Žēlastības pilnais Kristus, Juan Martínez MONTAÑÉS, ap 1603, Seviļas katedrāle, © Web Gallery of Art
Cilvēkam nav jādzīvo šaubās un neziņā par žēlastību, ko, pateicoties Kristus nopelnam, ir iespējams saņemt Kristībā un Svētajā Vakarēdienā. Ticīgajam ir jāprot par sevi sacīt, ka tas, būdams Dieva bērns, ir svēts, dievbijīgs, taisns un pārliecināts par savu glābšanu.
Nevis sevis un savu nopelnu vai cienības dēļ, bet tikai žēlastības dēļ, kas pār viņu izlieta no vistīrākās Dieva labvēlības Kristū. Šīs žēlastības spēkā cilvēks top padarīts svēts un top par Dieva bērnu. Turpretī, to apšaubīdams, tas savai Kristībai un Vakarēdienam izrāda vislielāko necieņu, padarīdams Dieva vārdus un žēlastību par meliem un nepatiesību.
Tam vairs nav jābīstās vai jāšaubās, ka žēlastībā tas ir attaisnots Dieva bērns. Tam ir jāraizējas un jābīstas vienīgi par to, lai pastāvētu ticībā līdz galam. Tomēr pašreizējā laikā tas nekādi nelaupa ticīga cilvēka pārliecību.
Luters