam, kas uzdrošinātos atņemt dzīvību Kainam: “Ja Kains tiek atriebts septiņkārt, tad Lamehs septiņdesmit septiņkārt.”
Lai arī notika atsvešināšanās no Dieva, tomēr agrīnās civilizācijas guva lielus panākumus. Taču tas nav nekāds brīnums, jo no Dieva nošķirts cilvēks grib notrulināt Dieva lāstu pār grēku un izmisīgi cenšas anestezēt sevi pret apsūdzošas sirdsapziņas trulajām sāpēm. Cilvēks, kas mēģina dzīvot neatkarīgi no Dieva, cenšas iedvest jēgu savā dzīvē, kas bez Dieva ir tukša. Visas viņa pūles ir virzītas uz vienu mērķi – pēc iespējas patīkamāku eksistenci grēcīgajai miesai.
Egons Mudulis