Zivis, Frans SNYDERS (1618-21), © Web Gallery of Art
Kad zivis top lēni vilktas uz krastu, tās to pat bieži nepamana, jo ūdenī jūtas brīvas. Bet, nonākušas krastā un iznākušas ārā – atklātībā, tās sāk spirināties, jo pirmo reizi saprot, ka ir notvertas. Tas pats notiek arī ar Evaņģēlija satvertām dvēselēm, kā Kristus to attēlo Debesu valstības līdzībā par tīklu. Evaņģēlija vārdam ienākot sirdī, sirds top piesieta Kristum un ārā no elles un grēka vilkta tik klusi un meistarīgi, ka dvēsele to nemaz nejūt, lai arī vēl joprojām atrodas grēkā un nāvē. Bet milzīgā cīņa iesākas tad, kad sajūtas sāk cīnīties pret ticību un ticība pret sajūtām. Jo stiprāka ir ticība, jo spēcīgākas emocijas, un otrādi. Mums vēl joprojām piezogas visādi grēki – kā augstprātība, alkatība, dusmas un daudzas tamlīdzīgas lietas, bet tas viss ir ar nolūku, lai šādi dzītu mūs pie ticības, un mūsu ticība aizvien vairāk pieaugtu un dienu no dienas vairotos.
Luters